Šī ir empātijas paraugstunda

Ventspils 2.pamatskolā mācās 35 ukraiņu bērni, 1-6. klašu skolēni. Par to, kā skolēni uzņēmuši jaunos skolēnus, stāsta skolas psiholoģe Santa Lerha: « Mūsu bērni viņus pieņem ļoti labi, palīdz, atbalsta. Tie, kuri labi prot krievu valodu, tulko. Bērni kopā ar vecākiem ir pat sagatavojuši dāvaniņas jaunpienācējiem. Vecāki palīdz sagādāt gan mācību materiālus, gan apģērbu, kā arī citas nepieciešamās lietas. Skolotāji klasēs ir sagatavojuši bērnus šai situācijai, runājuši par draudzīgumu, atbalstu un cieņpilnām attiecībām. Jūtams, ka arī vecāki mājās ir runājuši par to.» Psiholoģe uzsver, ka bērni, īpaši jaunākajā skolas vecumā, pārņem vecāku uzskatus un attieksmi pret notiekošo. «Šobrīd attieksme ir ļoti labvēlīga. Var teikt, ka ukraiņu bērniem tiek sniegts gan materiālais, gan emocionālais atbalsts,» secina Lerha.

Psiholoģe atgādina, ka tas, kā uztveram citus cilvēkus, ir saistīts ar emocijām. Daudziem no mums emocionālais līdzpārdzīvojums par karu Ukrainā ir liels, un tas «var uzlikt mums rozā brilles, un var rasties vēlme patvēruma meklētājus idealizēt». Ir cilvēciski un saprotami, ka šobrīd emocijas kāpj pāri malām un ir liela vēlme palīdzēt. Tomēr jācenšas situāciju un apstākļus uztvert pēc iespējas objektīvi.

Arī Ventspils 6. vidusskolā kopš marta vidus mācās ukraiņu bērni. Kā stāsta skolas direktore Zanda Bite, izglītības iestādi šobrīd apmeklē 46 skolēni. Mācību iestādē izveidotas divas apvienotās klases – 7.-9. klase un 10.-11. klase. Šos skolēnus māca skolas pedagogi, bet atsevišķus mācību priekšmetus – divi skolotāji no Ukrainas. Divi bērni – 2. klases meitene un 5.klases puisis – ir integrēti latviešu klasēs.

Skola no pirmajām dienām ir darījusi ļoti daudz, lai ukraiņu bērni iedzīvotos jaunajā vidē un justos skolai piederīgi. Taču šī ir jauna situācija arī skolas pastāvīgajiem audzēkņi. «Ļoti svarīgi ir vispār runāt ar bērniem,» uzsver Bite. «To bērniem esam teikuši vienmēr: nav tā, ka īstā dzīves sāksies tikai tad, kad pabeigsi skolu, ka tikai tad viss notiks. Šī brīža pasaules situācija parāda, ka dzīve ir šeit un tagad.» Svarīgi ir bērnam izskaidrot situāciju, neslēpt to, ka šobrīd notiek šausmīgas lietas, bet vienlaikus nenobaidīt viņu. Vērts atgādināt: lai kāds arī būtu bērna viedoklis, lai kā viņš justos, pats svarīgais ir saglabāt cilvēcību jebkuros apstākļos.

Kā uzsver 6. vidusskolas direktore, ukraiņu bērniem jauna ir ne tikai vide, bet arī viss cits – viņi ir no ļoti dažādām Ukrainas pilsētām, savstarpēji iepazinušies tikai šeit. Arī kara notikumus katrs pārdzīvo citādi – kāds no valsts izbraucis jau laikus, cits sēdējis bumbu patvertnē. Arī reakcija uz ikdienas situācijām ir dažāda, tāpat dažādi tiek uztverts atbalsts, kas ukraiņiem tiek sniegts. Savukārt mūsu bērniem, kas nereti tiek dēvēti par patērētāju paaudzi, nu ir iespēja dot un gūt prieku no tā, ka esi kādam palīdzējis. 6.vidusskolas audzēkņi bija aicināti kopīgi sagādāt mācību līdzekļus Ukrainas bērniem. Daudzi kopā ar vecākiem devās iegādāties jaunas lietas, skolēni atdeva arī lietotas mantas, piemēram, skolas somas, tās iepriekš izmazgājot.

