Dace Kalsere - meitene no Mičurina

Kur jūs tāda esat radusies? Tik spilgta un pamanāma! Varbūt esat ventspilniece un pēdējos gadus mēs vienkārši jūs publiskāk redzam?

– Patiesībā es arī esmu ventspilniece. Kā es smejos, esmu meitene no Mičurina. Mana bērnība un pats sākums līdz skolas vecumam ir šeit. Tad mani vecāki pārcēlās uz Talsiem, kur gāju skolā. Pēc studijām Rīgā atgriezos atkal Talsos, bet pirms sešiem gadiem es atbraucu uz Ventspili. Neviens mani šeit negaidīja, es nevienu nepazinu, jo pa šiem gadiem tie cilvēki, kas bija bērnībā, jau visi bija pazuduši. Sāku no nulles. Nopirkām šeit vecu māju – vairāk nekā 100 gadus senu, kuru visu laiku uzlabojam. Mums ir četri bērni, kuriem Ventspils ir ideāla, lai šeit dzīvotu, iegūtu labu izglītību. Arī visas papildu aktivitātes un sporta veidi.

Sāku strādāt Komunālajā pārvaldē par sabiedrisko attiecību speciālisti, tā ir mana profesija. Esmu studējusi Rīgas Stradiņa universitātē. Ja cilvēks ir radošs, ar savām idejām un dara vairāk, tad viņu pamana. Papildus strādāju arī Labiekārtošanas kombinātā. Mani pamanīja TIC vadītāja Karīna Leinberga-Lemberga un aicināja pie sevis par vietnieci. Šobrīd viņa ir bērna kopšanas atvaļinājumā vēl līdz septembrim. Darbā daru tikai to, kas ir svarīgs manai dvēselei.

Šī gada februāra notikumi. Kas jūs pamudināja iesaistīties Ventspils atbalsts Ukrainai grupā?

– Kad sākās karš, piedzīvoju šoku. Atnācu mājās, ieslēdzu ziņas un sapratu, ka viss, viss ir sagruvis. Stāvēju pie televizora un histēriski raudāju. Iekšējā sajūta bija, ka ļaunums neatkāpsies. Gāju uz darbu un nevarēju pastrādāt. Domāju, – kāda jēga man te sēdēt?! Kāda jēga ir dzīvot!? Kā es varu plānot tūrismu, skaistu nākotni, ja notiek tik šausmīga nelaime pasaulē!? Nevarēju ne paēst, ne pagulēt, ne strādāt. Man bija arī milzīgas bailes, ka tas var atnākt pie mums, jo esam tik tuvu! Domāju, to izdzīvoja ikviens.

Un tad pienāca diena, kurā nokrita mans ego, manas bailes un viss, ko biju uzcēlusi savā galvā. Sapratu, ka man ir jāiet palīgā, ka ir kaut kas jādara. Tās dienas vakarā es sēdēju ar Mariju Antonovu un Sanitu Peteri pie viena galda un mēs plānojām nākamos soļus. Ar Sanitu jau bijām sadarbojušās, organizējot Ziemassvētku tirdziņus, bet Mariju līdz tam nepazinu. Arī ukraiņu kultūru es nebiju iepazinusi! Ir, kas man saka, ka esmu ukrainiete, ka man noteikti ir kāda radniecība. Smejos un atbildu, ka mans akcents, runājot krieviski, ir no tā, ka es šo valodu neprotu! Tagad nav variantu, ir jāmācās, lai es varētu komunicēt. Tas viss bija kā brīnums, es nevaru izstāstīt.

Esi kā starpnieks starp pašvaldību un ukraiņu biedrību!

– Jā, es teicu, ka gribu iesaistīties, gribu būt vidutājs, lai redzu, kā ir īstenībā. Mēs, birokrāti, strādājam ar likumu, ar to, ko piešķir valsts, bet esam ļoti tālu no īstās dzīves, no cilvēkiem, no stāstiem. Pirmās nedēļas laikā biju jau līdz ausīm visā iekšā. Mani labākie draugi pēkšņi bija Pašvaldības policija, Bāriņtiesa, Sociālais dienests. Un arī no otras puses tas pats – no biedrības, no visas mūsu izveidotās ukraiņu komūnas puses. Biju pārsteigta par to, kā visi iedegās vienam mērķim un veidoja tādu kā tīklojumu. Mums nekad tas nebija bijis! Visa sazvanīšanās – kā mums to darīt, kā to. Arī pašvaldības darbinieki bija visā iekšā līdz kaulam. Ja piezvanīšu desmitos vakarā, neapvainosies. Tas mani ļoti, ļoti fascinēja. Tāda milzīga saliedētība. Un domāju, protams, atkal – kam ir jānotiek, lai mēs saliedētos! Atkal tie jautājumi, kas iekšēji tiek uzdoti. Visas durvis mums atvērās. Ziedojumi, atbalsts, telpas! Ar Sanitu un Mariju runājām – tā reti dzīvē notiek. Tev vajag skoču – un kāds jau to nes iekšā pa durvīm!

