Intervija ar Gunāru Lūsveri. Būt vienam no paaugstinājuma tiesnešiem – tas ir gods

Gunārs Lūsveris tika izraudzīts par vienu no 26 paaugstinājuma tiesnešiem Parīzes olimpisko spēļu badmintona turnīram, kļūstot par pirmo Latvijas tiesnesi, kurš tiesāja olimpiskajās spēlēs. Un, lai arī Gunārs sevi uzskata par rīdzinieku, viņa darba ikdiena jau vairāk nekā desmit gadus rit Ventspilī.

Kā lauzt maldīgo stereotipu, ka badmintonu spēlē tikai pludmalē vai citviet dabā un tas nav nopietns sporta veids?

– Badmintons ir izklaide līdz tam brīdim, kamēr to spēlē uz ielas vai brīvā dabā. Tikko ienāc sporta zālē, kur badmintona bumbiņu vējš nekur prom nepūš un ārējie apstākļi tiek izslēgti, prāts pārslēdzas uz daudz nopietnāku formātu. Taču, lai gribētos ienākt zālē, līdz tam ir jānonāk, jo zālē visas badmintonam vajadzīgās iemaņas ir jāsāk attīstīt daudz nopietnāk. Badmintons paredz, ka spēlētājam ir jābūt normāli fiziski sagatavotam, ar labu koordināciju, attīstītu veiklību. Spēles laikā iznāk ātri skriet, paredzēt spēles gaitu, ātri pieņemt lēmumus. Tas ir unikāls sporta veids, jo attīsta visas muskuļu grupas, slodzi nodrošina visam ķermenim. Talantu var pamanīt arī uz ielas, redzot, cik labi spēlētājs spēj atbildēt un trāpīt pa bumbiņu, pat ja rakete tiek turēta nedaudz nepareizi, cik ilgi bumbiņu spēj noturēt gaisā.

Kā badmintons ienāca jūsu dzīvē?

– Mana bērnība pagāja padomju laikā Rīgā. Klasē biju vismazākais pēc auguma, līdz ar to uz basketbolu, volejbolu, ar ko aizrāvās mamma, īpaši pretendēt nevarēju, jo neatbildu konkrētiem parametriem. VEF sporta klubs piedāvāja iespēju apmeklēt ne tikai basketbolu vai bobsleju, bet arī badmintonu, kas bija atrodams piedāvājuma sadaļā pie burta b līdz ar citiem sporta veidiem. Badmintonā nevienam nebija nekādu iebildumu pret cilvēka parametriem. Varēji būt tievs, apaļš, garš, īss – izskats bija mazsvarīgs, jo badmintonu var spēlēt visi. Kopš desmit gadu vecuma esmu vienmēr bijis uzticīgs badmintonam. Pašam varbūt bija mazāki sasniegumi, nevaru mētāties ar diplomiem, bet mazākā vecumā sāku badmintonā darboties kā līnijtiesnesis, pakāpeniski iesaistoties arvien aktīvāk tiesāšanas darbā, kas spēja aizraut. Sapratu, ka nekad nebūšu čempions badmintonā, toties varu tiesāt čempionu spēles vai vismaz tos spēlētājus, kas reiz var kļūt par čempioniem. Kopš 20 gadu vecuma piedalos starptautisko maču tiesāšanā.

Esat pirmais Latvijas paaugstinājuma tiesnesis, kurš strādāja olimpiskajās spēlēs Parīzē.

