Cieņa pret pedagogu un valodu ir sabiedrības pamatvērtības

Konferences atslēgas vārds, šķiet, šoreiz ir sadarbība. Kā jūs saredzat šī jēdziena lomu izglītībā?

– Sadarbība ir atslēgas vārds visai mūsu dzīvei, ne tikai attiecībā uz skolu un augstskolu. Sabiedrība jau no pašiem pirmsākumiem ir attīstījusies, izmantojot gan darba dalīšanu, gan kooperēšanās principu, gan koordināciju ap noteiktiem uzdevumiem. Tas nav nekas jauns, vienkārši sabiedrība attīstās un šis jēdziens iegūst jaunas formas. Runājot par skolu un augstskolu, jāteic tā – varam šo sadarbības modeli paplašināt jau no pirmsskolas izglītības iestādes līdz pat mūžizglītībai, kur nav ne vecuma, ne zināšanu jomu ierobežojuma. Mācāmies cits no cita, sniedzam labāko citiem. Apgūstam to, ko iemācījušies un ar ko dalās mūsu sadarbības partneri, un tikai tā sabiedrība attīstās. Jā, protams, mums ir ārkārtīgi daudz problēmu, to nevar noliegt, un pašlaik tās tiešām ir samilzušas, gan saistībā ar augstskolu, gan saistībā ar skolu, bet mēs neesam vienīgā valsts, kur tiek atzīta šāda problēmsituāciju pastāvēšana. Katrā valstī tās, protams, izpaužas atšķirīgi, bet situācija ir smaga, tomēr nav katastrofāla. Vēl ir iespējams visu vērst par labu, tieši tādēļ pašlaik ļoti daudz tiek runāts par to, ko augstskola var dot visai skolai un visai sabiedrībai kopumā.

Kā norit jauno skolotāju sagatavošana?

– Latvijā skolotāju sagatavošanu nodrošina vairākas augstskolas. Pastāv noteikta darba dalīšana starp jomām, kas nodrošina specializāciju, piemēram, logopēdiem, speciālajā izglītība, eksaktā un humanitārā spektra priekšmetos. Kaut arī Latvijas Universitāte ir lielākā skolotāju sagatavotāja valstī ar vairāk nekā divtūkstoš studentiem, neesam vientuļa sala. Diemžēl ar mūsu un citu augstskolu pūlēm nepietiek, lai nodrošinātu pedagogu ataudzi, tāpēc mums ir jāizmanto visi iespējamie ceļi. Skolotājus gatavo vairākos veidos. Viens veids ir četrgadīgā bakalaura programmas, kas reizē dod zināšanas specialitātē un pedagoga kvalifikāciju. Aizvien populārāks kļūst modelis, kad par skolotājiem kļūst cilvēki, kas ieguvuši bakalaura grādu citā specialitātē, bet apgūst pedagoga kvalifikāciju, galvenokārt mūsu Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē. Un iespējams, ka ceļš, kas tuvākajos gados varētu novērst skolotāju trūkumu, ir Mācītspēka programmas, kas kļūst aizvien populārākas. Cilvēki, kas vai nu pēc bakalaura, vai maģistra grāda iegūšanas, varbūt pat pusmūžā ir jutuši aicinājumu vai arī dzīves nepieciešamību kļūt par pedagogu, divu gadu laikā apgūst pedagoga iemaņas un strādā skolā. Uz šiem cilvēkiem mēs liekam mūsu nākotnes cerības, jo tik tiešām tas ir viens no produktīvākajiem veidiem, kā nodrošināt to, ka skolotāji nonāk skolā. Jauno skolotāju sagatavošana ir viens, bet ir ļoti svarīgi rūpēties par esošajiem skolotājiem. Ventspils ir paraugs, kā nodrošināt skolotāju labbūtību. Šeit ir dažādas atbalsta sistēmas profesionālajā un ne tikai profesionālajā jomā, lai skolotājs justos labi, lai viņš no skolas neaizietu, lai atgrieztos tie pedagogi, kuri skolu dažādu iemeslu dēļ ir pametuši. Pašlaik mums ir jāiedarbina visi iespējamie mehānismi, lai nodrošinātu skolotājus mūsu bērniem. Jo nekādas tālmācības metodes neaizstās skolotāja tiešo klātbūtni klasē, tiešo kontaktu. Skolotājs ne tikai māca priekšmetus, skolotājs nodrošina izpratni par dzīvi, nodrošina bērna integrāciju sabiedrībā. Skolotājs ir nenovērtējama bagātība visai mūsu sabiedrībai. Un ir gandarījums, ka beidzot mēs to sākam apzināties. Skolotājiem ir jādod, un tikai pēc tam no skolotājiem mēs varam sākt prasīt atdevi visās šajās jomās.

Tā ir tā cieņa pret pedagogu, par kuru jūs runājāt arī konferencē?

– Jā, tā ir cieņa šī vārda plašākajā izpratnē. Un šeit, protams, būtu jāvēršas pie vecākiem – apzināties to lielo vērtību, kas ir skolotājam viņa bērna dzīvē. Novērtēt skolotāja darbu un neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus katrā konkrētā situācijā, kad šķiet, ka skolotājs būtu varējis rīkoties citādi. Visa pamatā ir sarunas un sadarbība. Skolotājam ir jājūt, ka viņa darbs tiek novērtēts arī ģimenēs. Un ne velti par to mēs pašlaik runājam aizvien vairāk. Tas palīdzēs novērst arī dažas savstarpējās saskarsmes problēmas, kas mūsu skolās ir tiešām satraucošas.

Izglītot nākamos pedagogus ir milzīga atbildība. Cik motivēti ir topošie pedagogi, un vai viņi izvēlas palikt savā profesijā?

