Intervija ar Arvi Sanderu. Mans kosmoss to prasa!

Vai motoklubs Rodeo ir gatavs jaunajai sezonai?

– Sezona sākas marta beigās un beidzas oktobrī. Tad parasti visi ir ļoti noguruši, jo sezona rit ļoti straujā ritmā. Nav tā, ka ir pāris nedēļas brīvas un tad atkal gatavojies sacensībām. Ir Latvijas mači, ir Igaunija, Lietuva. Mūsu spēcīgākie jaunieši jau piedalās arī Eiropas čempionātos un sasniedz atzīstamus rezultātus. Ir tikai pāris ziemas mēneši, kuros var atpūtināt galvu un noņemt stresu. Tad sākas atkal darbs pie fiziskās sagatavotības. Ja kāds domā, ka ar motociklu trasē braukt ir tas pats, kas ar mašīnu pa ielu, tad tie ir mīti, kas ne tuvu neatbilst patiesībai. Pamats jāuzbūvē kā mājai, apakšējai fiziskajai bāzei ir jābūt. Sirsniņai jābūt gatavai uzņemt lielas slodzes un arī pārslodzes, īpaši, kad ir karsts laiks un tas 20–30 minūšu brauciens ir jāiztur. Nepietiek ar to, ka tev ir muskuļi vai tu māki braukt, ir vajadzīga arī šī fiziskā sagatavotība, plus vēl – jānostiprina visas muskuļu grupas: locītavas, pleci, muguras, kājas. Jācilā svari, jāpeld. 

Jāpeld?

– Jā, peldēšana, riteņbraukšana, slēpošana. Braucam pa ziemu uz Rīgu, uz Madonu, kur ir sniegs un var slēpot ar distanču slēpēm, kur ir trases ar kāpumiem un kritumiem. Tas viss trenē mazos muskuļus un dažādo kardio slodzi. Tas ir pats universālākais, kas var būt ziemas sagatavošanās periodā.

Tad atvaļinājums motosportistiem ir jau beidzies?!

– Jā, ir beidzies. Notiek treniņi. Mans uzdevums ir meklēt finanses un braukt pie visiem atbalstītājiem un vēlreiz stāstīt mūsu stāstu par to, cik nepieciešami esam un cik labi ir mūsu rezultāti. Šī būs man 27. sezona, vadot klubu.

2016. gadā, sniedzot interviju laikraksta Ventas Balss žurnālistam Pēterim Neimanim, jūs runājat par to, ka jums gribētos kādam nodot kluba Rodeo vadības stūri. Joprojām esat pie ruļļiem.

– Nezinu, vai par laimi vai nelaimi. Man liekas, ka katram ir ielikts no kosmosa, kas viņam ir jādara. Nekas nav mainījies no tā 2016. gada, es labprāt gribētu pastāvēt otrajā plānā un, ja man pajautātu padomu, to iedot, bet pagaidām nav atradies neviens, kurš gribētu manas nomītās kedas uzvilkt kājās un soļot tālāk.

Esat studējis psiholoģiju. Vai šīs zināšanas palīdz darbā ar sponsoriem?

– Noteikti, ļoti palīdz. Es ap tūkstošgades miju saņēmu bakalaura grādu sociālajās zinībās – mārketinga psiholoģijā.

Skolā es labi mācījos. Mamma man bija skolotāja Piltenes vidusskolā, šobrīd viņa ir jau pensijā. Tētis bija vetārsts, viņš ir miris jau. Es vēlējos studēt par cilvēku ārstu. Tēvs operēja, darīja, un es braucu līdzi viņam, maziņš būdams. Ja ģimenē kāds saslima, viņš nesauca nekad ārstu, jo uzskatīja sevi par pietiekoši lielu profesoru, lai varētu pats ārstēt sevi, ģimenes locekļus un vēl kādu, ja viņa padoms tika prasīts. Padomju laika uzskats bija, ka dzīvnieks no cilvēka operatīvajā darbībā daudz neatšķiras. Ja penicilīns, tad penicilīns. Ja antibiotikas, tad antibiotikas. Un aspirīns ir aspirīns, tikai lielākās devās. Mani vecvecāki dzīvoja Saldū, tur es pavadīju vasaras un saslimu ar motokrosu. Pirms tam es nodarbojos ar vieglatlētiku, kas bija ļoti laba bāze motosportam. Visi vidusskolas gadi pagāja motoklubā, trenējoties un startējot. Kāda augstskola? Kāda medicīna? Tev ir motokross – tā ir tava dzīve, tavs piepildījums! Tevi atbalstīja, par tevi priecājās! Tā ir tāda atkarība vēl līdz šai dienai! Tas adrenalīns. Tā buķete – sviedri kopā ar uzvaras garšām! Tu to kokteili iedzer un saproti – tas ir tavs! Tā medicīna man izpalika.