Kā uzsver abu skolu pārstāves, šodienas notikumi ir empātijas paraugstunda mūsu bērniem, kaut arī tik skaudru notikumu izraisīta. Šis ir īstais brīdis, kad ar bērniem pārrunāt, kas ir brīvība, miers, atbildība, līdzcietība, cieņa. Jārunā arī par to, ka viedokļi ir dažādi un ne viss ir melns vai balts, taču arī viedokļu dažādībā mums citam ar citu jāprot komunicēt cieņpilni.

«Gribētos, lai ukraiņi, atgriežoties mājās, aizvestu līdzi atmiņas par Latviju kā par zemi, kurā dzīvo labsirdīgi, draudzīgi un gudri cilvēki,» vairāku līdzcilvēku vēlmi izsaka Santa Lerha.

Novērojumos balstīti speciālistu ieteikumi:

• Mudināt bērnus turpināt palīdzēt ukraiņu skolēniem iejusties jaunajos apstākļos. Būt draudzīgiem, atbalstošiem, izturēties ar cieņu.

• Ņemt vērā, ka ukraiņu bērni nav apskates objekts – nevajadzētu pievērst viņiem pārspīlētu uzmanību. Ierodoties jauniem bēgļu bērniem, nav jādodas skatīties, kā viņi izskatās, vai viņi raud, vai ir priecīgi u.tml.

• Vienlaikus nevajadzētu baidīties komunicēt – ja ir atbilstoša situācija, var aprunāties. Ja sanāk satikties tikai garāmejot, piemēram, starpbrīdī gaiteņos, var vienkārši uzsmaidīt vai draudzīgi pamāt, tādējādi radot atbalstošu gaisotni.

• Censties radīt patvēruma meklētājos sajūtu, ka viņi ir nevis viesi, bet šajā brīdī piederīgi šai skolai, šai pilsētai un tās sabiedrībai. Un katrā sabiedrībā ir savi likumi, kuri jāievēro – arī skolā.

• Ziedojumus jāiemācās pasniegt bez liekas pompozitātes, neakcentējot savu labo gribu un plašo sirdi. Labi, ja protam sensitīvi pajautāt, kas tieši šajā brīdī ukraiņiem ir nepieciešams.

• Rēķināties ar to, ka, sniedzot palīdzību, mēs varam nesaņemt pretī smaidu un skaļus pateicības vārdus, jo mēs nezinām, kas tajā brīdī notiek cilvēku domās un sirdīs. Mācīt bērniem, ka palīdzam galvenokārt tādēļ, ka tā rīkoties ir labi, nevis tādēļ, lai par to kaut ko saņemtu pretī.

• Vecākiem novērtēt un atbalstīt savu bērnu centienus un vēlmi palīdzēt. Pārrunāt konkrētas lietas – ko tieši mēs varam darīt.

• Jāņem vērā, ka atbalsta sniegšana bēgļiem, visticamāk, nebūs īstermiņa pasākums. Jābūt gataviem palīdzību sniegt ilgākā laika posmā. Lai nav tā, ka, noplokot mūsu emocionālajam pacēlumam, pazūd arī vēlme palīdzēt.

• Mūsu bērniem var rasties jautājumi, kādēļ bēgļiem šobrīd tiek sniegta iespēja apmeklēt dažādas aktivitātes un pasākumus, kuri netiek piedāvāti viņiem. Var paskaidrot, ka tas palīdz ātrāk aizmirst pārdzīvoto un iejusties jaunajos apstākļos.

• Neidealizēt. Patvēruma meklētāji ir tādi paši cilvēki kā mēs, ar savām labajām un ne tik labajām rakstura īpašībām. Ukraiņu bērniem var būt dažādas saskarsmes un sadarbības prasmes, gluži tāpat kā mūsu bērniem.

• Situācijās, kad nezini, ko teikt un kā rīkoties, vērtīgi ir padomāt – kā es gribētu, lai man palīdz, ja es būtu šādā situācijā.