– Parīzes spēlēs biju viens no 26 paaugstinājuma tiesnešiem, bet tas nenozīmē, ka pasaulē ir tikai 26 tiesneši. Tiesnešus uz olimpisko spēļu badmintona turnīru atlasa Pasaules Badmintona federācija (BWF) sadarbībā ar Eiropas Badmintona konfederāciju. Atlases procesā tiek ņemts vērā, vai tiesnesim ir BWF tiesneša sertifikāts, ilgstoša pieredze starptautisko badmintona sacensību tiesāšanā, atbilstošs vērtējums un arī vecums. Badmintonā tiesnešiem ir vecuma ierobežojums – neviens BWF tiesnesis nav vecāks par 55 gadiem. Lieliski apzinos, ka sportam ir jāizskatās cienīgam, galu galā ir jāspēj arī veikli uzrāpties uz tiesneša paaugstinājuma krēsla, nezaudējot paškritiku pret sevi (smejas). Karjeras laikā viens tiesnesis nevar tiesāt vairāk kā divās olimpiskajās spēlēs. Tāpat tiek ņemtas vērā arī reģionālās un dzimuma kvotas, lai visas kontinentālās federācijas tiktu pārstāvētas proporcionāli to biedru skaitam. Lai kļūtu par badmintona tiesnesi, ir veiksmīgi jānokārto vairāku līmeņu teorētiskie eksāmeni ar vieglākiem un grūtākiem jautājumiem, kas ir atbildami, protams, iekļaujoties konkrētā laika nogrieznī, tomēr tas nedaudz pakutina nervus. Bez teorētiskās daļas ir arī praktiskā, kad savas zināšanas ir jāpielieto laukumā. Kad šis process ir iziets, tevi kā tiesnesi sāk izvēlēties uz spēcīgākiem turnīriem, jo ir sasniegts noteikts līmenis. Būt par vienu no paaugstinājuma tiesnešiem olimpiādē ir liels pagodinājums ne tikai man personīgi, bet visai Latvijas badmintona kopienai. Pateicoties ieguldītajam darbam, arī badmintona tiesnešu līmenis Latvijā turpina augt, un visi var redzēt, ko ir iespējams sasniegt.

Vai tiesāšana olimpiskajās spēlēs atšķīrās no tiesāšanas ikdienas turnīros?

– Noteikumu ziņā olimpiskajās spēlēs nekas nemainās. Galvenais nosacījums – būt taisnīgam un godīgam – jau attiecas uz visām sacensībām. Nekas īpašāks par šo nevar būt. Ja tu esi pats spēlējis badmintonu, ir vieglāk tiesāt, jo tu jūti spēli. Taču šo sajūtu, zināšanas var attiecināt uz jebkuru turnīru, nav runa tikai par olimpiskajām spēlēm. Nenoliedzami, olimpiskās spēles kā pasākums bija svinīgs, varbūt bija mazāks spēļu skaits, nekā lielākā turnīrā, lai gan tāpat bija jātiesā 16 spēles. Varbūt bija lielāka drošības pārbaude, taču es saprotu, kāpēc. Olimpiāde notiek reizi četros gados – spēlētāji un tiesneši cenšas izdarīt visu, lai tiktu uz šiem sporta svētkiem. Ar prieku vēlos izcelt to, ka Parīzes olimpiādē Latvijas vārds sacensību zālē pirms katras spēles izskanēja vismaz divas reizes – franciski un angliski. Mani sajūsmināja atbalstītāji – auditorija dziedoša, iedvesmojoša un atbalstoša sportistiem. Jo īpaši spilgti tas izpaudās pirmajās dienās, kad notika grupu spēles un viens līderis vēl nebija izkristalizējies. Redzēsim, kas notiks ar nākamo olimpiādi Losandželosā – galvenais, ir jāturpina strādāt, zinu, ka tiesāšana dažādos turnīros paņems no manis daudz brīvā laika, precīzāk – visu manu brīvo laiku, taču man ļoti patīk badmintons, patīk visa tā aprite, kas ap to notiek.

Kā jūs vērtējat badmintona attīstību Latvijā šobrīd?

– Attīstās. Galvenais mērķis – pievērst badmintonam arvien vairāk sportistu, lai tas kļūtu arvien plašāk pieejams. Pasaules Badmintona federācija izstrādājusi skolu programmu skolotāju apmācīšanai. Mūsu izglītības programma ļauj badmintonu spēlēt sporta stundās, tāpēc ir svarīgi, lai skolotājs pārzinātu šī sporta veida pamatnoteikumus. Atliek sporta skolotājam ierosināt uzspēlēt badmintonu, interese radīsies un entuziastu netrūks. Ir jābūt tādai mazai dzirkstelītei. Ja ir vēlme bērnus kaut kur piesaistīt, atliek rīkoties un apbruņoties ar pacietību, lai nepadotos pie pirmās neveiksmes, kad sākumā neizdodas trāpīt pa badmintona bumbiņu. Latvijas Badmintona federācijas mājaslapā ir atrodama sadaļa ar informāciju par vietām, kur var spēlēt badmintonu un sastapt šī sporta veida aktīvistus. Ventspilī darbojas badmintona klubs V16, kuru vada Jurijs Saksaganskis. Cilvēku masa – potenciālie spēlētāji – ir tikai tik liela, cik tā ir. Viena daļa izvēlas spēlēt basketbolu, futbolu, volejbolu, un paliek pāri tāds mazs kodoliņš, no kuriem visi diemžēl arī nevar trāpīt pa badmintona bumbiņu. Daudz kas balstās uz treneru entuziasmu, un, pateicoties tam, ik pa laikam parādās pa sportistam, kam ir vērojams potenciāls. Jebkurā gadījumā šobrīd iespēju ir krietni vairāk nekā 1983. gadā, kad es iesāku spēlēt badmintonu.

