Nereti cilvēki meklē palīdzību no malas, ja savā dzīvē ir nepieciešams izšķirties par kādu svarīgu lēmumu. Lielākoties cilvēki paļaujas uz savu tuvinieku viedokli, taču, ja tas arī nespēj rast risinājumu, viņi lūdz palīdzību citai pasaulei. Astrologi, zīlnieki, burvji un magi cenšas pareģot tavu nākotni, un, kā runā to klienti, – pat spēj ietekmēt.
Kas tad ir mūsdienu fotogrāfija? Varbūt pienācis laiks mainīt nozares nosaukumu uz dažādu elektronisko ierīču operatori vai varbūt ciparogrāfi?
Jā, neapšaubāmi, mūsdienu tehnoloģiju attīstība soļo platiem soļiem. Fotogrāfija kā vēl nekad ir kļuvusi tuva cilvēcei, un dīvaini, ka vēl nav izgudrots gludeklis ar iebūvētu kameru, lai instagramu miljardus papildinātu ar savu jaunāko apakšbikšu attēliem. Līdz kādam absurdam bija nonākuši cilvēki senāk – mocīties pie katra kadra kompozīcijas, rēķināt ekspozīciju, sekot līdzi atlikušajiem kadriem, apmeklēt fotokursus.
Tad vēl šī muļķīgā noslēpumainības sajūta, kad neko nevar redzēt šeit un tagad. Bija jāgaida līdz izkusīs attīstītājs, lai attīstītu filmiņu. Par vannasistabā pavadītām pustumsas stundām, kopējot bildes, es vispār paklusēšu. To visu laikam bija izgudrojis kāds cilvēkus ļoti nīstošs radījums.
Kāds paretam vārgi šļupstēs par laiku, kad filma disciplinēja prātu, trenēja reakciju un spēju pamanīt citiem nepamanāmo? Muļķības. Atliek ieiet elektronikas veikalā un, izejot no tā ar tikko iegādāto kameru, mēs lepni un bez sirdsapziņas pārmetumiem varam sevi saukt par fotogrāfiem. Šodien mums jāmāk atrast piktogrammu ON/OFF un māksla var sākties! Nepatīk ar telefonu uzņemtais attēls? Nekādu problēmu – piktogramma ar uzzīmētu miskasti padarīs jūsu uzņemšanas procesu par bezgalīgu. Vai nupat apēdāt tomātu un par to neuzzināja līdzpilsoņi? Nejēdzība! Jūs visticamāk neesat laikmetīgs un moderns.
Iedomājieties, kādas bildes sanāktu Anselam Ādamsam, ja tā vietā, lai skraidītu ar pārdesmit kilogramus smagu foto aprīkojumu pa Josemitas kalniem, viņam būtu bijusi planšete? Ja vecmodīgais un tūristus nepiesaistošais melnbaltais foto pārtaptu par skaistām krāšņumbildēm? Vieta pašmāju kalendārā un lietuviešu tūristu armāda būtu garantēta! Bet nu ko es par dārgākās (visticamāk, ka noticis pārpratums) fotogrāfijas pasaulē autoru, mēs strauji mācāmies no citu kļūdām un ar pilnu pārliecību varu sacīt, ka mūsu pilsētā patiešām ir padomāts par mums – ciparogrāfiem.
Ja kādu rītu pamostoties tev pie brokastu galda būs pievienojusies mūza un ar savu kņudīgo uzstājību aicinās plenērā, nedari muļķības un nesāc plānot sižetus, rakursus un kompozīcijas! Viss jau ir sagatavots. Vēlies, piemēram, bildēt Ostgalu? Lūdzu. Kādreiz, kaklus laužot un zem kājām skatoties, mēs kā ēnas lēnām slīdējām pa degradēto Līvu ielu, cerībā saskatīt noplukušo, bez plastmasas logiem esošo 19 gadsimta apbūvi vai kādu starp nevienādajiem bruģakmeņiem izspraukušos pieneni. Toties tagad bez lieliem kreņķiem par jaundzimušo miegu un bērnu ratiņu konstrukciju mēs plūdeni izslīdam cauri kādreizējam iedvesmas un sajūtu rajonam. Pat 10 mājas kaķi izskatās ar lielāku pievienoto vērtību, ar tādu kā eirokaķiskāku skatienu mūs aicinot ilgāk šeit neuzkavēties, bet doties tālāk – pretim saulrieta apmirdzētām kāpām, pretim vietai, kur savā bezgalīgajā cīņā viļņlauži mēģina ko pierādīt jūrai.
