Ar sirdi un kameru Lībiešu krastā

«Daudzi lībiešu ciemi, kas kādreiz plauka gar jūras krastu, šodien ir pamesti un klusi. Ceļi, kas reiz vienoja cilvēkus un kopienas, tagad ir zuduši, un arī dzelzceļš, kas reiz vijās gar lībiešu krastu, jau sen ir demontēts,» feisbuka ierakstā pauž Vjačeslavs. Viņš, kurā plūst arī lībiešu asinis, uzskata, ka šodienas Latvijas sabiedrībā ir vairāk izpratnes par lībiešu kultūras vērtību, tāpēc ir cerība, ka lībiešu stāsts turpināsies.

Lībiešu kultūras dienu koncerta vizuālo noformējumu papildināja jūsu Lībiešu krastā filmētie video. Kāda ir jūsu saistība ar lībiešu kopienu? 

– Bērnībā tēvs un oma stāstīja par mūsu saknēm. Izskanēja vārdi lībieši, lībiskais. Arī tas, ka uzvārds Malahovs ir mana vectēva patēva uzvārds. Tobrīd man, desmitgadīgam, piecpadsmitgadīgam puikam, lielas intereses par lībiešiem nebija, tomēr gribējās noskaidrot: ja Malahovs nav manas dzimtas uzvārds, kāds tad ir īstais? Tēvs un oma minēja Jāni Belti no Lūžņas, bet viņi arī nebija pilnīgi pārliecināti, jo laiki bija citi un cilvēki citi, un varbūt par kādām lietām nebija pieņemts tik atklāti stāstīt. Kļūstot vecākam, sapratu, ka šis ir pašidentitātes jautājums, ka tomēr gribas noskaidrot, kas ir tās tavas asinis. Tā pamazām pie tā nonācu. Sāku braukt uz Lībiešu krastu, fotografēt. Tas bija salīdzinoši nesen, pirms pieciem sešiem gadiem.

Vai bija kāds spēcīgs impulss, kas lika aktīvāk sākt interesēties par lībiešiem?

– Neatceros konkrētu impulsu. Vienkārši gribējās noskaidrot savas saknes, līdz ar to vairāk sāku iedziļināties jautājumos par lībiešiem. Un biju ļoti pārsteigts, ka tā valoda ir izmirusi. Viens no pēdējiem cilvēkiem, kam lībiešu valoda bija pirmā valoda, Viktors Bertholds nomira 2009. gadā, un pēdējais cilvēks, kam lībiešu valoda bija dzimtā valoda, Grizelda Kristiņa, nomira 2013. gadā. Apkārt pieaugušie varbūt vairāk zināja par lībiešiem, bet es jau pasauli atklāju priekš sevis pats, tāpēc tanī brīdī mani pārsteidza, ka tā tauta ir tik neliela. Būt tai piederīgam likās pagodinājums, jo tas ir kaut kas unikāls, tā nav tā tēma, par kuru visi interesējas. Man arī nekad nav bijis tā, ka, ja visiem patīk Adidas kurpes, tad man arī vajag Adidas. Es pats skatos, ko vēlos no dzīves.

Vai esat jautājis radiniekiem par lībiešu senčiem? 

– Cik nu varēja, man izstāstīja tēvs un pagājušajā gadā arī Ausma Ernestovska, Līvu savienības Ventspils nodaļas vadītāja. Atklājām, ka esam radinieki. Viņa dzimusi Lūžņā un kaut ko varēja pastāstīt. Nezinu neko tālāk par Jāni Belti. Nesen atklāju, ka viņš tomēr nebija Jānis. Lībiešiem bija nedaudz citādāki vārdi, bet, tā kā sāka vairāk latviskoties, laikam viņu iesauca par Jāni, arī kapsētā rakstīts Jānis, bet citos avotos norādīts, ka viņš bija Johans vai Jans. Par viņa vecākiem es nezinu neko. Kā stāstīja Ausma, viņam bija savs zirgs Fuksis un viņa uzdevums bija nodrošināt medicīniskos pakalpojumus ciemā. Viņš ir braucis uz skolām potēt bērnus. Tātad svarīgs cilvēks. Vienīgais ciemā, kas visu laiku staigāja ar cepuri.

Vai Johans jeb Jans varētu būt radinieks pirmajam zināmajam lībiešu gleznotājam Jānim Beltem?