Tad beidzās padomju laiki. Mums bija bāze Ventspils Jūras tirdzniecības ostā. Bija jāmeklē veids, kā nopelnīt, lai sportu varētu turpināt. Tolaik man bija kādi 22 gadi. Pēdējie gadi padomijā bija tādi, ka klubs jau bija gandrīz sabrucis, viss bija jādara pašiem – jābrauc uz sacensībām, jāmeklē benzīns. Dzīve piespieda būt aktīvam, domāt un kustēties ātrāk.

Padomijas sabrukums paātrināja pieaugšanu?

– Tolaik tika nodibināta arī ģimene, mums piedzima bērns. Tas iedeva vēl papildu motivāciju. Visam bija vajadzīgi līdzekļi, tas bija atkal nākamais solis, ka ielēcām biznesā.

Jūs ielēcāt savā Dzintarjūrā?

– Tas nāca vēlāk. Mēs bijām tehnisko sporta veidu pārstāvji, kuri aktīvi darbojās un brauca. Padomju laikā ar mūsu virsuzraudzību pilsētā nodarbojās organizācija DOSAAF, papildus viņi organizēja B kategorijas auto apmācību. Viņiem kantoris Ventspilī bija tur, kur tagad ir Euroskor veikals. Sākās neatkarīgā Latvija, bija jautājums, ko darīt ar viņu bāzi, kam to nodot. Mums, motosportistiem, pajautāja: Jūs varēsiet? Mēs piekritām. Valsts uzņēmums Tehnika un sports no DOSAAF pārņēma autovadītāju apmācību. Mēs abi tur strādājām ar manu kolēģi Aināru Soku. Viņš kļuva par šī uzņēmuma vadītāju, es – par viņa vietnieku. Vadījām uzņēmumu, kā nu mācējām, mums bija cilvēki, kas pasniedza teoriju, bija braukšanas instruktori, bet arī mēs paši pasniedzām braukšanas nodarbības.

Tur, kur mēs tagad atrodamies Sarkanmuižas dambī, arī bija valsts uzņēmums, kurš nodarbojās ar autoapmācību profesionālajās kategorijās – autobusi, smagās mašīnas, piekabes. Liels uzņēmums un veca, nolaista ēka, kas piederēja pašvaldībai. Tā kā strādājām labi, valsts mums, uzņēmumam Tehnika un sports, piedāvāja pārņemt arī to uzņēmumu. Pārcēlāmies uz tām telpām.

Pēc tam sākās privatizācija. Mēs lēnam uzveidojām savu SIA Dzintarjūra, kas noprivatizēja kantora Tehnika un sports Ventspils nodaļu un turpināja darbu ar autoapmācību. Tas viss tika darīts viena iemesla vārdā – legāli iegūt naudu, kā attīstīt motosportu!

Kā atjaunojāt ēku Sarkanmuižas dambī?

