Vienmēr gribēja palīdzēt citiem

Esat dzimusi Lūžņās 10 bērnu ģimenē kā vecākā māsa. Kāda bija jūsu bērnība?

– Mēs dzīvojām lielā trūkumā. Kara laikā visus piekrastes iedzīvotājus no jūrmalas izdzina, mēs dzīvojām Rindā. Es ļoti labi atceros to dienu, kad mēs atgriezāmies mājās otrā dienā, kad karš bija beidzies. Man tad bija septiņi gadi. Pa ceļam no Rindas, Irbenē, paņēma manu tēvu un aizveda uz Gulagu. Mans vectēvs gulēja ratos slims. Mēs tad bijām trīs bērni, un mamma staigāja ar ceturto. Zaldāti paņēma mūsu labo zirgu un aizjūdza tādu, ka, iebraucot sētā, viņš nokrita. Viss bija izlaupīts, aizsists ar finieru un aizklāts ar segām. Sētā mūs uzreiz nelaida, jo daudzviet bija mīnas – pa priekšu gāja ķēde, kas teritoriju atmīnēja. Uz visu ciemu, kurā bija 36 mājas, bija viens zirgs. Bija pat dienas, kad nebija maizītes. Mums bija gotiņa, kas nebija dikti pienīga, bet piens bija arī jādod prom. Turējām cūciņu, aitas un vistas. Vecamtēvam pensijas nebija, arī nekādu pabalstu ne. Tikai vēlāk, kad mammai bija pieci bērni, deva 10 rubļus. Tēvs pēc gada atgriezās no Vorkutas. Viņš bija zvejnieks, bet ziemā strādāja mežā. Jūrā vairs neļāva iet, atstājot ciema iedzīvotājus badā. Tad sālīja sēnes, lai kaut kā izdzīvotu. Visgrūtāk bija tanī laikā, kad ziemā govis nav slaucamas. Gaļu mēs tikpat kā neredzējām, vienīgi zupiņā kāds gabaliņš, un varbūt uz maizītes kāds gaļas gabals tika tēvam, kurš strādāja mežā. Arī es gāju līdzi palīdzēt zāģi vilkt. Otrā dienā gāja vecākais brālis – mēs uz maiņām. Pārmaiņus arī gājām uz skolu. Mana pirmā skola ir Miķeļtornī Jūrkrastu pamatskola, uz kuru bija jāiet 6 km. Nākot mājās no skolas, ja bija uzdots dzejolis, to mācījos dziedot – piedomāju kādu tautas dziesmas meldiņu, un, ejot pa mazbānīša sliedēm, to izdziedāju. Arī tagad (man nupat palika 82 gadi) visi brīnās, ka man vajag vien trīs reizes dziesmu izdziedāt, un to zinu jau no galvas. Kad gāju ganos, dziedāju govīm. Kaimiņiene Alvīne no Rubeņu mājām man teica: «Tu visu mežu esi piekliegusi.» Man bija bailes no vilkiem, tāpēc es dziedāju.

Vai jūs jau bērnībā sevi apzinājāties kā lībieti?

– Bērnībā ne tik daudz, tomēr tas mani saistīja. Pie tēva griezt matus nāca vecie lībieši, un viņi ar tēvu sarunājās lībiešu valodā. Mana mamma bija latviete, bet tētis – lībietis. Arī mana krustmāte un krusttēvs bija īsteni lībieši. Kādreiz tēvs pa kādam teikumam pateica, bet daudz lībiski nerunāja. Ciemā jau arī baidījās runāt, jo zaldāti par to aizrādīja. Taču pie stacijas, gaidot mazbānīti, kas atveda avīzes un vēstules, ciema sievas visas runāja lībiski. Tā pastiprināti par lībiešu valodu sāku interesēties, kad strādāju pastā. Man bija kolēģe Erna Vanaga no Sīkraga, kas zināja lībiešu valodu. Tolaik sāku domāt, ka man arī kas jāiemācās lībiski. Tad viņai uzrakstīju latviski vairākus vārdus un frāzes, un viņa uzrakstīja pretī tulkojumu lībiski. Tas lībiskais ir manī iekšā.

