«Esmu lielākais tūrists Ventspilī. Mobilo telefonu operators jau man aizrāda – Andri, tu pārāk daudzi esi ārzemēs, mēs nevarēsim piemērot tev izdevīgos tarifus,» smejot teic aktīvās atpūtas entuziasts Andris Valerts un nopietni piebilst – ja kaut ko dara, tad pamatīgi: «Tas manī ir no tēva.»
Pašlaik viņa pamata nodarbošanās ir veloceļojumu organizēšana, pusi gada pavadot prom no mājām. Daudz enerģijas viņš iegulda pirms 15 gadiem dibinātajā Ventspils Maratona klubā un organizējot Ventspils pusmaratonu.
35 tūkstoši kilometru pa Ventspils ielām
Andri Valertu Ventspilī pazīst kā sportiska un aktīva dzīvesveida piekritēju, kurš ar savu piemēru iedvesmo citus. Skriešanai viņš pievērsies 38 gadu vecumā. «2007. gadā strādāju par direktoru un biju līdzīpašnieks Druvas saldējumā. Dzīvoju starp Saldu un Rīgu, daudz strādāju un daudz pelnīju – toreiz ekonomika gāja uz augšu, katras brīvdienas iepirkuma rati pilni, un, protams, veselība beidzās,» atminas Andris. Viņam bijusi zelta veselības karte, ARS klīnikā Andris bijis pastāvīgais klients. «Galva reibst, spiediens augsts, svars – baigais, un viss sāp. Eju pie ārstiem, aptiekā pērku zāles un tikai velku to savu zelta kartiņu. Tad viena ārste pateica: Andri, beigsim muļķoties! Izģērbies pliks un apskaties spogulī – vai tu tāds varētu patikt savai sievai? Svars man bija 102 kilogrami. Ārste teica: ja no tā netiksi vaļā, vari dzert, kādas zāles gribi, nekas tev nelīdzēs. Es sāku skriet. Jau pēc pusgada – pirmais pusmaratons un mīnus 6 kilogrami, vēl pēc gada jau maratons un vēl mīnus 12 kilogrami. Asinsspiediens normāls. Dzīve enerģijas pilna.»
Pēc laika Andris pārdevis savas daļas Druvas saldējumā, atgriezies Ventspilī. Turpinājis aktīvi skriet, piedalīties sacensībās. «Pazīstamie skrējēji no Rīgas teica: Andri, Ventspilij vajag savu skrējienu! Bijām četri domubiedri, gājām uz domi un teicām, ka vajag maratonu. Es biju atgriezies Ventspilī, mani te nepazina, bet noticēja. Paldies par to! 2009. gada 11. novembrī nodibinājām Ventspils Maratona klubu, un jau 2010. gada jūnijā sarīkojām pirmo Ventspils pusmaratonu,» atminas Valerts.
Klubā ir ap 200 biedru, no tiem – ap 50 ventspilnieku, pārējie no Rīgas un citām pilsētām un novadiem. 15 gadu laikā klubs organizējis neskaitāmus pasākumus – Ventspils maratonus un pusmaratonus, Valentīndienas un 18. novembra skrējienus u. c.
Jau trīs gadus Ventspils pusmaratona starts un finišs ir Lielajā laukumā. Šogad plānots atjaunot tradīciju apbalvot ātrāk finišējušo laulāto pāri – ideja, ko Valerts reiz noskatījis Polijā. «Veidojām klubu, lai saliedētos, jo daudzi ir nelaimīgi, ka jāskrien vieniem. Gribas parunāties, bet kā nu tā sāks runāt? Kad iestājies klubā, tad tev jau ir kaut kāds juridiskais pamats runāt ar to cilvēku,» smej Andris.
Šobrīd kluba biedri vairāk trenējas individuāli, bet satiekas sacensībās, organizē kopīgus braucienus. «Nupat 26 cilvēki bija uz pusmaratonu Marokā, mazāks bariņš mūsējo noskrēja Romas maratonu,» stāsta Valerts. «Ventspils treniņu tagad pietrūkst, bet tūlīt jau būs jāizsludina koptreniņi, jo 8. jūnijā notiks 14. Ventspils pusmaratons, vajadzētu sākt kustēties.»
