Intervija ar Ievu Ozolu. Viena no Ozolu stiprās dzimtas

Daktere sargā savas ģimenes un darba robežas. Vaicāta par izjūtām, ar kādām saskārusies, balvu saņemot, daktere bilst, ka viņai ļoti patīk darbs, ko viņa dara, un vislielākā pateicība ir ikviens bērns, kurš atkal tapis vesels un laimīgs atgriežas savās ikdienas gaitās, bet kāpšana uz skatuves nav gluži tas, kas viņu vilina.

Jums ir ļoti skaists un spēcīgs uzvārds. Ko jums nozīmē būt vienai no savas dzimtas?

– Es sevi varu iedomāties tikai kā Ievu Ozolu. Jaunībā nomainīju uzvārdu, taču sapratu, ka gribu atpakaļ savu. Vēlējos atgriezties pie savām saknēm. Ieva Ozola ir skaisti latviešu vārdi, kas mani sargā un dod spēku.

Cik ilgi esat medicīnā? Un kā tas ir – uzaugt ārstu ģimenē?

– Nākamgad apritēs 40 gadi – 1984. gadā pabeidzu Medicīnas institūtu. Mana meita, kas arī ir mediķe, šo profesiju izvēlējusies jau ceturtajā paaudzē. Mammas mamma bija vecmāte Ģibuļu pagastā, abi mani vecāki bija ārsti – daktere Biruta Ozola un Valdis Ozols, kuri ilgstoši strādāja Ventspils slimnīcā par ginekologu un kardiologu, tad nāku es, pēc profesijas pediatre, un tad mana meita, kas ir ģimenes ārste un strādā Rīgā. Runājot par profesijas pēctecību, tāda neliela atkāpe. Kad studēju psihoterapiju, reiz izskanēja atziņa par medicīnas izvēli, kas notiek lielākoties divos gadījumos: vai nu šī profesija dzīvo ģimenē, vai arī iepriekš piedzīvotais mudina to darīt, piemēram, bērnībā ir bijušas kādas ciešanas vai arī kādam piederīgajam bijušas tamlīdzīgas izjūtas, tāpēc rodas iekšēja nepieciešamība citiem palīdzēt. Manā gadījumā par labu profesijas izvēlei nospēlējis pirmais variants – to, ka būšu mediķe, zināju jau sen, savukārt par pediatri izvēlējos kļūt tādēļ, ka man vienmēr patikuši bērni, jo īpaši, kad mazi, – mīļi, samīļojami. Domāju, manam tētim bija ļoti svarīgi, lai mana izvēle būtu par labu medicīnai. Un, tā kā sevi vairāk esmu izjutusi kā tēva meitu, man viņa domas vienmēr bija svarīgas. Saviem vecākiem esam divi bērni. Brāli medicīna nav aizrāvusi – viņš izvēlējās profesijas, un sevišķi atpūtu, kas ir tuvāk dabai. Vecākā meita Aija ir ārste un strādā Rīgā. Jaunākā – Ilze – izmācījās par juristi un strādā par grāmatvedi. Kopā visas trīs izveidojām Talsu Pediatrisko doktorātu un strādājām tajā. Ilze vadītāja un grāmatvede, Aija otrs ārsts. Doktorātu atvērām 2009. gada augustā un slēdzam šā gada aprīlī. Tas bija spraigs un piepildīts darba posms. Mums tas laiks bija ļoti īpašs un pirms prakses slēgšanas bija ilgs pārdomu periods. Ļoti žēl bija zaudēt savus iemīļotos pacientus un viņu ģimenes. Es rūpējos par pacientiem jau trešajā paaudzē! Šķirties no šī sirdsdarba nebija viegli arī pārējai komandai – doktorāta masiņām un reģistratorēm.

Jūs esat dzimusi Ventspilī, tomēr arī talsenieki jūs sauc par savējo.

– Uzreiz pēc institūta pabeigšanas divus gadus strādāju Ventspils slimnīcā. Talsos sāku strādāt no 1986. gada. Sākumā biju bērnu konsultācijas vadītāja, bet no 1993. gada vadīju bērnu nodaļu. Kad Talsu slimnīcu aizvēra 2009. gadā, izveidoju tur savu praksi, kā arī tajā gadā man piedāvāja darbu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kurā biju virsārste. Un no 2011. gada esmu atpakaļ Ventspilī – vadu slimnīcas Bērnu nodaļu. Pēc visām savām izjūtām es esmu ventspilniece. Šeit esmu augusi, mācījusies 1. ģimnāzijā. Talsos vienmēr likās, ka neesmu mājās, gribējās atgriezties dzimtajā pilsētā un strādāt šeit. Šī pilsēta, jūra man ir ļoti svarīgas.

Cik ļoti medicīna ir mainījusies no brīža, kad iesākāt strādāt, līdz pat mūsdienām?