Vai arī savā raksturā un personībā saskatāt kādas iezīmes no lībiešiem?

– Cik atceros sava ciema cilvēkus, tiem raksturīga noteiktība. Ja esmu ko solījusi, tad to ir jāpilda. Spītība arī varbūt. Nepalaisties, iet uz mērķi, izdarīt visu līdz galam. Varbūt šīs īpašības piemīt arī latviešiem. Tā kā esmu augusi lībiskā vidē, tas ir mans pamats. Mums visas drēbes bija smuki sagludinātas un glīti saliktas. Man bija tēvam jābuktē bikses, un biju ārkārtīgi lepna, ka tēvs man to uzticēja un mani par to paslavēja. Kad tēvs gāja pļavā, viņam bija balta cepure un balts krekls – tam tā bija jābūt. Svētdiena bija svētdiena, vienīgi, ja bija siena laiks, gadījās, kad bija jāstrādā. Bet tā svētdiena bija brīvdiena, un tad varēja aizskriet uz jūrmalu. Tēvs dažreiz svētdienās mums nolasīja ko no svētajiem rakstiem. Mēs nodziedājām kādu dziesmiņu, pateicāmies par to, kas mums ir, un tikai tad gājām pie brokastu galda. Esmu vienmēr pie cilvēkiem novērtējusi tīrību un kārtību. Mums ģimenē katram bija savs stūrītis, nekad nekas nedrīkstēja būt vienā muckulī. Un nebija tēvam, mātei to desmitreiz jāteic. Mēs neesam ne sisti, ne lamāti, mums pateica, kā tā ir jābūt, un to mēs ievērojām. Arī draudzenes izvēlējos tādas, kurām patīk kārtība. Man ir draudzenes kopš bērnības – draudzene Aija ir no Lūžņām, Solveiga ir mana solabiedrene no 1. klases, un vēl ir Rasma, ar kuru iepazinos, kad 1956. gadā atnācu uz Ventspili.

Minējāt, ka jūsu darba mūžs pagājis pastā.

– Kopumā esmu 36 gadus tur nostrādājusi – sāku kā pastniece un darbu beidzu kā direktore. Es ātri visu apguvu, un pastā bija ļoti daudz dokumentu un likumu, kas bija jāzina un jāievēro. Esmu bijusi pasta nodaļas priekšniece Baumaņu (tagad – Aleksandra) ielā, kā arī vadījusi Ventspils 1. pasta nodaļu. Pēc tam biju starprajonu vecākā inspektore, kas skaitījās štata vienība pie Sakaru ministrijas. Man bija jābrauc kompleksās revīzijās pa visu republiku – katru mēnesi vienu nedēļu es biju vai nu Madonā, Jēkabpilī vai Cēsīs, vai kur citur. Man ir tikai vidusskolas izglītība, taču vienmēr bijusi nopietna attieksme pret darbu. Varbūt tāpēc mani izraudzījās arī par Ventspils sakaru mezgla priekšnieces vietnieci. Nekad neesmu bijusi ne komjaunatnē, ne partijā. Daudzi par to ir brīnījušies. Piedāvājumu man ir bijis nezin cik, bet vienmēr esmu teikusi, ka karjeras dēļ partijā nestāšos. Arī atjaunotajā Latvijā man ir piedāvāts stāties partijās, taču es ņēmu vērā tēva vārdus: «Nevajag stāties nekādās partijās. Cilvēks, kas kārtīgi strādā, tāpat var nostrādāt.»

Nākat no kuplas ģimenes. Vai joprojām visi – māsas un brāļi – tiekaties un uzturat ciešas ģimeniskas saites?