Es runāju tādā pagātnes formā, jo cilvēki pierod pie visa un atslābinās. Centrā arvien grūtāk ir dabūt brīvprātīgos, lai arī darba laiku jau esam iespējami saīsinājuši. Bet – nekas nebeidzas! Esam dabūjuši atkal jaunas telpas, turpat Andrejā ielā 11, tikai 2. stāvā. Apvienosim abas vietas, kas mums ir šobrīd, vienā – gan ziedojumu ienākšanu, gan izejošos ziedojumus.

Otrajā stāvā, jo ir jāatbrīvo līdzšinējās telpas?

– Ventspils nekustamajiem īpašumiem mūsu esošās ir komerctelpas – pirms mums tur bija veikals un ēdināšanas iestāde. Nāk sezona, un ir uzņēmēji, kas tur vēlētos darboties. Labprāt pieņēmām piedāvājumu saglabāt adresi un nomainīt tikai stāvu. Mums ir vēl neskaidrības ar vairākiem praktiskas dabas jautājumiem, bet mēs zinām – izdarīsim. Ja mērķis ir, tad viss atnāk.

Kā šis dullais laiks atsaucās uz jūsu ģimeni, četriem bērniem?

– Man jāsaka paldies ģimenei. Viņi ir cietuši daudz, protams. Tie ir vakari, tās ir brīvdienas. Jā, šis ir tāds laiks, bet viņi to saprot. Man arī vairs nav pavisam mazi bērni, jaunākajam dēlam ir seši gadi – viņš ies šogad skolā. Meita jau mācās augstskolā, studē bioloģiju. Man ir meita un trīs puiši. Paldies manam vīram, jo skaidrs, ka es to visu nevarētu viena, ja man nebūtu atbalsta. Arī TIC vasarās tās ir brīvdienas. Esam jau pieraduši pie ritma, kad neskaita laiku. Ja tev ir jābūt darbā, tu esi. Protams, ka es ļoti, ļoti cenšos arī ģimenei dot to atpakaļ. Citreiz saku Marijai, ka man ir vajadzīgas brīvās dienas. Un – viss kārtībā, esmu ar saviem mīļajiem uz pilnu programmu. Vai nu braucam kaut kur, vai vienkārši mājās paliekam un pavadām to dienu. Vai arī, ja bērni ir slimi, man ir ļoti, ļoti svarīgi vienu dienu ar viņu pavadīt gultā, esot blakus, apķerot, turot, lai viņš izveseļojas ātrāk. Protams, mums ir arī omīte, kas ar viņiem paliek, ja ir kaut kas tāds.

Jūs teicāt, ka arī darbā darāt tikai to, kas jūsu dvēselei ir svarīgi. Vai līdz šim vēl nav nācies piedzīvot, ka šo augsto latiņu ir grūti noturēt?

– Ir, un es atzīstos, ka esmu nestandarta cilvēks gan domāšanā, gan uztverē. Tā kā TIC ir domes struktūrvienība, protams, mums ir jāveic arī visi birokrātiskie darbi. Ne vienmēr mans redzējums saskan ar vadības redzējumu. Tas tā ir. Es to pieņemu. Ja man nāks kaut kas cits, kas būs vairāk manai sirdij, tad es izvēlēšos to. Mēs šeit visi uz Zemes esam nonākuši, lai gūtu pieredzi. Mēs nenākam cīnīties! Arī šajā Ukrainas lietā es saku: Nebarojiet ļaunumu ar ļaunumu. Ja vari šajā visā būt noderīgs, dari labu! Tāpat arī savā dzīvē gribu gūt pieredzi, nevis mocīties, nevis skriet ar galvu sienā, ja es redzu, ka mani tas neuzrunā. Es zinu, ka es varētu vēlreiz – no nulles. Man nav bail, ka kāds man varētu izraut pamatu zem kājām. Ja tā būs, tad tas būs mans ceļš. Es iešu atkal. Iešu un iešu. Un ar labu, ar radošu pieeju. Es mīlu cilvēkus, nav neviena, kuru es nemīlētu. Arī tad, ja cilvēka avatārs grib man nodarīt pāri, es zinu, ka viņa dvēsele nav ļauna. Un tagad, ar ukraiņiem, tas vispār ir... saulespuķes tie cilvēki ir! Viņi ir gaiši, mīļi, atvērti. Tā man pietrūkst ventspilniekos. Man ļoti pietrūkst cilvēkos sirsnības. Aizejot pie ukraiņa, viņš apķers, pacienās – vienalga ar ko! Viņam būs medus, viņš uzliks medu uz maizītes! Man tiešām nav gadījies, kā dzirdu no citiem, ka kāds man gribētu kaut ko pieprasīt, gribētu kaut ko vairāk.

Jūsu vārdu pirmo reizi pamanīju to cilvēku sarakstā, kuriem tika teikts paldies par darbu pie klipa Ventspils skan.