– Padomju gados bija citāda pieeja ārstēšanai. Kad stāstu savām jaunajām kolēģēm, kā mēs braucām vizītēs (dažreiz pat līdz 30 vizītēm dienā!), kāda bija ārstēšanas taktika, viņas nespēj daudz kam noticēt. Slimnīcā bērni ārstējās ļoti ilgi un mokoši. Tagad medicīnā pieturas pie vadlīnijām, viss ir ļoti noteikts un konkrēts. Tāpat ar prieku vēroju savus rezidentus, redzu, cik ļoti arī viņi mainās ar katru gadu, cik ļoti vēlas sevi pierādīt. Viss ir mainījis. 1993. gadā man bija darba pieredze Šveicē, un toreiz, analizējot un salīdzinot mūsu darbu, sacīju, ka pie mums vispirms dara un tad domā, savukārt Šveicē pirmoreiz saskāros ar to, ka pacients vispirms tiek izmeklēts un tikai tad tiek nozīmēta ārstēšana. Tagad arī pie mums tā notiek: sākumā izmeklējam – izmeklēšanas metodes ir ļoti plašas – un tikai tad ķeramies pie ārstēšanas. Patiesi priecājos par Ventspils slimnīcas iespējām veikt dažādus izmeklējumus un izmantot dažādas terapijas. Mediķim ir jābūt ļoti zinošam, kā arī ar attīstītu intuīciju – kā īstam māksliniekam, tādēļ laikam arī man māksla ir tik tuva. Ļoti ir uzlabojusies sadarbība ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārstiem. Varu konsultēties jebkurā laikā.

Jūsu pacienti ir bērni. Kā jūs ar viņiem atrodat kopēju valodu? Un kā jums izdodas sadarboties ar viņu vecākiem?

– Kad bērns ir saslimis, mums, ārstiem, iznāk runāt ne tikai ar mazo pacientu, bet jākomunicē arī ar vecākiem, vecvecākiem. Bērns nekad nemelos – ja viņš ir slims, tad ir slims, un, kad paliek vesels, tas uzreiz ir redzams. Ar bērnu vienmēr var atrast kopīgu valodu. Viens no mūsu darba aspektiem ir atrast kopīgu valodu arī ar viņa vecākiem. Es apzinos, ka esmu zinoša, līdz ar to vēlos, lai bērna vecāki man uzticas. Savukārt, ja vecākiem tomēr ir sajūta, ka viņi zina labāk, tad ir jāmeklē cita ārsta palīdzība. Mēs neizplešam spārnus un netēlojam varoņus. Svarīga ir komunikācija – ja vecākam visu paskaidro, turklāt man vēl patīk uzzīmēt to, kas notiek slimības laikā, tad sadarbība veidojas vienmēr. Es arī nekautrējos atzīt, ka esmu konsultējusies ar kolēģiem. To vienmēr saku arī savām rezidentēm – nebaidieties komunicēt!

Ar lielu prieku pieņemu arī to, ka pie mums uz nodaļu nāk Dakteri Klauni. Ārpus Rīgas mūsu slimnīca bija pirmā, kas uzsāka šo Dakteru Klaunu kustību. Šie dakteri ir tik pozitīvi, ka viņi nevar nepatikt.

Vēlos uzteikt arī mūsu nodaļas māsiņas, kas ir brīnišķīgas savu pienākumu izpildē. Viņas savās ikdienas gaitās ir ciešā saskarē ar pacientiem. Man šķiet, ka mūsu nodaļas darbs šobrīd rit ļoti nosvērti. Cenšamies būt saliedēts mehānisms, kur katrs zina, kas jāpaveic. Es priecājos, ka slimnīcas kolektīvs arvien papildinās ar jauniem kolēģiem, – vienu brīdi jau šķita, ka visi ar sirmām galvām izies un aizslēgs slimnīcu, bet šobrīd situācija ir mainījusies.

Kādu gleznu jūs zīmētu, ja jums būtu jāuzglezno viena darba diena?

– Glezna noteikti būtu krāsaina. Kad ļoti nogurstu, parādās pelēkās krāsas, taču ikdiena tomēr vairāk piepildīta ar krāsainību. Uz darbu dodos ar prieku, brīvības izjūtu, līdz ar to arī manā gleznā noteikti varētu sajust brīvību un mieru. Es gleznotu jūru, kas ir ļoti mainīga – te rāma, gaiši zila, te jau bangojoša un viļņaina. Viļņi būtu augsti ar baltām putu galotnēm – dzirkstoši kā šampanietis! Debesis noteikti būtu krāsainas.

Kā reiz teica viens ārsts – katra dežūra ir kā smadzeņu satricinājums. Tad padomājam, cik to smadzeņu satricinājumu ir bijis mediķu dzīvē... Un vai tos vajag joprojām piedzīvot? Šobrīd izvēlos sevi pasaudzēt un naktīs vairs nestrādāju.

