Vēl nesen uz Latvijas valsts simtgades viļņa ar aizturētu elpu, klusu cieņu, bezgalīgu pateicību un asarām vērojām Latvijas mākslinieku devumu valsts simtgadē – filmu Dvēseļu putenis. Tā aizkustināja un atgādināja cenu, kas samaksāta par Latvijas iespēju šodien būt neatkarīgo, demokrātisko valstu saimē.
«Tik tāds, kas sevi atbildīgu jūt, var kalps un arī valdnieks reizē būt». Šie ir Annas Brigaderes vārdi, par kuriem aizdomājos otrdien, sekojot līdzi pirmajai 14. Saeimas sēdei, kurā deputāti nodeva svinīgo solījumu, paužot apņēmību būt uzticīgiem Latvijai.
Pēdējā laika skaļākā tēma ir bērnu un pusaudžu vardarbība skolās. Pieļauju, ka vardarbība ir ne tikai skolās, bet tā ir redzamākā puse tam, kas notiek ar jauno paaudzi.
Domāju, nekļūdīšos, sakot, ka daudzi vēlētāji Ventspilī 14. Saeimas vēlēšanu rezultātus gaidīja ar cerībām un vienlaikus bažām, kas saistītas ar pēdējos četrus gadus valdošajā koalīcijā ietilpstošo partiju Konservatīvie. Ar cerībām par to, ka konservatīvie 14. Saeimā neiekļūs, un bažām, ja nu tomēr iesprauksies.
Abonēt avīzi – tas vismaz mazliet ir kā atzīties mīlestībā. Tu man patīc, tu man deri. Ar tevi kopā ir labi, izzinoši, bagātinoši. Kā ikvienās attiecībās, nav mazsvarīga spēja pieņemt otru tādu, kāds viņš ir. Arī avīze nav ideāla, toties – īsta un dzīva. Ar ventspilnieku ritmā pukstošu sirdi.
Nu jau četru vasaru attālumā augusta pievakare, kurā bariņš ļaužu sasēda ap ugunskuru un, malkojot Sagan dalya, baudīja kādas ceļotājas stāstus par Altaja kalnu takās pieredzēto. Katrs no klātesošajiem izvilka pa fotogrāfijai. Man tika attēls ar Sibīrijas dziednieku vēstījumu, ka fiziskā ķermeņa kaišu saraksts ir cilvēka sašķeltās apziņas atspulgs. Altajs ir ar mani līdz pat šai dienai – īpatnēji rūgtais, uzmundrinošais kalnu rododendru augs kļuvis arī par mūsmāju ciemiņu iecienītu padzērienu. Tēja jušanai. Un mirkļiem, kad pazaudējos pasaules dažādībā. Nu, piemēram, tādam – kā vakardienas rīts.
Īsi pirms vēlēšanām valdība kā dāvanu iedzīvotājiem pasniedza lēmumu uz laiku atteikties no OIK. Šāda valdības rīcība tiek pozicionēta gan kā sen definētas problēmas risinājums, gan kā atbalsts energokrīzē. Taču patiesībā šī ir tikai zobu sāpju mazināšana uz mirkli, ne problēmas risinājums.
Šogad vairāk nekā iepriekš esmu aizdomājies, cik daudz pasaulē ir nežēlības, cietsirdības un sāpju. Ziņu virsrakstos joprojām dominē karš Ukrainā, kur iet bojā nevainīgi iedzīvotāji. Nesen lasīju, ka Ukrainā nogalināti vismaz 353 bērni.
Šis jautājums kaut kad ap vasaras beigām liek uz mirkli sastingt asinīm ne vienam vien skolasbērna vecāka dzīslās. Man šo liktenīgo frāzi miesīga radiniece pirmo reizi šogad pajautāja kaut kad augusta pirmajās dienās. Šķiet, tobrīd palūkojos uz viņu kā uz vājprātīgo. Kad sarunās ar citiem vecākiem ieskanas šis jautājums, līdzīgus skatienus var redzēt arī no viņiem. Kad aizrunājas tālāk un dziļāk, kļūst skaidrs, ka bailes, trauksme un izmisums rodas, ne tikai domājot par izaugušām kājām, sarāvušamies kreklu piedurknēm, burtnīcām un trejdeviņiem lineāliem.
Eksistē tāds apzīmējums kā ātrā mode, kas ir otrais lielākais pasaules piesārņotājs aiz naftas industrijas. Terminu izmanto, lai aprakstītu ļoti ienesīgu biznesa modeli, kas reaģē uz masu pieprasījumu. Industrija strauji attīstījās 20. gadsimta nogalē, kad apģērba ražošana kļuva lētāka un masveidīgāka, pateicoties jauniem materiāliem un loģistikas ķēdēm. Tajā apģērba dizaini un modeļi bieži tiek mainīti, pielāgojoties masu gaumēm, bet ir arī dominējošās sezonālās tendences.
