Intervija ar Sergeju Deņisovu: ''Visu var panākt ar darbu''

Kā pats nonācāt līdz kikboksam?

– Tagad daudz runā par bulingu. Kad es gāju skolā, tāda termina nebija. Ja pat arī bija, tad mēs par tādu nezinājām. Uzskatu, ka klasē notika bulings, un nebija tā, ka es biju vienīgais upuris. Varbūt tāpēc izdomāju, ka aiziešu patrenēties cīņas sportā.

Mans pirmais treneris bija Igors Likovs. Pēc tam, kad šķīrāmies, nomainīju daudzus trenerus, jo sportiskās karjeras laikā piedalījos gan kikboksa, gan taiboksa, MMA un daudzu karatē paveidu sacensībās, kur guvu godalgotas vietas Eiropas un pasaules līmeņa čempionātos. Pēdējie mani sportiskie sasniegumi profesionālajā sportā bija tad, kad es jau pats biju sācis trenēt. Trenera karjeru es sāku uzreiz Olimpiskajā centrā Ventspils, kur trenēju arī tagad. Sākumā es biju pārstāvis vienam lielam Rīgas klubam. Pēc tam jau spārni izauga, piereģistrēju savu klubu un sāku darboties jau ar jaunu nosaukumu Ventspils Kikboksa leģions.

Kikboksa leģionam ir jau 20 gadu. Vai var saskaitīt, cik cilvēku jūs esat šajos gados trenējis?

– Rīgā ir viens treneris, kurš visu uzskaita – cik cilvēkiem viņš novadījis treniņus, cik sacensību bijis, cik ir medaļu. Es nekad to neesmu skaitījis, un ir ļoti grūti to tagad saskaitīt. Ļoti daudz. Sportistu un medaļu pa šiem gadiem ir bijis ļoti daudz.

Kāda ir motivācija cilvēkiem, kas nāk uz treniņiem? Viņi grib vienkārši sevi fiziski attīstīt vai vēlas tieši emociju, stresa izlādi?

– Kikbokss ir cīņas sports. Cilvēki nāk, lai apgūtu cīņas mākslu. Domāju, ka daļa vēlas būt drosmīgi, daļa – sasniegt sportiskus rezultātus. Ja tev ir kādas iemaņas, agrāk vai vēlāk tu tās pielietosi. No sākuma, protams, visi saka, ka tikai pašaizsardzībai. Tomēr ir kāds procents, kas izmanto prasmes neprātīgi. Bet nevar jau vainot auto vadīšanas instruktoru, ka viņš kādu iemācīja vadīt mašīnu, bet tas brauc dzērumā vai kādu notriec. 20 gadu laikā ir bijušas situācijas, kad kāds spēku pielieto neapdomāti.

Es joprojām katrā treniņā saku, ka visa audzināšana nāk no ģimenes. Saprotu, ka vecāki, it īpaši pēc pandēmijas un tās laikā, visu laiku ir aizņemti un neaudzina savus bērnus. Bērni ir pamesti – vai nu skolā, vai mājās, kur viņi sēž savā istabā, vai arī staigā apkārt. Ģimene ar audzināšanu nodarbojas ļoti maz. Man nepatīk, ka neredzu vecākus. Uzskatu, ka ir jānāk un jākomunicē ar treneri.

Jūs rīkojat arī vecāku sapulces.

– Jā, jo tagad bērni ir bezatbildīgi. Ne visi uztver dzirdēto vai lasīto informāciju, daļa neuztver pat vizuālo informāciju. Nākas iesaistīt vecākus, tāpēc mums ir gan vecāku čats, gan audzēkņu čats.

Kad vecākiem piedāvāju atnākt uz treniņu parunāt ar treneri, ne visi to dara. Iespējams, uzskata, ka es viņus audzināšu vai kaut ko pārmetīšu par viņu dēla vai meitas nedarbiem. Tad jātaisa oficiālas sapulces vai atklātais treniņš vecākiem. Ir labi, ja vecāki redz, kā bērns attīstās. Tad arī bērns cenšas – ja zina, ka vecākus tas interesē. Bērnam tas ir svarīgi. Arī pēc cīņas bērns skrien pie vecākiem pēc atbalsta. Nav svarīgi, zaudē viņš vai vinnē, jo bērnam ir svarīga atzinība.

Diemžēl ir arī nemotivēti bērni, kuriem neiet ne skolā, ne ārpusskolas mācībās. Bieži vien vecāki grib ielikt bērnā to, ko paši nav sasnieguši. Kāds varbūt pats izlaida treniņus vai vispār netrenējās, un viņš grib, lai bērns kaut ko sasniedz. Bet dēls varbūt ir foršs puisis, kuram veiksies citā sfērā, un viņam nav vēlmes nodarboties ar cīņas sportu. Ir jābūt trīsstūrim: audzēknis, treneris un vecāki. Tad var veidot kopēju komandu un saprast mērķus. Bet audzēkņiem mērķi ir dažādi. Vieni trenējas sacensībām, pašaizsardzībai, citi – lai justos labāk, citi grib nomest svaru, vai vienkārši tāpēc, ka Ventspils Kikboksa leģionā ir laba fiziskā slodze. Ir gadījumi, kad vecāki atved bērnus, lai viņi atbrīvotos no liekā svara. Vai atved bērnus, kurus skolā apceļ. Kāda meitene, kura skolā sastapās ar bulingu, klubā notrenējās mazliet vairāk nekā gadu. Vecāki redz lielas izmaiņas.