Gleznā var parādīties arī pa kādam melnajam punktiņam, jo kaut kas var nesanākt, kāds var būt neapmierināts, kā arī dzīve var veikt savas korekcijas. Tas vienmēr rada pārdzīvojumu. Pārdzīvot tumšākās dienas man palīdz vīrs un bērni.

Jāatzīst, ka šī pilsētas Balva manī raisa ne tikai gandarījumu, bet arī uztraukumu, jo pa vidu visiem labajiem vārdiem kādam sirdī var būt arī rūgtums, jo, kā mēs zinām, mediķiem gadās piedzīvot arī neveiksmes. Es joprojām atceros visus bērniņus, kas ir aizgājuši, joprojām pārdzīvoju un domāju – vai būtu bijusi iespēja rīkoties kā savādāk? Jāatzīst, ka pēc dabas esmu emocionāla, ko man nereti pārmet arī mani tuvie cilvēki.

Kas jums rada vislielāko prieku dzīvē?

– Tie noteikti ir mani mazbērni. Man pašai ir pieci mazbērni, bet ar vīru kopā mums ir divpadsmit. Kad vasarā visi tiekamies, iznāk īsta bērnu nometne (sarunas laikā daktere savā darba kabinetā no skapja izņem ģimenes fotogrāfiju un pastāsta par katru no saviem mazbērniem – red. piez.): Katrīna (10 gadi) ir mūsu īpašais bērniņš, kura ļoti izmainīja mūsu ģimeni, padarot mūs par vienu veselu un padarot mūsu sirdis vēl atvērtākas. Paula (8 gadi) ir ļoti centīga, visiem vēlas palīdzēt. Ļoti smaidīga! Šobrīd vēlas kļūt par gleznotāju, bet man ir nojausma, ka viņa varētu izvēlēties ārsta profesiju. Hugo (7 gadi) – viņam ir vissirsnīgākie smiekli! Grib ļoti līdzināties savam tētim. Lote (3 gadi) – mūsu sprigace un aktrise! Nesen ļoti veiksmīgi piedalījās pirmajā modes skatē. Ralfs (3 gadi) ir mazs pētnieks. Viņa prioritāte šobrīd ir mašīnas. Vīram ir seši puiši un meitiņa Peciņa.

Cenšamies visus satikt un samīļot. Vasaras nedēļas ir sadalītas – organizējam nometnes. Vīra sapnis ir iemācīt visiem makšķerēt. Braucam ekskursijās. Esmu ar bērniem bijusi Disnejlendā, Legolandē, Tenerifes atrakciju parkos. Ir sapnis aizbraukt pie Ziemassvētku vecīša.

Pieminējāt ceļošanu. Labprāt to darāt?

– Man ļoti patīk ceļot. Laikam vieglāk ir nosaukt tās vietas, kur vēl neesmu bijusi (smejas). Man ceļošana nozīmēt aizbraukt prom no visa. Ja paņemu atvaļinājumu un pavadu laiku tepat, Latvijā, saņemu zvanus, un saprotu, ka tā jau nav īsta atpūta. Esot ārzemēs, tāpat atbildu saviem pacientiem, bet tad tas notiek jau vakarā un manī tomēr ir tā sajūta, ka esmu prom no ikdienas darba. Bieži dodos uz kongresiem, arī tādējādi iznāk jauki apvienot darbu ar atpūtu. Ceļojumu bagāža man ir ļoti liela. Man patīk ceļot ar ģimeni, bet bieži arī dodos ceļojumos ar savām draudzenēm. Draugiem manā dzīvē ir ļoti liela nozīme! Ar savu draudzeni Argitu esam kā māsas!

Kā jums šķiet, kurš vecums sievietes dzīvē ir viskaistākais?

– Laikam jau jaunības laiks ir viskaistākais. Joprojām atceros dienu, kad man palika 33 gadi. Man bija ļoti jāraud, jo šķita, ka dzīve ir beigusies un viss ir pagalam. Man piezvana tētis un saka: «Meit, tas ir visskaistākais vecums, jo tad iekšējais sievietes skaistums savijas ar ārējo, un tas noteikti nav pamats, lai tik ļoti raudātu.» Šie vārdi man palīdzēja, un es uzreiz pārstāju raudāt. Protams, ar gadiem mainās fiziskā sajūta, varbūt zūd vieglums, bet tik un tā katrā vecumā ir labi. Šad un tad ielūkojos fotogrāfijās, lai paskatītos, kā tad mana mamma izskatījās tajā vecumā, cik man tagad gadu. Vienmēr skaista.

Kam jūsu dotu priekšroku – patiesībai vai drošībai?

– Patiesībai.

Karjerai vai ģimenei?

– Ģimenei. Bet esmu arī savus gadus ziedojusi karjerai.

Laiskai atpūtai jūras krastā vai aktīvai došanās pretī nezināmajam?

– Es izvēlētos abus variantus, jo pilnai laimei vajag gan laisku, gan aktīvu atpūtu, protams, ievērojot samērību.