Andris lēš, ka Reņķa dārzā viņš varētu būt noskrējis 7000 apļus. Kādreiz, gatavojoties maratoniem, trenējies katru dienu – aktīvākajā periodā noskrējis ap četriem tūkstošiem kilometru gadā jeb dienā vidēji 11–12 kilometrus. «Tagad es sevi piespiežu paskriet divas trīs reizes nedēļā,» viņš atzīst. Kopumā pa Ventspils ielām šo gadu laikā viņš esot noskrējis 35 000 kilometru.
Skriets arī ekstremālā karstumā
Andrim ir komisks stāsts par dakteriem. «Pie manis uz nūjošanas treniņu atnāk jauns vīrietis. Cilvēki sāk sveicināt – ik pēc brīža dzirdu: «Labdien, Andri!». Domāju – kāpēc visi mani sveicina? Tad attopos, ka sveicina nevis mani, bet to puisi. Prasu, kas viņš ir? Izrādās – radiologs Andris Kārkliņš, kurš izmeklējumus skatās! Viņu pazīst visa pilsēta. Domāju, ka sveicina mani, ka pēkšņi esmu palicis populārs. Bet nē – visi grib iet pie ārsta un negrib nākt uz Reņķa dārzu sportot, īpaši pēc kovida. Mīļās dāmas un kungi! Andris Kārkliņš ir foršs čalis un meitenēm viņš patīk. Bet, ja negribat satikt dakteri Andri Kārkliņu, nāciet ar mani sportot, un jums dakteris Kārkliņš nebūs jāredz!» smejoties saka Valerts.
Andris noskrējis 13 maratonus, 60 pusmaratonus, piedalījies daudzos īsāku distanču skrējienos. «Eksotiskākais maratons bija Bangkokā, Taizemē. Starts trijos naktī, nenormāli karsts – naktī 29 grādi. Tas bija tālākais, grūtākais un sliktākais maratons, tāpēc ka noskrēju slikti.» Valerts norāda, ka ir neiespējami objektīvi novērtēt vislabāko maratonu: «Tas, kur vislabāk noskriets, arī vienmēr būs mīļākais maratons. Romā pirms daudziem gadiem noskrēju pa 3 stundām 14 minūtēm, un Romas maratons man liekas super! Parīzē noskrēju 3 stundās 50 minūtēs – tātad slikts maratons! Mums, skrējējiem, nedrīkst šo jautājumu jautāt, atbilde nebūs objektīva, jo viss atkarīgs no rezultāta.»
Labākie personīgie rezultāti Valertam bijuši Romas un Amsterdamas maratonos – 3 stundas un 14 minūtes. «Amsterdamā piedalījās 35 tūkstoši, es atskrēju kāds septiņsimtais, aiz manis palika 34 tūkstoši. 42 gadu vecumā tas bija labs rezultāts. Es sāku skriet 38 gados, līdz ar to rezultāts man ir svarīgs pašam sev un ar citiem tas nav līdzināms. Tā ir arī fizioloģija, jo es esmu druknais tips un nekad neskriešu tā, kā skrien puisis, kas ir kā skaliņš.»
Strādājot turpina baudīt
Valerts pusotru gadu vadīja Ventspils Tūrisma informācijas centru – tika pieņemts darbā vadītājas bērna kopšanas atvaļinājuma laikā. Viņu nodarbinājis jautājums – vai Ventspilij ir dvēsele un ko darīt, lai vairotu sajūtu, ka ir? Viņaprāt, hokeja fanu zonas organizēšana Tirgus laukumā pasaules čempionāta laikā bija veiksmīgs mēģinājums šo dvēseles sajūtu iedzīvināt. «Kad beigās kopā dziedam Latvijas himnu, tad saprotam – bija tā vērts!» Šogad ir iecere tradīciju turpināt.
Valerta pamatnodarbošanās ir veloceļojumu organizēšana grupām biedrībā Latvelo. Pirms pieciem gadiem viņš organizēšanu pārņēma no kāda rīdzinieka. «Katru gadu aizvedu kopumā 350 cilvēkus, pa 35 cilvēkiem grupā. Tie ir cilvēki, kam nepieciešama mentālā atpūta, – uzņēmēji, skolotāji, profesori, juristi, advokāti, tiesneši u. c. Tie, kas negrib braukt uz Ēģipti un laiski gulēt. Ceļojot ar velosipēdu, var ļoti daudz redzēt. Kājām daudz nevari aiziet, ar mašīnu paskrien garām, bet, braucot ar velosipēdu, vari redzēt visus ūdenskritumus vai kas nu kuram interesē. 35 cilvēki sadalās pa interešu grupiņām. Piemēram, kāda bērnu ārste brauc vienatnē, viņai vajag tās desmit dienas pārdomāt dzīvi. Cilvēki bauda ēdienu, peldes, klosterus, pilis – katram savs. Vakarā visi sabrauc kopā un dalās iespaidos.»