– Kopā bijām seši brāļi un četras māsas. Esam palikuši seši. Par jaunākajām māsām esmu krietni vecāka – ar vienu mums ir 16, ar otru – 18 gadu starpība. Bet par jaunāko brāli esmu 20 gadus vecāka. Mēs seši turamies kopā. Braucam uz kapu svētkiem Lūžņās, atceramies savu bērnību. Lūžņās gan neviens no mums vairs nedzīvo, vien īpašums ir uz brāļa vārda. Mūsu māju gan vairs nav. Mamma bija spiesta aiziet prom no Lūžņām, kad tēvs nomira ar vēzi. Tas jau bija 1961. gadā. Mammai trīs bērni tad gāja pirmajās klasītēs Ventas skolā, un trīs vēl skolā negāja. Ēšana dažreiz bija švakāka, dažreiz – labāka, bet paēduši bijām, un bijām pateicīgi par to pašu, kas mums bija. Cik esmu runājusi ar brāļiem un māsām, nevienam nekāda aizvainojuma par to, ka mums bija grūti un bija jāstrādā, nav. Un man arī nav. Es vienmēr priecājos, kad tēvs zāģēja kokus, tad zināju, ka būs vairāk maizītes. Vienmēr esmu gribējusi palīdzēt, lai ģimenei būtu labāk. Kad ar pasta mašīnu braucu savām mājām garām, vienmēr mazajiem brāļiem un māsām ko ienesu, lai arī alga pastā nebija liela. Un, kad mazie brāļi nāca Ventas skolā, viņi zināja, kā manā dzīvoklī var tikt iekšā. Biju viņiem atstājusi kādu desiņu vai zivtiņu. Ne katru dienu, bet pēc stundām viņi atskrēja vismaz tēju padzert. Vienmēr esmu gribējusi palīdzēt citiem. Mani bagātība nekad nav interesējusi. Tagad arī ar dzīvi esmu apmierināta – paēdusi esmu, jumts man ir virs galvas, un varu vēl uzdziedāt.

Jūs dziedat vairākos kolektīvos. Kā mūzika jūs bagātina?

– Patiešām tā ir Dieva dāvana, jo sievietes parasti tik ilgi nedzied. Mēs vairākas tādas esam, un tas ir treniņš. Dziedot izvēdinu plaušas, savu galvu izvēdinu. Varbūt tāpēc man nav bijis ne insulta, ne infarkta. Dziedu dažādos koros un ansambļos jau sešdesmit gadus. 26 gadus dziedāju korī Venda, un tagad Ziemeļzvaigznē dziedu jau 18 gadus. Arī ansamblī Rāndalist ir jau 16. gads. Tā ir patīkama kultūras vide, kur var aprunāties ar cilvēkiem.

Vai šodien jums sanāk parunāt arī lībiski?

– Jā, lībiski runājam ar mūsu skolotāju Zoju Sīli. Kad sazvanāmies, runājam lībiski. Mana izruna gan laikam ir citāda. Viņa man saka: «Nu ja, tu jau runā Lūžņu valodā.» Un laikam tā arī ir – Lūžņās un Miķeļtornī dialekts atšķiras, un manī, iespējams, iesēdusies tā valoda, kuru ciemā manā bērnībā runāja. Reizēm eju pa ielu un domāju, kā es šo varētu pateikt lībiski, piemēram, zied puķes. Zoja mums ir iemācījusi ļoti daudz. Viņa pie mums brauca mācīt lībiešu valodu un labprāt vēl tagad brauktu. Bet nelaime ir tā, ka grupā pieteicās septiņpadsmit, bet nodarbības apmeklējām vien mēs, vecie. Man ļoti palīdz tas, ka dziedu lībiski. Zinu 25 lībiešu dziesmas no galvas. Man vienmēr ir svarīgi zināt, ko tie vārdi nozīmē, tā arī veidojies mans lībiešu vārdu krājums. Esmu centusies arī savus bērnus un mazbērnus vest uz šīm mācībām, viņi piedalījušies arī lībiešu vasaras nometnēs, taču tādas lielas intereses par to viņiem diemžēl nav. Lai tur kas sanāktu, tam jāpieiet ar sirdi.