– 17, 18 gadu vecumā ierakstot Google meklētājā Jānis Belte ar cerību atrast informāciju par savu radinieku, protams, uzreiz izleca gleznotājs, un arī man uzreiz bija jautājums – vai radinieks? To pajautāju arī Ausmai. Precīzi nepateikšu, bet kaut kāda radniecība ir. Ja ciemā ir divi cilvēki ar uzvārdu Belte, tad kaut kāda saistība noteikti bija.

Esat daudz fotografējis lībiešu ciemus. Ko tie caur jūsu fotokameras objektīvu stāsta? Vai plānojat šai tēmai veltītu fotoizstādi?

– Kādam patīk fotografēt tikai uz pozitīvas nots, man brīžiem piemīt dramatiskums. Vienu vietu, notikumu var vizualizēt dažādi – tas atkarīgs no laikapstākļiem, gadalaika. Es vizualizēju, kā tas šobrīd izskatās. Nav konkrētas auditorijas, kam taisu šīs bildes. Man vienkārši patīk to darīt, baudīt atmosfēru. Sīkragā ir arī māja, kas mantota no vecvecmammas. Es tur jūtos ļoti labi. Par fotoizstādi tiešām bija ideja, materiāls principā ir. Bet laiks iet, un idejas mainās. Šajās Lībiešu kultūras dienās bija skatāma videoperformance Nēmiz pǟl!, kuras režisors ir Reinis Boters, kurš pētījis savu dzimtu. Es no tā iedvesmojos, un man ir ideja uztaisīt filmu. Man liekas, no tā būtu lielāks pienesums, jo tas būtu dokumentāls avots. Tā kā bieži braucu uz lībiešu ciemiem, varētu materiālus jau uzreiz taisīt ar mērķi veidot filmu.

Ko domājāt, sakot, ka jums piemīt dramatiskums?

– Man ir skumīgi, cik sarežģīta vēsture ir bijusi lībiešu tautai, ka viņiem vienmēr bijis jācīnās par savu identitāti. Un ne jau tikai vācieši vai padomju vara bija vainīga pie tā, bet arī ulmaņlaikos Latvijas valdība. Īstā apziņa par to, ka šīs lietas ir jāsaglabā, atnākusi salīdzinoši nesen. Arī tad, kad atguvām neatkarību, nebija vēl tik lielas uzmanības lībiešiem, kā tas ir šobrīd. Tagad parādās ceļa zīmes lībiešu valodā. Priecē mūsdienu aktīvisti. Renātei un Jānim Medņiem ir 2020. gadā dzimusi meita Kuldi Medne – šobrīd vienīgais cilvēks pasaulē, kam lībiešu valoda ir dzimtā valoda. Es saprotu, ka tas ir mākslīgi uztaisīts, bet varbūt tas dod cerību, ka, ja grib, tad var, un ka turpinājums sekos. 

Padomju laikā lībiešu ciemi biji aizslēgtais krasts. Kā tas ietekmējis lībiešu kultūras pārmantojamību, un vai pazaudēto ir iespējams atjaunot?

– Neesmu vēsturnieks, tāpēc grūti vērtēt. Protams, lībieši nevarēja nodarboties ar to, ar ko viņi ir pieraduši nodarboties – zvejniecību, tāpēc bija spiesti pamest savas mājas un asimilēties. Mazirbē ir laivu kapsēta, kur katra mežā pamestā laiva simbolizē vienas ģimenes likteni. Padomju laikos tika demontēts šausliežu dzelzceļš. Iespējams, ja tas būtu saglabājies, tūrisma dzīve būtu aktīvāka, bet jautājums, vai mēs vispār gribam tur šos tūristus. Iedzīvotājus zaudējuši arī citi ciemi, ne tikai lībiešu. Demogrāfija ir tāda, kāda ir. Arī Ventspilī vidusskolu nepaliek vairāk, diemžēl tikai mazāk. Šis jautājums jāskatās globāli. Ja runājam par lībiešiem, tad droši vien valoda ir tas, ar ko jāsāk, jo tā arī ietver sevī pārējo kultūru.

Vai pats runājat lībiešu valodā? 

– Dažus vārdus es varu pateikt. Nesen aizdomājos, ka laikam gribētu iemācīties lībiešu valodu, šobrīd vēl apzināti to nedaru, bet kaut kas sāk palikt prātā. Domāju, daļēji pateicoties arī uzstādītajām ceļa zīmēm lībiešu valodā. Jo vairāk valoda reālajā dzīvē parādīsies, jo lielāka iespēja, ka kāds kādu vārdu atcerēsies – arī tad, ja cilvēks nav saistīts ar lībiešiem. Tas man liekas svarīgi.