Konferences Izglītības radars, par kuru jums, lasītāji, sīkāk pavēstījām laikraksta piektdienas numurā, plenārsēdē uzstājās izglītības jomas pārstāvji un eksperti, kas darbojas digitālo tehnoloģiju jomā. Konferences tēma – Digitālā ekosistēma izglītības telpā – šodien ir īpaši aktuāla.
Vēl ir augusts un gribas, muguru atliecot, stāvēt un raudzīties smagajā ābelē kā svētajā un neko vēl nepiesaukt. Varētu vērties mūžīgi, bet – tās mušas! Kā jau vasaras beigās ierasts, mušu ir daudz. Tās pamanās ielīst istabā, sildās saulē, pie datora ventilācijas restītes, pat pie ūdens boilera sarkanās gaismiņas. Saberzē kājas, piegludina spārnus un grib tikai vienu – turpināties.
Pagājušās pietdienas laikraksta pirmajā lapā laimīgi smaida pāris, kurš tieši tajā dienā atzīmēja savu kāzu 55. jubileju, kas tiešām ir ievērojams skaitlis. Citiem pat līdz šādam gadu skaitlim vēl neizdodas tikt galā ar sevi, atrast savus dzīves mērķus un kur nu vēl otro pusīti, bet šie cilvēki ir atraduši viens otru un pratuši šo nepieciešamību būt viens otram saglabāt tik ilgus gadus.
Komatus virsrakstā katrs var salikt pats. Pēc savas pārliecības. Es liktu pirms karot.
Kopš 24. februāra pasaulē daudzas lietas vairs neiet vecajās sliedēs, daudzas lietas tiek pārvērtētas, skatītas un uztvertas citādāk. Gribot negribot biezā slānī savilkušās sarkanās līnijas, kuras vairs pārkāpt nedrīkst. Vismaz līdz jauniem notikumu pavērsienam. Tomēr pastāv arī cits viedoklis...
No 1. jūlija Latvijā ievērojami samazinās atbalsts Latvijā esošajiem Ukrainas bēgļiem, kuri pie mums nonākuši, bēgot no kara. Pašvaldības gaida no valdības precīzu un skaidru kompensācijas mehānismu bēgļu izvietošanai un cita veida palīdzībai. Savukārt valdība paliek uzticīga savam stilam – apsolīt, skaļi paziņot, ka «naudas ir tik daudz kā nekad», tomēr vienlaikus aizmirstot visu rūpīgi saskaitīt.
Nupat esam nosvinējuši vasaras saulgriežus un Jāņus. Tas ir brīdis, kad kopā ar dabu esam visciešāk, kad apzināmies, cik nozīmīgs mums ir dabas dotais spēks.
Tūlīt, tūlīt visā Latvijā un gribas domāt, arī ārpus robežām, tiks svinēti, manuprāt, skaistākie gada svētki – Līgosvētki. Kaut kā jau daudzus gadus personīgi man ir pazudusi ne tikai šo, bet arī citu svētku svinēšanas sajūta. Šogad ar lielām cerībām došos sevī atjaunot Līgosvētku burvību!
Runā, ka cilvēks var pierast pie visa kā – gan pie labiem apstākļiem un lielām iespējām, gan pie krietni sliktākām lietām. Mana pārliecība vienmēr bijusi, ka labāk ir, ja pieradums veidojas ap kaut ko labu, piemēram, sakārtotu vidi. Mums, ventspilniekiem, tāda iespēja ir dota, tāpēc pārsteidz, ka netrūkst ļaužu, kuriem joprojām ir labāk, ja neko nebūvē, nekas nenotiek.
Kāda krieviski runājoša sieviete man nesen jautāja par mūsu Livonijas ordeņa pili, kas to cēlis utt., es, protams, steidzu skaidrot, ka Livonijas ordeņa pili Ventspilī cēluši vācu bruņinieki kā cietoksni jauniekarotajās teritorijās, ka tā rakstu avotos pirmoreiz minēta 1290. gadā un ka šis gads tiek uzskatīts arī par Ventspils dibināšanas gadu. Es stāstu, taču mani nepamet sajūta, ka katrs mans krieviski izrunātais vārds – karš, karavīrs, iekarot, cietoksnis – liek viņas acīm izmisīgi lūkoties manī. Un es apjūku, jo nevaru šos vēstures notikumus uz burvju mājienu pārvērst kādā stāstā par mieru, saticību un mīlestību.