Veloceļojumi tiek organizēti pamatā Eiropā, tie notikuši arī Marokā. Šogad plānots apceļot Kataloniju, Provansu, Somiju, Albāniju, Grieķiju. «Veloceļojumi pa Sāremā tiek iztirgoti kā karsti pīrādziņi, 50 cilvēki piesakās 10 minūtēs. Šogad brauksim skaistā Latvijas tūrē no Liepājas līdz Kolkai un ceram pa ceļam iebraukt Ventspilī un piedalīties Pilsētas svētku gājienā, popularizējot velobraukšanu kā foršu atpūtas veidu.»
Vaicāts, vai veloceļojumu organizēšanā atliek laiks arī tos izbaudīt, Valerts saka: «Protams, man tur ir daudz jāstrādā, bet es turpinu to baudīt. Man ir līdzi savs velosipēds, braucu un apskatu, ko gribu redzēt, piemēram, Sanmišela klosteri Francijā, kur es visu dienu pavadīju un baudīju. Normandijā gājām lasīt austeres okeānā.»
«Gribu publiski atvainoties ģimenei. Es esmu ļoti slikts tēvs, vīrs, jo es ļoti daudz laika veltu darbam. Kāpēc tas tā ir? Mans tēvs, kura jau desmit gadus nav šajā pasaulē, bija celtnieks, viens no cietākajiem vīriem Ziemeļkurzemē. Viņš man iemācīja trīs lietas. Pirmā – ja kaut ko dari, dari pamatīgi. Otrā – pildi savus solījumus! Trešā – nesienies ar cilvēkiem, kuri nedara šīs divas lietas. Tēvs tādus cilvēkus sauca par garā nabagiem,» atklāj Andris. Viņš atzīst, ka šo tēva principu ievēro ne tikai darbā, bet arī vaļaspriekos, kas ir bijuši mainīgi. «Man ir tādi septiņu gadu periodi. Bija laiks, kad es makšķerēju un darīju to pamatīgi – braucām uz Ālandu salām, jūrā ķēru reņģes un butes. Tagad ar čomu man patīk aizbraukt uz copi un kādu zivi noķert, bet tas vairs nav hobijs. Kovida laikā man ļoti patika vākt un labot vintāžas audiotehniku, kas ražota Japānā astoņdesmitajos gados. Arī ar hobijiem ir tā, ka sekoju tēva padomam – ja kaut ko daru, tad pamatīgi.»
«Laimīgs tu esi tad, ja ej gulēt un gribi, lai pēc iespējas ātrāk atnāk rīts. Tad tu esi uz īstā ceļa,» savu laimes formulu atklāj Andris.
Komentāri (7)
Šamējais arī būs papa sarakstā?
A kā savādāk?Lemberga privātā avīžele tak nerakstīs par viņam nedraudzīgiem personāžiem.
Ko jūs divi stulbeņi vispār zin par Valertu ? - neko ! Tad nevajag šeit ka teikt pizdetjnepadelu :((()
Nekas nav pret Valertu, es vairāk par demokrātiju domāju...
Kaut kā neredzu šeit rakstus par kandidātiem, kuri nav papa sarakstā.
Tāds neuzkrītošs jautājums. Kur tie citi saraksti un kandidāti ir? Kaut kā neredz, nejūt, nedzird. Pat pastkastītēs nekas nav samests, nerunājot par plakātiem, uzrunām, skrejlapu kaisīšanu.
Lūk, precīzi tas, ko te B.Svilis raksta. Arī es, tikko ieraudzīju virsrakstu un izlasīju uzvārdu, padomāju- diez, ar kuru numuru sarakstā?! Tik tālu nu esam.
Un noteikti, tas nav par personību, bet principu. Tā teikt- kas par daudz, tas par skādi. Kādam no pārmērības var iestāties noliegums, lai arī lielākā daļa VB intervēto superīgi cilvēki- dr.Štekerhofs, Grigalis, Vāgnere.