Bērni grib augt ģimenē

Latvijā ārpusģimenes aprūpes veicējiem ir trīs juridiskās formas – aizbildņi, audžuģimenes un institucionālā aprūpe. Par aizbildņiem lielākoties kļūst kāds no bez vecāku aizgādības palikušā bērna vai bāreņa ģimenes locekļiem. Lai arī institucionālās aprūpes mītnes šiem bērniem šodien tiek veidotas tā, lai viņiem būtu iespēja augt pēc iespējas ģimeniskākai videi pietuvinātos apstākļos, tās nespēj aizstāt ģimenes gādību un siltumu, skaidro Ventspils bāriņtiesas vadītājs Ervins Alksnis. Viņš aicina enerģiskus cilvēkus, kuri ir apsvēruši iespēju kļūt par audžuvecākiem kādam bez vecāku rūpēm palikušam bērnam, jūt misijas apziņu, ieklausīties sevī un droši spert šo soli.

Process, lai kļūtu par audžuvecākiem, nav tik sarežģīts, un katra situācija tiek izvērtēta individuāli. Turklāt Alksnis norāda, ka šis process ir pat interesants – tas topošajam audžuvecākam kalpo par izaugsmes un izglītības iespēju, jo visiem audžuvecākiem tiek nodrošināts bezmaksas apmācību kurss. Topošajam audžuvecākam ir jābūt 25 līdz 60 gadus vecam, nedrīkst būt iepriekšēju sodāmību par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību, tās draudu izteikšanu, kā arī tikumības un dzimumneaizskaramības pārkāpumiem. Lai kļūtu par audžuvecāku, nav obligāti jābūt laulībā, tāpat ģimenē nav jābūt citiem bērniem. Audžuvecāks var būt arī cilvēks, kurš dzīvo viens. Daudz svarīgāka par ģimenes statusu ir tieši konkrētā cilvēka motivācija un piemērotība, lai kļūtu par audžuvecāku kādam bērnam, kuram ir nepieciešams sirds siltums un rūpes. «Tā ir iespēja labiem cilvēkiem veltīt sevi smagam, bet ļoti sirsnīgam un siltam darbam, iespēja savā paspārnē paņemt bērnu, kuram ļoti pietrūkst ģimenes gādības,» aicina bāriņtiesas priekšsēdētājs, uzsverot, ka, lai arī bez misijas apziņas neiztikt nekādi, kļūšana par audžuvecāku būtu jāuztver kā darbs, par kura veikšanu valsts un pašvaldība nodrošina atalgojumu.

Izvērtējot atbilstību audžuvecāka statusa iegūšanai, bāriņtiesa izvērtē arī vidi, kurā bērns dzīvos – vai tajā ir sanitāri apstākļi, vai tā ir droša un atbilstoša dzīvošanai –, tajā pašā laikā prasības nav pārmērīgi augstas. «Arī bāriņtiesā strādā īsti, dzīvi cilvēki. Un, lai arī mēs esam redzējuši un piedzīvojuši daudz, arī mūsu sirdis asiņo, redzot, kā bez tā siltuma, ko var saņemt tikai ģimenē, ļoti foršs bērns vai jaunietis gluži vai izžūst. Jā, viņš iet uz skolu, nāk atpakaļ uz aprūpes centru, pilda mājasdarbus, bet viņā nav prieka, viņa acīs nav mirdzuma. Viņš vairs neskumst pēc saviem vecākiem, bet viņš grib būt derīgs, viņš grib augt ģimenē.» Alksnis uzsver, ka rūpes par bez vecāku aprūpes palikušiem bērniem primāri tomēr jāuzņemas sabiedrībai, bāriņtiesa kalpo tikai kā starpnieks. «Ja mēs kā sabiedrība par to nedomājam, jo mums ir citas vērtības, citas idejas un citas vajadzības, tad šie bērni dzīvos bez prieka četrās sienās, mazā istabiņā,» norāda bāriņtiesas priekšsēdētājs.