– Biju Ingas Aulmanes plecs, viņa jau vairs TIC nestrādāja, bija pieaicināta uz klipa tapšanas laiku. Klipu mums taisīja DDB Latvia. Tur viss bija ļoti nopietni – ar kamerām un četrām fūrēm, kas atbrauca. Tas bija milzīgs kopdarbs un gandarījums, ka viss izdevās. Es esmu radošais cilvēks, es visu laiku šādos projektos iesaistos. Smejos, ka mana ģimene ir uz daudziem plakātiem Ventspils ielās, un ne jau tāpēc, ka es gribētu būt populāra! Ja kaut kas radošs notiek, es esmu gatava reaģēt – taisām, darām, ejam. Es nekad neatsaku. Cilvēki jau zina – Dacei vienmēr var piezvanīt, viņa nekad neatteiks. Šobrīd TIC ir tāds lielāks projekts – strādājam ar ziņu portālu DELFI: Iepazīsti Ventspili vietējo acīm. Tas ir mans projekts! Pie mums brauc žurnālists un operators, mēs kopīgi taisām saturu. Visu laiku ir ar ko palepoties!

Toreiz Inga Aulmane jums arī vēlēja turpināt rosību pilsētā mākslas jomā!

– Jā, tas ir tas, kā man Ventspilī ļoti pietrūkst. Mana ģimene ir mākslinieki. Mana vīra māte ir Talsu Krūmu grupas māksliniece Gunta Kalsere, kas ir ļoti īpašs cilvēks manā dzīvē. Mākslas tēma man ir gājusi visu laiku blakus. Pati gribēju stāties Mākslas akadēmijā, tomēr aizgāju uz Stradiņiem un mācījos tur. Atbraucot uz Ventspili, uzreiz pamanīju – kur ir māksla?! Talsos mūsu draugi ir liela mākslinieku kopiena, arī amatnieki. Ventspilī man ļoti pietrūkst radošo cilvēku, līdzīgi domājošo. Mans liels sapnis ir, ka, tāpat kā top zinātnes centrs un jaunas bibliotēkas, Ventspilī varētu būt arī Mākslas centrs. Mākslai vajag telpu! Ir vajadzīga aprite, vieta, kur satikties, kur veidot izstādes un redzēt pasaules elpu. Protams, Jūras vārtos Anna Orniņa darbojas ļoti profesionāli un notiek arī citviet pilsētā, bet, jā, es gribu, lai Ventspilī ir Mākslas telpa.

Vai tomēr nav tā, ka vairāk par telpu ir nepieciešami cilvēki?

– Esmu skatījusies un pavērtējusi, kas ir citās pilsētās – Kuldīgā, Cēsīs. Mums ir vajadzīga arī izglītība! Tas ir ļoti svarīgi, lai Ventspils Mākslas skolai būtu turpinājums, nākamais posms. Kā Kuldīgā – pie viņiem ir Mākslas akadēmijas filiāle. Un tad radošie cilvēki sāk izplesties, sadarboties ar uzņēmējiem.

Vai esat jau radusi kādas dzirdīgas ausis?

– Pagaidām nē. Zinu, kāda ir pilsētas vadības vīzija, pagaidām tur vēl nav tāda vieta mākslai. Bet nekas, varbūt būs. Es ceru! Jābūt skaļākiem, vienotākiem mūsu māksliniekiem. Kā tā var būt, ka Talsos viss notiek, mākslinieki darbojas kopā, bet šeit ir diezgan savrupi. Tā nav, ka mums nebūtu mākslinieku, mums ir! Vajag saliedētību, bet to nevar mākslīgi izveidot.

Tomēr ir jūtams, ka pilsētā lēnām, bet ienāk arvien jauni un jauni radošie!

– Mums vajag pilsētu atdzīvināt ar cilvēkiem, ar piedzīvojumu tūrismu. Cenas ir zemas, bet – kur ir tas piedzīvojums, ka tu maizi mīci un cep, ka tu vāri zupu, dod pagaršot un stāsti kaut kādus pekstiņus!? Solvita Bodoga, viņai ir tik daudz ideju! Piemēram, par militāro mantojumu, kur ir bunkuri un ejas. Viņa pirms tam Liepājā fortos bija vadījusi tādas ekskursijas. Piemēram, piedzīvojums: Ventspils ēnas puse. Man ļoti patīk, apbrīnoju! Man padodas savest pareizos cilvēkus kopā, lai sanāk un attīstās kaut kas jauns.

Paldies par interviju!

– Vienīgais, ko es gribu vēl pateikt, ir, ka karš nav vēl beidzies. Mēs nevaram atslābt. Lai arī mana diena paliek arvien garāka, jo man darbā sākas sezona, mēs nevaram apstāties. Ukraiņiem ir nepieciešama mūsu palīdzība. Mēs nevaram novērsties. Nevienā brīdī. Uz to es gribu aicināt cilvēkus, ka nevar tā teikt – es vienreiz noziedoju un viss. Ieklausies, dzirdi un nāc palīgā! Īpaši tas viss ir. Caur nelaimi laime arī ir atvērusies. Domāju, ka visā Latvijā kaut kas jauns uzplaukst līdz ar šiem cilvēkiem.