Gāliņciema bibliotēkā šobrīd aplūkojama rokdarbu izstāde, kurā izstādīti Ventspils Senioru aprūpes nama Selga iemītnieces Veltas Lagzdiņas krustdūriena tehnikā izšūtie darbi. «Dari, kamēr vari!» – tāds ir izstādes nosaukums un pašas Veltas kundzes dzīves vadmotīvs.
Visi Gāliņciema bibliotēkā izstādītie čaklās rokdarbnieces Veltas Lagzdiņas darbi ir pēdējos gados darināti. Pēdējais darbs ar gadskaitli 2024 pabeigts un izstādei pievienots jau tad, kad pārējie bija atgādāti līdz bibliotēkai un sagatavoti izstādīšanai. Veltas kundze ar dažādiem rokdarbiem nodarbojas kopš agras bērnības, un par šīm vērtīgajām prasmēm Gāliņciema bibliotēkā tapa zināms brīdī, kad bibliotēka izsludināja akciju (R)adīts Gāliņciemam. Bibliotēkas noliktavas plauktā ar piespraustu lapiņu, uz kuras uzrakstīts Veltas kundzes vārds, sagūluši apmēram 200 viņas tamborētu košu kvadrātiņu, kuri 4. augustā, kad bibliotēka atzīmēs viena gada jubileju kopš jaunās ēkas atklāšanas, sašūti kopā ar citu rokdarbnieku tamborētiem un adītiem kvadrātiņiem, greznos pie bibliotēkas augošos dižkokus. Kad lielais apjoms bijis notamborēts, Veltas kundze, kā pati saka, drusku gribējusi atpūtināt nervus un acis, un atkal jau pievērsusies izšūšanai krustdūriena tehnikā. Gāliņciema bibliotēkas darbinieki, kuri reizi mēnesī ved uz Senioru aprūpes namu grāmatas, kundzi uzrunājuši, aicinot sarīkot rokdarbu izstādi, un viņa piekritusi.
Veltas kundzei tamborēšanu un izšūšanu jau agrā bērnībā iemācījusi viņas mamma. Abas no dzimtajām mājām Sārnatē kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem tikušas izsūtītas uz Sibīriju. Tur vietējiem iedzīvotājiem izšuvumi bijuši lielā cieņā un tie ienesuši pa kādai papildu kapeikai ģimenes budžetā. Sibīrijā tolaik vēl jauniete Velta strādājusi meža darbus – šķirojusi kokus un pat nopelnījusi Goda rakstu. Vasarā strādājusi, ziemā mācījusies. «Nopelnīju tur smuku naudu. Esmu čadīga – tad jau darbs iet no rokas,» saka Veltas kundze. Vēlāk, 1957. gadā, izdevies atgriezties atpakaļ dzimtajās mājās, kur vietvara bija ierīkojusi fermu slaucamām govīm. Barības gādāšana un slaukšana nu bijusi uz atbraucēju pleciem. Veltas kundzes tētis bijis invalīds, brālis paņemts armijā, un viss smagais darbs bija jāveic sievietēm (pašai Veltai tad bija 20 gadu). 1969. gadā viņa sākusi strādāt veikalā Sārnatē, kad pēc kāda laika patērētāju biedrības priekšnieks teicis, ka Veltas kundzei jāiet uz Užavu pieņemt jauno, tikko uzcelto veikalu, – esot vajadzīga vadītāja. Viņa piekritusi, tikusi arī pie sava dzīvokļa turpat, veikala ēkā, sadabūjusi komandu. Nostrādājusi veikalā desmit gadus un saņēmusi apbalvojumu par labu darbu. Vēlāk sākusi strādāt krājkasē, turpat Užavā, un arī tur 1979. gadā saņēmusi apbalvojumu.
Sēdošais darbs Veltas kundzei pavisam nav bijis piemērots, un viņa sākusi veidot savu zemnieku saimniecību – paņēmusi piena lopus un audzējusi kartupeļus. Kamēr pati vēl spējusi celt, nest un braukt ar auto, tikmēr darbojusies pa savu saimniecību, bet gāja gadi, spēka kļuvis mazāk, kapu kalniņā guldīts Veltas kundzes vīrs, un viņa izlēmusi saimniecību likvidēt. Atnākusi uz pilsētu. Dzīvoklis bijis otrajā stāvā, un kļuvis arvien grūtāk uzkāpt pa trepēm. «Negribas jau parādīt, ka sāp. Iet tik, cik var,» saka Veltas kundze. Kādu brīdi tā cīnījusies, viņa izlēma uzrakstīt iesniegumu Sociālajam dienestam un nākt dzīvot uz aprūpes namu. Pēc trīs mēnešu gaidīšanas rindā tikusi uzņemta, un nupat, 3. jūlijā, apritēja septiņi gadi, kopš vēl aizvien rosīgā seniore dzīvo Selgā.
Arī pansionātā viņa nesēž mierā – tikko šeit ienākusi, viņa uzrakusi pagalmā dobi un sastādījusi rozes. Par tām Veltas kundze rūpējas arī šodien un priecājas, ja kāds palīdz viņas izlolotās ziedu karalienes apliet. Ar vienu roku turoties pie ratiņiem, viņa vēl pamanās dobi apkopt. Vislabāk gan viņai šobrīd patīk sēdēt istabiņā un vienatnē nodoties rokdarbiem. Veltas kundze priecājas, ka darba vēl aizvien ir pilnas rokas. Turklāt izšujot domām nav laika mest atmiņu lokus – ir jārēķina, jāskaita, jo kļūdas labot un garo diegu laukā vilkt ir daudz grūtāk nekā izšūt. «Tāda ir dzīve. Dari, kamēr vari!» nosaka Veltas kundze. Šis teiciens izvēlēts par izstādes nosaukumu.
Šobrīd Veltas kundzes rokdarbu kastē iegūluši pēdējie, vēl neizšūtie audumu gabaliņi. Veltas kundze visus materiālus iegādājas pati par saviem līdzekļiem, bet ne par ko nesūdzas. Rokas prasa darbu un pašas to arī atrod.
Ventas Balss aicina lasītājus, kuriem mājās ir kāds lieks kanvas (audums izšūšanai) gabaliņš vai mulinē diega šķeteres, ko varētu uzdāvināt čaklajai rokdarbniecei, sazināties ar redakciju.
Komentāri (0)