Tās droši vien nav tikai fiziskas izmaiņas.

– Protams, tīri galvā. Kikbokss nav tikai sišanas sports, ir jādomā, kurā brīdī vari atkāpties, kurā brīdī – uzbrukt. Jābūt taktikai, stratēģijai, jāmāk sadalīt savus spēkus. Saprast, kurš tev ir priekšā, kā ar viņu tikt galā. Tas jau noderēs gan ringā, gan dzīvē. Sportā ir tā: ja bērni zina, ka pretī būs čempions, tad ir jāsaņemas un jāstrādā. Arī dzīvē, sastopoties ar problēmām, ar tām gribot negribot būs jātiek galā.

Jūsu audzēkņi semestra beigās atrāda liecības. Kāpēc jums ir svarīgi, ka atzīmes arī ir labas?

– Gribu redzēt, kā viņiem iet arī citos priekšmetos. Vienmēr saku – ja tu skolā esi sekmīgs, centīgs, māki visu saplānot un būt disciplinēts, tad tev veiksies arī cīņas sportā. Daudz kas mācībās un sportā ir atkarīgs no disciplīnas. Kas ir disciplīna? Tas ir, kad tu dari to, kas tev nepatīk, bet sasniedz gala rezultātu. Kas var patikt tajā, ka tu fiziski nogursti vai tev kāds iesit? Patīkams ir gala rezultāts, kad tu ar valsts vai pilsētas karogu kāp uz pjedestāla kā uzvarētājs vai kausa ieguvējs par cīņassparu – varbūt zaudēji, bet cīnījies kā lauva, par ko saņēmi arī atzinumu. Vienmēr saku: labāk sisties līdz pēdējam, turpināt cīņu un dabūt balvu par to, nekā skraidīt, izvairīties un dabūt zaudējumu ar kaunu. Ja tu cīnies kā lauva, visi to atcerēsies un tevi novērtēs. Bet, ja tikai izvairīsies no cīņas, tad labāk ar tādu noskaņojumu pat ringā vai laukumā nekāpt. Tāpēc arī gribu, lai bērni būtu disciplinēti, lai viņi māk plānot, salikt somu sacensībām. Arī saplānot to budžetu, ko vecāki iedod līdzi pārtikai. Nodarbojoties ar sportu, vienmēr ir jādomā ar galvu un jāsaprot, kas atļauts sacensībās, ko var ēst un kā kontrolēt svaru. Visas šīs iemaņas noderēs dzīvē. Kikboksa skola – tā savā veidā ir dzīves skola.

Mūsdienu bērni ir ļoti noslogoti – paralēli kikboksam iet uz Mākslas skolu, citām sporta nodarbībām, Digitālo centru vai kaut kur citur. Ir ģimenes, kur ar to aizraujas par daudz, – visu ielikt vienā mazā galvā varbūt arī var, bet tad bērni neredz savu bērnību. Pārslogoties ar daudziem pulciņiem nav normāli. Tad arī nevar sasniegt augstas virsotnes vienā konkrētā sfērā.

Jums bija video par to, cik svarīgi ir ziemā nēsāt cepuri. Vai daudzi bērni to nesaprot?

– Arī daudzi vecāki un pieaugušie to nesaprot. Tāpēc kā bērnudārzā man ir jāskaidro visi šie jautājumi. Kāds domā, ka kapuce ziemā – tas ir normāli. Tad es ņemu no treneru telpas dvieli, uzmetu uz galvas un prasu – vai es pēc dušas tāds varu ziemā iet mājās? Temperatūra treniņa laikā paceļas, galvā ir daudz asinsvadu. Ja svīdīsi treniņos, pēc tam mazgāsies dušā vai pat nemazgājies pa taisno skriesi mājās, temperatūras maiņas iespaidā dabūt meningītu ir ļoti viegli. Protams, cepure ir svarīga. Mēs varam redzēt, ka gan skrējēji, gan futbolisti bieži vien trenējas ar cepuri, un ne tikai ziemā, bet arī rudenī un pavasarī skrien ar cepuri. Tagad cilvēki uzskata, ka ar pirmo saules staru jaka ir jāatver, cepure jānovelk. Tā nav. Ja sacensībās tev ir iesnas, tu nevari normāli paelpot, vēl pie tam mutē ir zobu sargs, kas traucē elpošanai, tad iesnas jau ir 50% no tava zaudējuma. Tāpēc par veselību ir jārūpējas.