..kādu dienu es ieraudzīju, ka augustā tiks vērti VĀRTI. Dziesminieku vārti Kurzemē. Uzmetās zosāda, jo bildēs es atpazinu To Kalnu. Kalnu, kurā tik laimīgi reiz abi dziedājām...
2007. gada Zvaigznes diena manā dzīvē par vienu zvaigzni bagātāku debesjumu radījusi. Jo tajā dienā Mūžībā aizgāja mans brālēns. Vārdā nesaukšu. Ko gan vairs līdz vārdi.
Bet tā vai citādi, viss tomēr sastājas savās vietās, kad norimst. Un vieta, kurā es gribētu sakārtot un izlīdzināt visu vēl joprojām sāpīgo un neaizmirstamo, ir Pope, kā to atskārtu pavisam nesen.
Kādu dienu, pirms vairāk nekā 15 gadiem, mēs ar brālēnu, atstājuši citus ekskursantus no Rīgas pētām apkārtni, ieraudzījām kalnu un nolēmām tajā uzkāpt. Toreiz man nebija ne jausmas, kur atrodos, vien zināju, ka Ventspils pusē.
Vienmēr mēs abi esam bijuši tuvi, jo vienīgie visā radu pulkā bijām... vientuļi. Ja citi dzimtas jaunieši jau bija nodibinājuši savas ģimenes, tad mēs abi, viens otram tik līdzīgi pat vizuāli... mums kaut kā neveicās. Un todien mēs tajā kalnā uzkāpām un dziedājām, dziedājām, dziedājām. Dziedājām daudz un visu, vairs pat neatceros. Vien atceros Mārtiņa Brauna dziesmu ar Raiņa dzeju „Saule. Pērkons. Daugava.”
Un droši vien skanēs banāli un naivi, bet toreiz mēs, stāvot kalnā un lūkojoties debesīs, apsolījām katrs sev nepazaudēt to, kas mūs vēl ar šo dzīvi saista – cilvēku sevī. Apsolījām katrs sev savu cilvēcību nenoslīcināt naudas pelnīšanas maratonā, mēģināt radīt ko paliekošu un vienkārši – mīlēt dzīvi.
Regulāra pilsētas svētku svinēšana Latvijā aizsākās 20.gs. 90.gadu nogalē, piemēram, Kuldīga savus pirmos svētkus svinēja 1989.gadā ar Hercoga Jēkaba atgriešanos, savukārt Ventspils atmodas augstais punkts bija pilsētas 700.gadu jubilejas svinības 1995.gadā.
Un nu jau svētkus svin arī Latvijas mazie miesti un novadu centri- Nereta, Kocēnmuiža u.c., iesaistot vietējo kolektīvus, aicinot viesus, atklājot kādus jaunus labiekārtotus objektus utt.
Arī Ventspilī šogad būs vasara, paies Jūras svētki un klāt būs Pilsētas svētki ar svētku gājienu, kas vienus sajūsmina, citiem ir kā sods; ar ziedu paklājiem promenādē, kas cieš no daudzo staigātāju dažkārt bīstamās uzmanības; ar bezgalīgām rindām pilsētas kafejnīcās; ar vakara koncertu Reņka dārzā un balli; ar pelnīti vai, cituprāt, nepelnīti apbalvotajiem ventspilniekiem u.t.t. Tas, ka svētkus apspriež, ir normāli, tā tam ir jābūt, bet tas, ka svētkos sāk nicināt sevi, nievājoši izteikties par savējiem, gan nav neko smalki.
