Vecajos, ne pārāk labajos laikos, kad visu mēģināja pieķemmēt maksimāli vienādā izskatā, visas vēlmes izcelties kaut kā individuāli, atšķirties no kolektīva un kopumā pelēkā pūļa bija nosodāmas. Arī mākslā manevra iespējas bija ierobežotas, lai gan labākajiem tomēr izdevās pateikt vairāk un citādāk. Cita lieta mūsdienas – katrs var izpausties pēc sirds patikas un ir pat riskanti izteikt kritiku, jo var tak sanākt, ka apšaubi kaut ko tiešām ģeniālu.
Šoruden pieķēru sevi atkal un atkal klausāmies Imanta Kalniņa un Māra Čaklā dziesmu Četri balti krekli no Rolanda Kalniņa 1967. gadā uzņemtās spēlfilmas Elpojiet dziļi, kas savas brīvdomības un ironijas dēļ uz lielajiem ekrāniem nonāca tikai 20 gadus pēc uzņemšanas. Pēkšņi man šķita, ka ir tik būtiski to balto kreklu esamību pieņemt. Ka valkāju, ka citi valkā un ka tas nav kauna traips. Tā ir dzīve.
Patriotu nedēļa arī šogad norisinās klusāk un piezemētāk, nekā tas būtu bijis citādos apstākļos – nav kopīgu gājienu, dziesmu, atmiņu pasākumu. Tomēr tas nenozīmē, ka būt sliktāki, lai padomātu par to, kas tajās nu jau tālajās novembra dienās tika iegūts un nosargāts, kur mēs atrodamies šobrīd un kas mūs varētu sagaidīt turpmāk.
Nav nekā laba tajā, ka atkal esam palikuši bez iespējas daudz ko apmeklēt un daudz ko darīt. Vēl sliktāk, ka atkal jāuzdod jautājums par to, cik slikti ar vietām un lietām, kas šobrīd nav pieejamas, būs pēc tam, kad kļūs labāk un viss kļūs pieejamāks. Ja ir kaut kas, kas šajā kopumā pelēkajā laikā priecē, tad tie ir laika apstākļi, kas joprojām tomēr silda un ļauj priecāties par saules stariem.
Kopš agriem jaunības gadiem mani izteikti kaitina jebkas, kas saistīts ar kailu, neslēptu didaktiku. Es nepatikā noskurinos ik reizi, kad pamanu savā balsī ieskanamies to pamācošo, viszinošo toni.
Ko tur slēpt un liekuļot, arvien vairāk nākas saskarties un dzirdēt cik esam palikuši neiecietīgi, dusmīgi un pat reizēm nežēlīgi pret apkārtējiem un tas mani ļoti biedē.
Tagad jau galvenais kaut kādi papīri vajadzīgi! Tieši tā Mirttante rakstīja savam krustdēlam Ērikam visiem labi zināmajā kinofilmā. 40 gadi pagājuši no filmas pirmizrādes, taču šķiet, nekas šajā pasaulē nav mainījies – visos laikos un pie visām varām cilvēks cenšas sagādāt stiprus papīrus, tādai vai citādai vajadzībai.
«Ja darba ņēmējs nav pabeidzis vakcināciju līdz 15. novembrim, darba devējs viņu atstādina no darba pienākumu veikšanas,» pieļauju, ka ar šādu paziņojumu pirmdien saskārās ne viens vien ventspilnieks, kurš līdz šim nebija vakcinējies. Un nevaru nepamanīt, ka daļai tas bija arī šoks, jo droši vien arī jūs, tāpat kā es, pazīstat cilvēkus, kuri nevakcinējas savas pārliecības/brīvas izvēles pēc (un jāatgādina, ka šā gada sākumā tiesībsargs bija atzinis, ka saskaņā ar Latvijas likumiem vakcinācija ir tikai brīva iespēja un tai nav imperatīvs raksturs nevienam sabiedrības loceklim), vai nevakcinējas, jo ir bažas par savu veselību saistībā ar citām saslimšanām, kuru dēļ potēties nav vēlams.
Augusta vidū, kad tik tikko biju sākusi strādāt laikrakstā, uz pāris nedēļām dienas ritms iegriezās tādā kā amoka skrējienā.