Pieminējāt mantotās dzimtas mājas Sīkragā. Vai savu sakņu apzināšanās veido lielāku piesaisti konkrētajai vietai, mājai?

– Katram tas ir individuāli. Man drīzāk jā, jo ir patīkami braukt, zinot to, ka tur ir dzīvojuši senči. Bet arī vieta pati par sevi jau ir brīnišķīga. Attālums līdz jūrai – divsimt, trīssimt metru. Turpat netālu Slīteres rezervāts.

Vai dzimtas mājās Sīkragā kāds dzīvo? 

– Pastāvīgu iedzīvotāju tur nav. Pēdējā, kas tur ir dzīvojusi, bija mana vecvecmamma Marija Brence. Šad un tad mēs tur aizbraucam.

Neesat domājis pārcelties uz dzīvi Sīkragā? 

– Es tomēr esmu pilsētas cilvēks, pieradis, ka apkārt ir cilvēki, visas ērtības un infrastruktūra. Bet man arī bieži patīk pabūt vienam ar sevi, un tā ir vieta, kur divas reizes mēnesī aizbraukt, pavadīt nedēļas nogali, pastaigāt, pameditēt. Pie tam – ne tikai vasarā, jo man vispār karstums nepatīk. Tieši otrādi – pavasarī, rudenī, varbūt ziemā.

Kā kopjat lībiešu tradīcijas? Vai piedalāties lībiešu svētkos?

– Visu cieņu lībiešu aktīvistiem, pētniekiem, kas to visu dara, arī cilvēkiem, kas organizē lībiešu nometni Mierlinkizt, jo ļoti svarīgi ir strādāt ar bērniem un jaunatni. Es tikai sāku dibināt kontaktus, piedalīties, bet tendence ir pozitīva. Jau otro gadu izvēlos nevis Ventspils Pilsētas svētkus, jo tie notiek vienā laikā ar Lībiešu svētkiem Mazirbē, bet izvēlos braukt uz Mazirbi – klausīties, skatīties, fotografēt, filmēt. Es daudz ko vēl nezinu, bet esmu gatavs darīt, ko varu. Domāju, tas nāks par labu lībiešu kultūrtelpai.

Vai jums ir svarīgi citiem pateikt, ka jūsos plūst lībiešu asinis?

– Esmu aizdomājies, ka varbūt varētu uzvārdu mainīt. Nezinu, vai tas ļoti kaut ko ietekmētu, bet varbūt būtu patīkamāk, zinot, ka šis uzvārds tiešām man, kā saka, pienākas. Es neuzbāžos cilvēkiem ar lībisko, bet, ja kāds interesējas, pastāstu. Dažreiz arī ar jauniešiem varam par to parunāt, ja viņi, piemēram, ierauga manu aproci lībiešu karoga krāsās vai ja starpbrīžos izveidojas kāda saruna par vēsturi. Tad ar lepnumu par to pastāstu.

Esat domājis par to, kāda varētu būt jūsu loma lībiešu kultūras saglabāšanā?

– Tas varētu būt saistībā ar mirkļu tveršanu, audiovizuālu materiālu veidošanu. Protams, viens pats to nevaru darīt tik efektīvi. Nepieciešama komanda, tāpēc labprāt sadarbošos ar Līvu savienības nodaļu. Ja nepieciešams kļūt par biedru, arī to varu darīt, bet tas, manuprāt, nav tik būtiski. Galvenais ir darīt. Tagad parādās liela interese arī cilvēkiem, kas ar to nav saistīti. Lībiešu svētkos varēja redzēt cilvēkus no dažādām valstīm. No Igaunijas, Somijas, kas ir pašsaprotami, bet arī daudz vāciešu interesējas. Pagājušogad oktobrī, kad braucu uz Mazirbi, bija lietus, nedaudz migla. Nodomāju, ka sanāktu interesanti kadri mežā, kur ir laivu kapsēta. Mazirbe varbūt nav tas populārākais tūrisma galamērķis. Redzu – pa mežu vācieši staigā. Oktobrī, piecos vakarā. Es viņiem prasu – ko jūs te darāt? Viņi saka – mums ļoti interesē. Un arī vasarā satieku vāciešus, kuriem jautāju, kāpēc tieši šis ir viņu galamērķis. Viņi saka – mēs kartē skatāmies, ka šī ir ļoti green area^* un varētu būt ļoti laba vieta, kur disconnect for a week^**. Tā tas ir, jo dažreiz, staigājot gar krastu, atnāk īsziņa Sveicināti Igaunijā!, tātad tur jau mūsu mobilo sakaru torņi nestrādā.