– Sports – tas ir režīms, neatlaidība. Ja šīs īpašības nav vai tu nevari to ievērot, tad nevari neko sasniegt nedz sportā, nedz arī biznesā. Ir lietas jādara, krieviem ir tāds labs teiciens, čerez ņehaču. Tev visu laiku ir jādomā, jādomā un jādomā. Paveicās ar to, ka mēs bijām jauni un ticējām. Redzējām, ka apkārt sākas attīstība, cilvēki sapoš vidi sev apkārt. Oficiālā ceļā caur pašvaldību ieguvām tiesības privatizēt ēku Sarkanmuižas dambī. Atceros, kā es, jauns gurķis būdams, aizgāju pie Aivara Lemberga un stāstīju perspektīvu, kādu redzam ēkai. Viņš teica: Neizklausās slikti, bet uzraksti biznesa plānu. Ar domu – kad nakšu nākamreiz, lai varu to aizstāvēt. Tas bija divtūkstošo gadu sākums. Aizgājām uz banku, paņēmām kredītu un visu pa kārtām realizējām. Pēdējo, trešo, stāvu pirms kādiem gadiem septiņiem astoņiem pabeidzām. Ēka man un manam kolēģim Aināram ir prieks, ko esam arī pilsētai devuši, sakārtojot vienu nekustamo īpašumu. Pirms kādiem četriem pieciem gadiem pēdējo kredītu esam nomaksājuši.

Autoskolu jūs jau kādu laiku esat pārdevuši citiem?

– Esam pārdevuši franšīzi – iespēju mācīt. Mēs vairs paši nemācām, to dara uzņēmums SIA Dzintarjūra pluss.

Šobrīd ļoti daudziem sportā ir finanšu krīze. Kā jūsu klubam? Turaties?

– Visi, kas nodarbojas ar motokrosu, kas ir tehniskais sporta veids, zina, ka tas nevienā brīdī nav lēts. Ir savi standarti, kas jāievēro. Tāpat kā bobslejā. Ja tev ir kamanas nolietotas, tad tas, kam tās būs jaunākas un modernākas, aizbrauks tev garām. Motokrosā ir līdzīgi. Gribam Eiropā vai Baltijā savu toni noturēt, mūsu Rodeo vārds jau ir kā zīmols, visi zina, ka tas nebūs moskviča vai zaparožeca līmenis, tas būs vismaz Audi vai Mercedes. Un tam, protams, ir vajadzīga nauda. Bet tā, ka pietiktu visam, tā nekad nav bijis. Menedžeris, tas esmu es, pievelk jostiņai vēl vienu caurumiņu un saka: Vīriņi, jums jāizdara tāpat! Ja mēs uzvarēsim, varbūt varēs atlikt to podziņu atpakaļ!

Jūs sakāt, ka zīmolam Rodeo ir atpazīstamība, tātad savu darbu darāt pietiekami labi.

– Es to daru tāpēc, ka es to mīlu un tā ir mana dzīve. Esmu mēģinājis sev atbildēt, kāpēc tā ir, jo pēdējos desmit gadus es jau saku, ka eju prom no tā. Esmu visu izdarījis. Vai es varu kaut ko labāk vēl? Sevī? Klubā? Baltijas līmenī citi klubi joprojām kopē no mums! Mārketinga jomā cenšos kopēt kaut ko no pasaules čempionāta, kur ir pats augstākais līmenis. Lai mēs varētu vēl labāk, vajadzētu citu pakāpi un citu finansējumu.

Es esmu ļoti pateicīgs ikvienam, kas ir devis savu artavu, lai klubs var attīstīties un ar vērā ņemamiem rezultātiem joprojām pastāvēt.

2009. gada intervijā Ventas Balsij sakāt, ka nevar zināt, vai jūsu tolaik piecus gadus vecais dēls pievērsīsies motosportam, ka jūs jau gribētu gan. Kā ir noticis?

– Daudziem tēviem, kuriem motosports ir sirdī, tā ir ļoti liela motivācija – gādāt, attīstīt, ja tev tur ir iesaistīta ģimene par visiem simts procentiem. Tolaik, kad notika intervija, man vēl bija neliela cerība, ka mans dēls to visu pārņems, darīs un viņam tas viss patiks, tad man būtu jauns uzrāviens. Motokrosa meka Eiropā ir Holande un Beļģija, varbūt tad mēs dzīvotu tur. Viss tad būtu pilnīgi savādāk. Es pats vēl braucu, neslēpšu, ka joprojām ļoti lielu baudu gūstu no braukšanas. Mēs, protams, neesam mūžīgi, mēs paliekam veci un fiziski novecojam. Strādāt priekš sava bērna, tas, protams, būtu ar citu vilkmi, bet viņš godīgi pateica: Tēti, necenties! Es nebraukšu, man nepatīk! Teicu: Kā tad tā, dēls?! Un viņš: Tur ir troksnis, un visi jūs tur esat nervozi! Bet tā ir, mēs esam nervozi. Pirms sacensībām ir liels stresa līmenis. Visi esam adrenalīna pilni. Dēlam tas neprasās, un viņš to godīgi man pateica. Viņa kosmoss to neprasa. Esmu priecīgs un pateicīgs, kad viņš man atbrauc līdzi uz veterānu sacensībām, viņam tagad ir divdesmit gadu, viņš man asistē un palīdz – nomazgāt motociklu un parāda kulaku trases malā, kad ir jāiedod gāze vairāk.