Ventas Balss portāls nebūtu nekāds portāls, ja neierādītu vietu arī kādai mazai evērģēlībai. Piedāvāju lasītāju vērtējumam savu interaktīvo romānu Krišjāņa Valdemāra brilles! Jūs, protams, jautāsiet – kas ir interaktīvs romāns? Tas ir romāns, kura veidošanā ar saviem ieteikumiem un papildinājumiem piedalās visi lasītāji. Rakstīšanas procesā neesmu ticis tālāk par pirmo nodaļu, atlikušais romāns jāuzraksta mums visiem kopā! Par laimi, ventspilniekiem šajā jomā pieredze jau ir – lai atceramies Ilonas gurķu burku epopeju un citas foruma pērles.
Apcerējums radās pēc diskusijas, kuras tēma bija radošums. Kādēļ ir vietas, kur iedzīvojas jaunas, radošas idejas un cilvēki, un ir vietas, kur tās pat neparādās, lai gan nekādi šķēršļi tam it kā netiek likti, pat vēl vairāk – ir laba infrastruktūra, ir droši un mierīgi.
Gan akadēmiskajā, gan politiķu vidē, gan sabiedrībā ir aktuāla diskusija, kā piesaistīt inovatīvus, radošus, jaunus cilvēkus ar idejām, kas eventuāli varētu radīt produktus, pakalpojumus un uzņēmumus ar augstu pievienotu vērtību (R. Florida), ar to saprotot augsti kvalificētus speciālistus zināšanu intensīvajās un radošajās nozarēs, kā finanses, pētniecība, IT, R&D. R. Florida runā par faktoriem, kas nosaka šo radošo cilvēkresursu koncentrēšanos konkrētās industrijās, un stāsta, kā to iespējams attīstīt laikmetā, kad kvalitatīvi cilvēkresursi un to piesaiste ir daudzu valstu un pilsētu attīstības politikas viens no stūrakmeņiem un konkurētspējas faktoriem.
Var, protams, būt dažādi viedokļi par augstāk minētā autora un pētnieka indeksiem (Kafejnīcu, Bohēmas, Kreativitātes un Geju indeksi), bet viennozīmīgi – tas summējas brīvā, nepiespiestā, liberālā vidē un līdzīgu cilvēku kritiskajā masā un dzīvesveidā, nenoliedzot arī sadzīves faktoru svarīgumu (dzīves telpa, infrastruktūra utt.).
Nomainot kārtīgu ziemas dzestrumu, aprīlis pienācis ar īstām vasaras vēsmām. Gājputni atgriežas līdz ar sauli, kura pie debesīm katru dienu mūs žilbina arvien ilgāk. Zāle paliek zaļāka, daba mostas, bet biezie mēteļi tiek nomainīti pret plānākām drēbēm! Un šodien ir 1. aprīlis, kas nebūt nav parasts mēneša datums. Šajā dienā pat visnopietnāko cilvēku sejās parādās smaids, jo cilvēki savā starpā izspēlē dažādus jokus un sīkas blēdības. Mums taču visiem sen zināms – cilvēki, kuri smejas, ir simpātiski, viņu smaids apžilbina un pievelk. Smiekli ir atslēga uz jautru un skaistu ikdienu, tāpēc baudīsim 1. aprīli un ļausimies jokiem.
Pope ir kalns. Pope ir kalns un estrāde. Pope ir kalns un muiža. Pope ir kalns un alejas. Kalns. Pope ir vieta, kur kalnā kāpt. Pēc peldes globāli komerciālo vilinājumu jūrā, uzkāpt kalnā un īstam pašam atkal tapt. Tā bija un tā atkal būs. Kāpēc? Sirdsjo. Tāpēc!