Lībiešu valoda līdzās latviešu valodai ir vienīgā, kas Latvijā netiek uzskatīta par svešvalodu. Taču lībiešu valoda izmirst.

– Tā ir, jā. Mans mazdēls apprecējās otrreiz, un viņa sievai ir 11 gadus vecs dēls Krišs, kurš pirms diviem gadiem aizbrauca uz lībiešu vasaras nometni. Viņš tik ļoti centās iemācīties lībiešu dziesmas! Un viņu interesē viss, kas saistās ar lībiešiem. Viņš regulāri no Liepājas, kur viņi dzīvo, brauc uz Rīgu, uz Lībiešu institūtu. Ir cerība, ka varbūt viņš vēlēsies to turpināt.

Līvu savienības Ventspils nodaļa darbojas jau 30 gadus, no tiem 20 gadus esat šīs organizācijas vadātāja.

– Pavisam to negribēju, bet mani pielauza. Teica – tas uz vienu gadu, bet nu jau iet 21. gads. Tas nav nemaz tik vienkārši saturēt grupu kopā. Bet mēs visi esam no tās puses – sākot no Melnsila līdz Ovišiem. Mums visiem ir kopīgs pamats zem kājām. Es jau arī visu mūžu esmu strādājusi ar cilvēkiem. Kad pastā biju priekšnieka vietniece, manā padotībā bija 240 cilvēki. Esmu pratusi ar viņiem saprasties. Tā jau nav, ka kādreiz nav bijuši kādi spicumi. Esmu centusies tos vienmēr nolīdzināt, un man gandrīz ar visiem ir labas attiecības. Man liels palīgs darbā ar lībiešu organizācijām ir Mārīte (Māra Vīgerte – red.), viņa ir ļoti gudra, zinoša un atsaucīga. Pārstāv attālu zaru no slavenās Prinču dzimtas. Kaut arī viņa ir daudz jaunāka par mani, mums ļoti labi saskan. Piemēram, Lībiešu dienas organizē viņa. Arī šogad oktobrī būs Lībiešu dienas, un tās būs veltītas lībiešu dzejnieka Kārļa Staltes 150 gadu jubilejai. Lībiešu dienas norisināsies gan Galvenajā bibliotēkā, ar kuru mums izveidojusies ļoti laba sadarbība, gan jaunās koncertzāles mazajā zālē.

Lībiešu kultūru popularizē arī jūsu vadītais nodibinājums Ventspils lībiešu apvienība «Rānda». Ar ko tās darbība atšķiras no Līvu savienības?

– Rānda, kur esam tikai seši biedri, tika nodibināta tāpēc, lai mēs varētu veikt savu saimniecisko darbību un rīkoties ar finansējumu, organizējot pasākumus. Mums nav daudz sponsoru, bet to, ko saņemam, izmantojam lietderīgi.

Aizvadītajā gadā par mūža ieguldījumu līvu kultūras, valodas un tradīciju uzturēšanā, saglabāšanā un popularizēšanā jūs saņēmāt Pilsētas balvu.

– Tas bija milzu pārsteigums. Gandrīz nokritu gar zemi, kad to uzzināju. Domāju – nekas, tur jau ir daudz cienījamu cilvēku, kam noteikti ir priekšroka. Balsojumam līdzi nesekoju – man nav interneta. Tāpēc vēl lielāks pārsteigums man bija, kad zvanīja no domes un teica, ka jādodas saņemt balvu. Protams, ir arī liels gandarījums. Taču es neuzskatu, ka balvu esmu viena nopelnījusi – to esmu nopelnījusi kopā ar savu grupu, ar saviem domubiedriem. Mūs vienmēr atbalstījusi Ventspils dome, Kultūras centrs, bibliotēka, esmu ļoti pateicīga par katru atbalstu.