Kādu ceļu ir izvēlējušies jūsu bērni?

– Mana meita pēc rakstura ir ļoti līdzīga man. Cīnītāja! Viņa spēlēja basketbolu, viņai bija iespējams ceļš – spēlēt basketbolu Amerikā, koledžā. Tomēr mēs sarunājām – ja viņa tiks Rīgas Stradiņa universitātē medicīnā budžeta grupā, tad paliks tepat. Rezidentūra viņai bija Vācijā, Diseldorfā un pēdējie gadi Šveicē. Tagad viņa strādā Šveicē par bērnu ārsti. Dzīvo un strādā, ir priecīga un apmierināta. Dēls šobrīd ir Rīgā, strādā starptautiskā firmā, bet, var teikt, vēl meklē savu ceļu. Es viņam saku: Nu, jāmācās! Mani vecāki gribēja, lai es uzreiz pēc vidusskolas eju mācīties, es viņiem atbildēju, ka man ir sports un viņiem man jāuzticas, ka es pabeigšu augstskolu vēlāk, kā es arī izdarīju. Es ieguvu patstāvību, sakarus, tas bija laiks, kad attīstījām biznesus, tas viss bija, pateicoties sportam! Pie sponsoriem gājām nevis ar lūgumā izstieptu roku, bet sakot: Ja vajag, esmu gatavs ar lāpstu zemi rakt! Es darīšu, un tas, kas paliks pāri, lai tiek motoklubam «Rodeo»! Strādājām Ventbunkerā, strādājām Ventspils naftā, mums, motosportistiem, uzticēja darbu ar bīstamajiem atkritumiem. Autoskola nav bizness, ar kuru tu vari uzturēt motosportu. SIA Dzintarjūra sāka nodarboties arī ar bīstamo atkritumu apsaimniekošanu, tas bija kāds 2005. gads. Tas bija mūsu galvenais bizness. Kāpēc es saku bija? Tāpēc, ka nu jau kādus trīs gadus gandrīz nekas šajā jomā nenotiek, jo pārkraušanas darbs ostā ir apstājies. Strādājam mazos apjomos ar dažiem partneriem Rīgā. Arī Eiropas Savienības prasības šo biznesu mums ir padarījušas neinteresantu. Šobrīd mums ir viesu nams, mēs iznomājam telpas un nodarbojamies ar nekustamo īpašumu apsaimniekošanu. Pateicoties labajiem gadiem biznesā, mums šobrīd ir nosacīti stabila bāze.

2009. gada intervijā jūs sakāt, ka ir sapnis startēt pasaules čempionātā veterāniem. Vai tas ir realizējies?

– Jā. Es to nobraucu 2018. gadā Holandē, 13. vietā. Trase bija ļoti līdzīga, kā mums Ventspilī – priedes un smiltis. Tajās sacensībās biju labākais no Baltijas. Es izbaudīju to visu.

Kā ar roka balādēm, jums tuva ir arī mūzika!

– Es baudu procesu. Ir forši, ka varu atnākt no darba vai treniņa un paņemt ģitāru. Kad ir daudz citu darbu, es mēnesi varu nepieiet klāt savam muzikālajam stūrītim. Un tad ir tā, kā bija šorīt – vienkārši gribas pieiet klāt un rodas pirmās notis kaut kam.

Jūs intervijas laikā skaisti sakāt: mans kosmoss to prasa. Ko šobrīd prasa jūsu kosmoss? 

– Es vairāk izvērtēju katru savu soli, ko es daru, vairāk ieklausos savos bērnos. Man ir sajūta, ka gribas dalīties ar to, ko dzīves gaitā esmu uzkrājis.