"Pamatojuma saiklis "sirdsjo". Es te palikšu sirdsjo. Pat nav jāsaka: es te palikšu, sirdsjo man te jāpaliek. Pietiek ar vienu sirdsjo palīgteikuma vietā. Es te palikšu, sirdsjo. Es to darīšu, sirdsjo. Es to drīkstu – sirdsjo. Mums vajag turēties. Mums vajag sirdsturēties. Mums vajag sirdsturēties kopā. SIRDSJO."
Tā savulaik Ziedonis epifānijā uzrakstīja. Uzrakstīja, sirdsjo. Viņš, Kurzemīti kājām izstaigādams, arī Popes kalnā kāpa. Uzkāpa un sastapa veci, kurš mājā pie estrādes dzīvoja. Tas bija maijā. Māja pie estrādes zilos ceriņos esot peldējusi. Un vecais teicis, lauziet ceriņus, lauziet, apmulsinādams dzejnieku ar tādu devību un vēlību, jo netrūka jau ballētāju un estrādes apmeklētāju, kas no tuvākas un tālākas apkārtnes uz Popes kalnu brauca, zilās, smaržīgās kupenas uz mājām līdzi aizvest kāroja un arī ābolus no veča bagātīgā dārza. Jā, bija tādi laiki Popē, kad estrāde un kalns skanēja, kad ļaudis uz ballēm un koncertiem sabrauca ne vien no novada, bet no visas Latvijas.
Man bija gan brīvdienas,- garas, saulainas un vietām pat siltas. Lai nebūtu tik garas, bija jāpagriež pulksteņi. Kaut kādai disciplīnai taču jābūt. Mēģinājumi stundu ātrāk iet gulēt, lai attiecīgi varētu vieglāk pierast un stundu ātrāk piecelties, neko daudz nedeva, - piecēlos kā parasti brīvdienā – astoņos, t.i. , deviņos. Bija nelieli izbraucieni- pēc nogulētām sīpolu mizām, kuras visas jau bija izpirktas gan tirgū, gan lielveikalā, bet par laimi atradām gandrīz bojā gājušu melleņu sulu. Sanāca tādas strazdu/ baložu oliņas. Nekas. Var taču iztikt arī bez tām mizām.
Bija kūku cepšana un viesošanās, mīļas sarunas un vīns. Bija cīņas par kārtību un trauku piramīdas. Tas viss, kas nāk brīvdienu komplektā. Bet kaut kas nebija.
Nebija sajūtas. Un visi mēģinājumi restaurēt to sajūtu, to dziļākās jēgas klātbūtni manai rosībai, nekādu jēgu nerada. Netiku. Nogulēju. Aizmirsu. Normāla cilvēka atbildes uz nepatīkamiem jautājumiem. Grāmatas lasīju, bet to vienīgo rokā pat nepaņēmu. Kaut kā bailīgi bija.
Pirmie pavasara asni, garākas dienas un saules staru biežāka klātbūtne ir dabas atmodas un Lieldienu svētku vēstneši. Rosība dabā atstāj arī pozitīvu iespaidu uz cilvēku – spēka kļūst vairāk, vairojas pozitīvās enerģijas un apņēmība. Kristiešiem Lieldienas ir gada nozīmīgākais notikums jeb laiks, kad tiek svinēta Jēzus Kristus augšāmcelšanās.
Šī bija smaga Lieldienu nedēļa. Grūti to nosaukt par Kluso nedēļu, par sāpju pilno nedēļu gan. Ir neiespējami palikt vienaldzīgiem, kad tik tuvu pasaulē notiek traģēdijas. Ir tik vilinoši tādos smagos brīžos ielaist sevī naidu un likt kādu sist krustā. Vai arī ieritināties segā ar siltu tēju un mīļāko grāmatu klēpī, sakot : “Lieciet mani mierā, uz mani tas viss neattiecas”. Lai arī mēs katrs viens esam tikai piliens jūrā, tak tomēr arī viens piliens var būt izšķirošs, kad ūdens bļodā gāžas pāri malām.