Arvien biežāk visās malās skandina vārdu uzticēšanās, aicina uzticēties gandrīz visam, gan tam, ka šis maizes klaips būs gards un mīksts, gan tam, ka rīt mūs gaida labāka diena!
Ventas Balsij šis ir jubilejas gads, jo tieši pirms 100 gadiem šis laikraksts pirmo reizi ieraudzīja dienas gaismu. Jau labi laicīgi sākām domāt par to, kā lasītājus un arī pašiem sevi šī gada laikā iepriecināt, taču kāds cits visu izlēma mūsu vietā – pandēmija, ārkārtas stāvoklis, atceltas gandrīz visas aktivitātes, dzīve ja ne apstājās, tad noteikti krietni samazināja apgriezienus.
Laiku pa laikam atgriežos pie nopūtas: ak, kamdēļ gan, cilvēkam piedzimstot, līdzi nenāk tieši viņam derīga dzīves patiesību grāmata. Kamdēļ tik daudzi, kuri vēlāk sev derīgo atrod, piemēram, Bībelē, piedzimst ateistu ģimenēs? Ģimeņu melnās avis. Savējo meklējumi un vilšanās, atradumi, zaudējumi, puspatiesības, kurām gadiem ticēts.
Jau gadiem sanāk gandrīz katru dienu uzmest aci daudz un dažādiem komentāriem ventasbalss.lv ziņu portālā, kas nebeidz pārsteigt ar savu domu lidojumu gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Droši vien apmēram tikpat ilgu laiku manī gruzd dusmas pret komentētājiem, kuri uzstājīgi uzsver, cik slikti un sabiedrībai nederīgi ir dažu tautību un rasu cilvēki. Tikai tautības un rases dēļ.
Vakcinēties vai nē? Vieni uzticas zinātnei, citi apzinās, ka arī zinātne jauno vīrusu un vakcīnu ietekmi uz organismu maz vēl pētījusi. Kāds paļaujas, cits baidās. Mūspusē cienītais Akmeņkalnu saimnieks KĀRLIS AKUMS, kam rit 82. dzīves gads un kuru daudzi apbrīno par viņa dzīvesprieku un optimismu, pēc pirmās potes zaudēja spēku un vairākas nedēļas cīnījās ar vakcīnas izraisītām sekām. Neskatoties uz to, Akums ir pārliecināts, ka vakcīna ir vienīgā pareizā izvēle.
Droši vien būsiet jau dzirdējuši, ka par šā gada Latvijas ģeovietu atzīts Staldzenes stāvkrasts, un šajā sestdienā tur gaidāms tam veltīts pasākums. Tiks organizēts pārgājiens ģeologu un citu speciālistu vadībā ar lekcijām un informāciju par Staldzenes stāvkrastiem – to veidošanos, ģeoloģiju, vēsturi, kā arī izskanēs jautājumi un diskusijas.
Vakar nosvinēju dzimšanas dienu. Ir daudz lietas, kas šādā dienā nāk galvā, daudzi tosti, ko gribas uzsaukt, bet viens no tiem saskanētu ar tādu, kas tika uzsaukts kādā leģendārā filmā: Iedzersim par kibernētiku!
Jaunais mācību gads, kā jau pēdējos gados ierasts – citādāks! Šoreiz mazliet vairāk konkrētības nekā iepriekšējā gadā. Testi ir – visi mācās klātienē.
Jau kādu brīdi manā sociālo tīklu plūsmā laiku pa laikam pazib informācija par vīru apļiem. Te kāds vaicā, vai un kur Latvijā tādi notiek, te dalās ar pieredzi un fotoattēliem.
«Un, kad naktīs skrien cauri domu satraukts bezmiegs, es iedomāju ceļu, es eju kājām pa Kurzemi...» domāju, ka daudzi atpazīst šīs rindas no mums, kurzemniekiem, īpaši mīļā Imanta Ziedoņa darba Kurzemīte.
Freimanim īsti nepatika Dzejas dienas. Un arī par dzejnieku viņam ne visai patika sevi saukt. “Es esmu kokosrieksts – jāsadauza piere, lai iztecētu piens,” tā Freimis.
