Nepilnu mēnesi, kopš 13. aprīļa, Ventspils slimnīcas Iekšķīgo slimību nodaļā kolēģu vadībā strādā vispārējās aprūpes māsa - ukrainiete Olena. Ukrainas pilsētā Harkivā viņa strādājusi par masieri, šobrīd strādā gan kā māsa Ventspils slimnīcā, gan kā masiere - sociālās aprūpes namā ''Selga''.
Kā nonācāt pie izvēles - strādāt Ventspils slimnīcā?
Kopš 8. marta, kad ierados Latvijā kopā ar trīs bērniem, esmu apmetusies Ventspils Augstskolas viesnīcā. Jau nedēļas laikā uzsāku sarunas par iespējamo darbu slimnīcā, iepazinos ar darba apstākļiem un specifiku, un vēl pēc pāris dienām paralēli sāku strādāt arī ''Selgā''. Esmu strādīga un enerģiska, tāpēc biju pateicīga brīdī, kad mani uzrunāja slimnīcas vadība un piedāvāja darbu slimnīcā. Jau ierodoties uz darba pārrunām, biju pārsteigta par slimnīcas vadības atbalstu. Galvenās māsas pavadībā iepazinos ar slimnīcu, nodaļas vadītāja un kolēģi izstāstīja visu par darba pienākumiem un slimnīcas ikdienu. Ne mirkli nešaubījos, ka ar šādas komandas palīdzību spēšu apgūt arī nepieciešamās papildu prasmes.
Novērtēju saņemto informācija par palīdzību, kas tiek nodrošināta Ventspilī, kā arī par iespēju saņemt finansiālu atbalstu no Latvijas Medicīnas Fonda. Fonds sniedz palīdzību ukraiņu bēgļiem, kuri uzsākuši darbu Latvijā veselības aprūpē, to ar slimnīcas palīdzību un iesaisti – saņēmu arī es. Esmu ļoti pateicīga Ventspils slimnīcas vadībai par ieinteresētību un atsaucību!
Kā vērtējat darbu slimnīcā, vai tas ļoti atšķiras no ierastās vides Neiroloģijas slimnīcā Ukrainā?
Ar darba pienākumiem tieku galā un, kā saka kolēģi, ātri mācos. Grūtāk ir brīžos, kad pacients vēlas man ko pateikt, tad atbalstu sniedz dežūrējošā māsa vai māsas palīgs. Valodas barjera, tai skaitā medicīniskie termini, šobrīd ir lielākais izaicinājums, taču es mācos latviešu valodu, kā arī apmeklēju Ventspilī piedāvātos valodas kursus. Ļoti palīdz slimnīcas kolēģes, arī pacienti ir ļoti atsaucīgi. Nepieciešamības gadījumā atrodam veidu, kā vienam otru saprast.
Kas ikdienā dod spēku, laikā, kad jāpiedzīvo šādas straujas un neplānotas pārmaiņas?
Mani ļoti iedvesmo mani bērni un cerība, ka drīz viss nokārtosies! Harkivā dzīvo arī mani vecāki un māsa, kas ļoti motivē atgriezties. Sākoties karadarbībai Ukrainā, esmu kļuvusi arī par daudzbērnu māmiņu – ierados ar diviem saviem un vienu bērniņu, kuru nu jau saucu par savējo. Arī darbs slimnīcā man ir devis motivāciju nākotnē turpināt studijas, turklāt redzot, kā top slimnīcas Rehabilitācijas centrs, esmu apsvērusi iespēju mācīties par ergoterapeiti.
Komentāri (10)
Novēlu ,lai veicas.Bet-lai nedomā Latvijā "iesakņoties".
Sveštautiešu pārpilnība mums nav vajadzīga.
Šādi jauni speciālisti, kuri ar atbildību izturas pret valsti kurā uzturas, šeit ir laipni gaidīti
kremļa draugi ir dziļi iesakņojušās Latvijā un tas visiem patīk un redzu, ka tas sagādā prieku arī vadībai un dažiem Covid 19-21.ventspilniekiem…
Vai tiešām dažiem smadzeņu ir tik maz?
Kamēr kremļa draugi saglabās kontroli Latvijā un būs pie varas, nekas labs te nebūs ... eheheh..
Tur nav ko domāt,tā arī būs!
Tu zini, ko runā :)
Es zinu,man neviens nebleķo,un es pēcīt neesmu vakar piedzimis,ir neliela dzīves pieredze,izskatās,ka,ai,vai nav vienalga,ar tevi apspriest kaut ko,nav jēgas,jo savu viedokli tu nekad neizteiksi,tu izsaki ko tev liek:)
Tā jau, ka Larijs pieņem visus viedokļus. Kas saskan ar viņējo :D
Aborti laikam visi Gaiļezerā.
Latvijas sistēma varētu gatavot feldšerus frontei, ja kas. Lai gan runā ka Ukrainas spēki šajā ziņā 8 gadus visai nopietni gatavojušies.
Tomēr pārmērīga viesmīlība Dzimtenei nepalīdzēs, man tā šķiet, atvainojiet ja varat vēl.
Gribas sacīt, nenovediet līdz kaut kam tādam, lūdzu :
https://tautaruna.nra.lv/nebusanas/380137-nepatikamas-pieredzes-del-ukrainiete-pamet-latviju/
Bet Neimanis gan nezina , ko runā. Trīs reizes jau publiski solīja VB elektronisko versiju, tā arī šie solījumi nav piepildījušies !