Gadsimtiem Jūda ir sinonīms vārdam “nodevība”. Par nieka 30 sudraba gabaliem viņš nodeva Jēzu saplosīšanai. Jūda par to dārgi samaksāja, bet mani šajā stāstā vairāk satrauc cita epizode - patiesībā taču Jēzu uz Golgātu nosūtīja nevis Jūda, bet gan pūlis, kurš, paklausot tā laika viedokļu līderiem farizejiem, "nobalsoja" par nāves spriedumu Jēzum. Poncijs Pilāts bija gatavs Jēzu apžēlot, bet sabiedriskā doma (kā mēs teiktu šodien) lika sodīt Jēzu nevis slepkavu Barabu. Tomēr neviens tā laika pūli, kas tomēr taču sastāv no pavisam konkrētiem cilvēkiem, kuriem bija iespēja izvēlēties, nesauc par "Jūdas partiju". Vai arī tie cilvēki pūlī nebija pelnījuši pa daļai no tiem jūdas grašiem?
Ventas Balss portāls nebūtu nekāds portāls, ja neierādītu vietu arī kādai mazai evērģēlībai. Piedāvāju lasītāju vērtējumam savu interaktīvo romānu Krišjāņa Valdemāra brilles! Jūs, protams, jautāsiet – kas ir interaktīvs romāns? Tas ir romāns, kura veidošanā ar saviem ieteikumiem un papildinājumiem piedalās visi lasītāji. Rakstīšanas procesā neesmu ticis tālāk par pirmo nodaļu, atlikušais romāns jāuzraksta mums visiem kopā! Par laimi, ventspilniekiem šajā jomā pieredze jau ir – lai atceramies Ilonas gurķu burku epopeju un citas foruma pērles.
Kad ziema teju visu savu darāmo bija še padarījusi un gatavojās laika stafetes kociņu nodot pavasarim, Kurzemes ziemeļrietumu krastā, brīnumskaistā vietā – Popē – satikās spīganas. Ne nakts aizsegā, ne slepus no ļaudīm, ne kā īpaši atšķirdamās no tiem. Kā vienkāršas meitas no skata, brienamzābakiem kājās, tās devās pastaigā pa Popes alejām, ceļiem, takām un taciņām. Vienubrīd ceļa taka pārtapa senā pilskalnā. Apklusa spīganu valodas, piesēda tās uz sensenā kalna. Viņas klausījās.
Aborigēnu valsts iedzīvotāji, kas cieš no Ventspils naftas termināla (VNT) ārvalstu īpašnieku neizdarības un ir spiesti ikdienā elpot smakas no eksotisku naftas produktu maisījumiem, nav pelnījuši dzīvot tīrā vidē, savukārt šo neizdarību īstenotāji tikmēr valsts t.s. sabiedriskajā televīzijā var mierīgi melot, ka iemesls šādai situācijai ir ļaunie spēki Ventspils pilsētas domes personā, kas tiem it kā neizsniedzot būvatļaujas.
Ventas Balss portāls nebūtu nekāds portāls, ja neierādītu vietu arī kādai mazai evērģēlībai. Piedāvāju lasītāju vērtējumam savu interaktīvo romānu Krišjāņa Valdemāra brilles! Jūs, protams, jautāsiet – kas ir interaktīvs romāns? Tas ir romāns, kura veidošanā ar saviem ieteikumiem un papildinājumiem piedalās visi lasītāji. Rakstīšanas procesā neesmu ticis tālāk par pirmo nodaļu, atlikušais romāns jāuzraksta mums visiem kopā! Par laimi, ventspilniekiem šajā jomā pieredze jau ir – lai atceramies Ilonas gurķu burku epopeju un citas foruma pērles.