Kas ir badmintona lielvalstis?

– Līdz šim Āzijai, Ķīnai bija liela dominance šajā sporta veidā, tagad arī Eiropai ir ko likt pretī, Dānijā ir spēcīgi badmintonisti, Francijā aug konkurētspējīga badmintonistu paaudze, arī citās valstīs uzlec pa talantam. Badmintons ir fantastisks sporta veids, absolūti demokrātisks, jo to var spēlēt jebkurš – zēni/meitenes kopā un atsevišķās kategorijās, pieaugušie ar bērniem, ģimenes. Sportā daudz ko nosaka spēcīga klubu sistēma, jo klubi ir tie, kas savā starpā veido arī konkurenci. Dānija ir spilgts piemērs, cik veiksmīgi var darboties šāda klubu sistēma. Ja mēs runājam par badmintona attīstību, ir jāatrod veids, kā motivēt to spēlēt. Faktiski sporta klubu dzīve ir tā, kas uztur pasākumu un veido arī sociālo dzīvi. Latvijā nopietnu kluba kodolu veido badmintona klubs Rīga, kur līdztekus aktīvajam sportam daudz laika tiek veltīts arī ārpus kluba sporta dzīves, kļūstot vienotiem no daudziem aspektiem. VEFa badmintona sekcija arī savulaik bija tāds klubisks pasākums, veidojot ģimenisku atmosfēru.

Kas ir jūsu pamatdarbs? Kā jums to izdodas apvienot ar aktīvo tiesāšanu, kas prasa no jums nemitīgi doties uz turnīriem dažādās pasaules malās?

– Esmu SIA VATS valdes loceklis. Uzņēmums ir sadales sistēmas operators un sniedz elektroenerģijas sadales pakalpojumus savas licences darbības zonā. Uzskatu sevi par rīdzinieku, taču ikdienā daudz laika pavadu arī Ventspilī, jo šajā pilsētā strādāju kopš 2012. gada. Sākumā strādāju «Ventspils nafta» terminālā. Ventspilī ir laba infrastruktūra, jūra, pludmales plašums. Es noteikti negribētu strādāt, piemēram, Daugavpilī. Līdz šim esmu varējis veiksmīgi apvienot savu tiesāšanu ar pamatdarbu, nevienam darba devējam nav bijis nekādu pretenziju.

Kāpēc tāda izvēle – elektrozinības?

– Enerģētikas nozarē esmu, pateicoties vecākiem, kuri vienmēr bijuši saistīti ar elektrotehniku. Viņi bija iesaistīti mācību procesā Rīgas Tehniskajā koledžā. Tajā pašā koledžā ieguvu tehniķa elektriķa profesiju, pēc tam studēju RTU. Man ir maģistra grāds gan elektrozinībās, gan uzņēmējdarbības vadībā.

Vai tas ir tikai sapnis, ka nākamajās olimpiskajās spēlēs varētu piedalīties arī kāds badmintonists no Latvijas?

– Teorētiski tas ir reāli, bet pie tā ir ļoti nopietni jāstrādā jau tagad, jo spēlētājiem ir jāvāc punkti, jābrauc uz mačiem, kas prasa finansējumu un nemitīgu darbu.

Uzziņai:
Olimpisko spēļu programmā badmintons ir kopš 1992. gada olimpiskajām spēlēm Barselonā. Vēl pirms tam, 1972. gadā Minhenē un 1988. gadā Seulā, badmintons tika iekļauts kā demonstrācijas sporta veids.