– Mēs, protams, vēlētos, lai būtu vairāk reflektantu, kas vēlas apgūt pedagoga specialitāti. Pašreiz nevarētu teikt, ka uz pedagoģiskajām specialitātēm būtu ārkārtīgi liels konkurss. No otras puses, mums tomēr ir jāizvērtē cilvēka vēlmju atbilstība viņa iespējām. Ne velti Mācītspēka programmā, uz kuru tiešām piesakās daudzi interesenti, pastāv zināma profesionālās piederības pārbaude, lai noskaidrotu, vai cilvēks tiešām spēj īstenot šos sapņus, kas viņam līdz šim ir radušies, ar skolas dzīvi vēl nesaistoties. Nav tā, ka visi tiek atzīti par piemērotiem šai specialitātei. Tiesa, ir arī viens problemātisks jautājums: ja par priekšmeta skolotāju vēlas kļūt bakalaurs, kurš attiecīgajā priekšmetā ir ieguvis zemāku vērtējumu nekā septiņi, un viņam tiek atteikts, ir savi par un pret, par kuriem sabiedrībā būtu jādiskutē. Vai mēs varam dot iespēju šādiem cilvēkiem studēt un strādāt? Bieži vien viduvējs students var būt ļoti labs skolotājs, jo sevišķi tad, ja viņš kādā brīdī saprot, kas tieši ir tas, ko viņš nezina. Ir vēl kāda problēma. Mūsu absolvents ir saņēmis diplomu ar laba vēlējumiem, ar pedagoga kvalifikāciju. Liela daļa studentu strādā skolā no otrā kursa. Tomēr jautājums, vai absolvents uz skolu aizies? Pedagogs ir tik labi izglītots sabiedrības loceklis, ka viņa zināšanas ir noderīgas gandrīz visās vadības un pārvaldības jomās, pašvaldībās, uzņēmumos, starptautiskās organizācijās. Latvijā, cilvēku resursu un speciālistu trūkuma apstākļos, skolotājs ir viens no visvairāk iekārotajiem profesionāļiem citās jomās. Līdz ar to mums ir jāpadara pievilcīgs tieši darbs skolās. Lielā mērā jaunā skolotāja nākotne ir atkarīga no skolas kolektīva un no pašvaldības attieksmes. Šeit Ventspils tiešām rāda labu piemēru. Tad vēl ir trešā problēma, kuru mēs nevaram ietekmēt augstskolas sienās. Tā ir skolotāju izdegšana, vēlme aiziet no darba, vēlme rast mierīgāku dzīvesveidu. Atalgojums ir tikai viens no faktoriem, lielākoties tā ir jau iepriekšminētā attieksme pret skolotāju. Vēlreiz varētu aicināt sabiedrību apzināties skolotāju nozīmīgumu, turklāt nevis abstrakti un vispārīgi, bet tieši katra individuālā skolotāja nozīmīgumu. Tas varbūt novērstu skolotāju aizplūšanu uz citām darbavietām, kur viņi ir pieprasīti. Tas arī ļautu atvieglot skolotāju trūkuma problēmu.

Ko, jūsuprāt, šādas konferences dod sabiedrībai, pašiem pedagogiem un jums personīgi?

– Tā ir tradīcija, un tradīciju nozīmi bieži vien ir grūti izskaidrot vārdos. Konferencēs skolotāji gatavojas jaunajam darba cēlienam, uzzina jaunumus gan par normatīvo sistēmu, gan par atbalstu, gan novitātēm pedagoģijā. Vēl ir arī tikšanās prieks. Skolotāji redz, ka viņi nav vieni, ka viņiem ir kolēģi, kuri ir gatavi uzsākt jauno darba cēlienu. It īpaši mēs redzam, ka Ventspilī pašvaldība un Ventspils Augstskola ļoti novērtē pedagogu darbu un piedalās šādās konferencēs. Šī noteikti ir saglabājama tradīcija. Var mainīties forma un akcenti, vēl joprojām pievēršot uzmanību svarīgajiem skolotāju pašsajūtas un personības attīstības jautājumiem. Šādas konferences notiek klātienē ļoti daudzās pašvaldībās, un mēs jūtam pamatu optimismam, ka viss būs labi. Skolotāji ir gatavi strādāt un to darīt ļoti labi. Es pati gandrīz katru gadu piedalos kādā no skolotāju konferencēm. Šeit var iegūt laikmeta sajūtu, ko nevar iegūt ne no plašsaziņas līdzekļiem, ne no epizodiskām lekcijām kādā skolā. Šeit mēs jūtam noskaņojumu, uzzinām par problēmām un arī iegūstam pietiekami lielu optimisma devu, kas vēlāk palīdzēs strādāt ar studentiem.

Salīdzinoši nesen viesojāties ar lekciju Ventspils 2. vidusskolā. Kādi jums radās secinājumi pēc šī apmeklējuma?

– Tā kā mana specialitāte ir sociolingvistika, es diezgan bieži viesojos skolās, stāstot par to, ko uzsvēru arī konferencē – valoda ir vērtība. Latviešu valoda ir mūsu īpašā vērtība, un to neaizstāvēs neviens cits kā mēs paši, tādēļ skolotājiem ir jābūt informētiem par to, kas notiek globālajā valodu pasaulē un kādas ir mūsu iespējas to ietekmēt. Un kā mums vislabāk palīdzēt visai sabiedrībai, tostarp arī skolēniem un viņu vecākiem, saprast, ka latviešu valoda un Latvijas valsts ir neatdalāmi jēdzieni un mums ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums valodu uzturēt. Cieņa pret pedagogu un cieņa pret valodu ir vērtības, bez kurām sabiedrība pastāvēt nevarēs.