Visi ieteikumi un ierosinājumi (saprāta robežās) tiks ņemti vērā. Noteikumi – romāna darbība notiek tikai un vienīgi Ventspilī un tajā piedalās ventspilnieki. Reāli vai izdomāti – laiks rādīs. Kā jau minēju, uzrakstīta ir tikai pirmā nodaļa. Kādas būs nākamās, lielā mērā atkarīgs no jums, cienījamie lasītāji!
Neliela saruna digitālajā vidē, izmantojot latviešu tautas pasakas motīvus, ar tiem, kuriem tēvi, mātes un vecvecāki vēl šai saulē jeb, ko darām, badinot pensionārus un veselības aprūpes sistēmu.
Vai kultūras pasākumu apmeklējums vairo bērna radošumu? Vai bērni, kuri jau no mazotnes tiek radināti klausīties mūziku, vērot mākslas izstādes, runāt par iespaidiem teātra izrādē, kļūst arī par vitāliem savas pieaugušo dzīves veidotājiem? Jautājums paliek atvērts, bet bērns ar “Kultūras somu” plecos noteikti daudz drošāk spēs šķērsot vecu priekšstatu robežas un radīt pateicīgu vidi jaunu ideju piepildījumam.
Kurš nav dzirdējis mīklaino frāzi Māksla pieder tautai? Tās kājas aug no 20.gs. sākuma revolucionārās Krievijas, bet gadsimtu gaitā kājas iesakņojušās tā, ka pat mūsdienās nereti jāsastopas ar šī postulāta realizāciju dzīvē. Ierastais skaidrojums ir aptuveni tāds - ja tautas masām kādas mākslas izpausmes nav saprotamas, tātad tās nav atbalstāmas vai arī - tās ir pat kaitīgas, naidīgas utt.
Mākslinieks ir riskanta profesija. Jo nereti profesionāls mākslinieks - tāds, kura darbus pa laikam kāds iegādājas un, kura radošo darbību atbalsta valsts dažādu fondu radītu konkursu veidolā, riskē palikt neēdis jeb nesaprasts. Starp pēdējām divām nepabeigtajām norisēm ir grūti izvēlēties, jo bieži tas nozīmē vienu un to pašu.
Kas ir mīlestība? Katrs cilvēks šo jēdzienu uztver atšķirīgi. Uz pasaules nav divu vienādu cilvēku un dvēseļu radinieku atrast ir grūti, taču, kam tas ir izdevies, tas patiešām ir laimīgs. No viņa staro vēl nebijis siltums, mūžīgs pavasara smaids un labs garastāvoklis priecē gan sevi pašu, gan apkārtējos. Lidojot mākoņos, viņš aizmirstas. Aizmirst tās nenozīmīgās, pelēcīgās domas, bet pret naidu atbild ar smaidu, tikai tāpēc, ka viņš mīl.
Ventas Balss portāls nebūtu nekāds portāls, ja neierādītu vietu arī kādai mazai evērģēlībai. Piedāvāju lasītāju vērtējumam savu interaktīvo romānu Krišjāņa Valdemāra brilles! Jūs, protams, jautāsiet – kas ir interaktīvs romāns? Tas ir romāns, kura veidošanā ar saviem ieteikumiem un papildinājumiem piedalās visi lasītāji. Rakstīšanas procesā neesmu ticis tālāk par pirmo nodaļu, atlikušais romāns jāuzraksta mums visiem kopā! Par laimi, ventspilniekiem šajā jomā pieredze jau ir – lai atceramies Ilonas gurķu burku epopeju un citas foruma pērles.
Visi ieteikumi un ierosinājumi (saprāta robežās) tiks ņemti vērā. Noteikumi – romāna darbība notiek tikai un vienīgi Ventspilī un tajā piedalās ventspilnieki. Reāli vai izdomāti – laiks rādīs. Kā jau minēju, uzrakstīta ir tikai pirmā nodaļa. Kādas būs nākamās, lielā mērā atkarīgs no jums, cienījamie lasītāji!