Kādas tautības vēl ir jūsu senčos? 

– Ukraiņu, krievu un lībiešu/latviešu.

Kā izjūtat dažādo tautību Latvijā līdzāspastāvēšanu? Vai katra tauta ir nošķirta savā burbulī, vai varbūt tomēr ir jūtama integrācija?

– Pašidentificēties, saglabāt savu valodu, kultūru, mantojumu, tradīcijas – tas ir ļoti labi, bet nekad neatbalstīšu, ka kaut kur pasaulē ir radikālā nacionālisma pazīmes, – kā rāda vēsture, tas parasti ne ar ko labu nebeidzas. Ja būs miers pasaulē, tad arī varēsim runāt par tautu tradīcijām, kultūru. Protams, arī kara laikos ir vieta mīlestībai, mākslai un kultūrai, bet tas diemžēl paliek otrajā plānā. Neesmu vēsturnieks un negribu neko lieku pateikt, bet, ja mēs runājam par mazākumtautībām, krievvalodīgajiem, tad, iespējams, 1991. gadā kaut ko vajadzēja darīt savādāk. Pats līdz 15 gadu vecumam latviski īsti nerunāju. Ģimenē, veikalā, aptiekā, pie ārsta – visur runāja krieviski. Skolā valodu mācījāmies, un kaut kāds vārdu krājums un zināšanas tika iedotas, bet kontakta ar valodas nesējiem nav bijis. Kas pie tā ir vainīgs – valdība, izglītības sistēma, vecāki? Nezinu, grūti pateikt. Es tikai varu pateikt, ka esmu tas produkts. Esmu dzimis 1997. gadā, NATO un Eiropas Savienībā mēs vēl nebijām, bet jau bijām neatkarīgi. Manas izjūtas pēc 9. klases, atnākot uz latvisku vidi tehnikumā, bija, ka tu tā kā drusciņ pamosties: tātad – redz, kur ir valsts, kurā es dzīvoju! Bet ko vajadzēja darīt savādāk un kas ir vainīgs, es nevaru pateikt. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. 

Kāpēc izvēlējāties skolotāja profesiju? 

– Izmācījos Ventspils Tehnikumā par pavāru. Man patīk gatavot, bet sapratu, ka tas nav tas, kam gribētu veltīt visu savu dzīvi, tāpēc aizgāju mācīties grafisko dizainu, audiovizuālo mediju mākslu Liepājā. Kad rakstīja bakalaura darbu, man vajadzēja jauniešus praktiskajam darbam. Kādus divus trīs gadus nebiju iegājis tehnikumā. Direktore Kristīne Vāgnere bija mana audzinātāja, kad šeit mācījos. Domāju – ienākšu, parunāšu. Bija piedāvājums strādāt tehnikumā par informācijas tehnoloģiju skolotāju. Domāju – jāpamēģina. Nekad nebiju domājis, ka strādāšu par skolotāju. Tā bija nejauša sakritība. Tas mani motivēja arī iestāties maģistrantūrā. Šogad Ventspils Augstskolā pabeidzu maģistrantūru uzņēmējdarbībā.

Tehnikumā vadāt arī multimediju studijas nodarbības. Kas ir atslēga, ar kuru veicināt radošuma attīstību jauniešos? 

– Interešu izglītības programmu multimediju studijā vadām kopā ar kolēģi Aleksi Franko. Šis ir otrais gads, kad to darām. Jaunieši ir fantastiski un radoši. Dažreiz pārsteidz tas radošums. Es viņiem saku – labākā kamera ir tā kamera, kas vajadzīgajā, svarīgajā momentā atrodas kabatā. Vienalga, vai tā ir kamera par pieciem tūkstošiem vai vecs ziepjutrauks, vai telefons. Galvenais ir redzējums, vizuālā bibliotēka. Tāpēc es viņiem iesaku skatīties filmas un citu fotogrāfu darbus. Ir jāpaplašina sava vizuālā bibliotēka, un tad tu vari veidot jau kaut ko savu, attīstīt savu stilu, rokrakstu.

^*green area (ang.) – zaļa zona

^**disonnect for a week (ang.) – atslēgties uz nedēļu