Kā iemācīt pieņemt zaudējumus?

– Ļoti svarīgs ir atbalsts no ģimenes. Pēdējā laikā kā piemēru izmantoju Habibu Nurmagomedovu, UFC čempionu. Vienā no savām intervijām viņš atzinās, ka līdz 7. klasei neuzvarēja nevienā cīņā, un par to viņa tēvs, kas viņu trenēja, neko nepārmeta. Kaut ko mācīt uzreiz pēc neveiksmīgas cīņas arī nevar, jo viņš informāciju neuztver. Mācu neaizmirst tradīcijas, kas notiek ringā – visi viens otram paspiež rokas gan pirms, gan pēc cīņas, un paliek draugi. Turklāt Latvija un arī Baltijas valstis ir mazas. Ja bērns izvēlēsies sacensību ceļu, tad, braucot jau uz otro, trešo turnīru, pastāv iespēja, ka viņš satiksies ar sportistiem, ar kuriem ir jau ticies iepriekš. Pretinieks jau būs pazīstama seja. Tas palīdz viņu vieglāk uztvert, un bērns jau sāk domāt kā sportists, analizēt, vērtēt, kā otru uzvarēt.

Piemēram, kad pandēmijas laikā bija ierobežojumi, mēs minigrupiņās trenējāmies pat ziemā laukā. Paldies audzēkņiem, ka viņi izturēja! Trenēties sporta veidā, kas domāts zālei, visu ziemu ārā ar jakām – tas ir liels sasniegums, bet nekas nav neiespējams, ja ir vēlēšanās un pašmotivācija.

Nesen intervijā cits treneris teica, ka šobrīd sportā ļoti svarīga ir komunikācija sociālajos tīklos. Vai piekrītat?

– Protams. Tā kā tagad visi grib tik aktuāli nodarboties ar mārketingu, pēta tā saucamo tirgu, mēģina piesaistīt arī klientus, tas ir svarīgi. Kikboksa leģions ir visos populārākajos sociālajos tīklos, kur ne tikai uzrunājam jaunus klientus, bet arī publicējam video atskaites par treniņiem, kas savā ziņā arī ir komunikācija ar vecākiem. Tieši tāpēc daudzi vecāki nenāk uz treniņiem, lai skatītos klātienē. Bet internetā jau viņi redz tikai labos momentus.

Kā redzat klubu un pats sevi varbūt pēc desmit gadiem?

– Man patīk tas, ko es daru. Kāds mani kādreiz slavē – ir labi atrast hobiju, kas kļūst par darbu. Laikam tā arī ir. Tikai es nekad neesmu uzskatījis, ka tas, ko daru, ir hobijs. Es uzskatīju to uzreiz par savu darbu. Dzīve ir mainīga lieta. Bija posmi, kad kā uzaicināts pasniedzējs daudzus gadus pasniedzu mācību centros Ventspilī apsardzes darbinieku kursos gan cīņas praksi, gan arī teoriju, likumdošanas pamatus, jo man ir jurista kvalifikācija. Par to, kas būs pēc desmit gadiem, runāsim pēc desmit gadiem.

Ja kāds varbūt vēl šaubās, nākt vai nenākt uz Kikboksa leģionu pamēģināt, ko jūs viņam teiktu?

– Protams, ir jānāk. Ir bijis tā, ka pie manis atgriežas gan bijušie audzēkņi pēc gara pārtraukuma, gan audzēkņu bērni. Kāds atved trenēties savu dēlu vai meitu. Uzskatu, ka kikbokss ir sports visiem, neatkarīgi no mērķa – trenēties sev vai braukt uz čempionātiem. Kāds atnāk tikai pamēģināt kikboksu, bet rezultātā tas maina viņu dzīvi. Ir bijis, ka treniņos cilvēki iepazīstas, izveido ģimeni. Ir bijis, ka manā vārdā nosauc pirmdzimto. Man treniņos ļoti palīdz Kristīne Jansone – trenējoties pie manis, viņa sāka man palīdzēt tikt galā ar bērniem, komunicēt ar vecākiem. Pa šo laiku Kristīne izmācījās, ieguva trenera kvalifikāciju kikboksā un turpina attīstīties, pilnveidot sevi. Es viņai arī deleģēju bieži vien tādas lietas, par kurām uzskatu, ka viņai tās padodas pat labāk nekā man.

Vai jums ir gandarījums pēc 20 gadiem?

– Protams. Gandarījums ir pēc katrām sacensībām, jo mēs vedam uz Ventspili medaļas. Ļoti bieži audzēkņi saņem kausus par cīņassparu. Tāpēc bērni ir motivēti izlādēties cīņas laikā. Es savā laikā daudz trenējos, lai man kaut kas sanāktu. Nepārtraukti attīstījos, trenēju kopējo un speciālo fizisko, atstrādāju sitienus, lai pēc iespējas ātrāk aizbrauktu uz čempionātu. Man bija mērķis kļūt par Latvijas čempionu, ko arī sasniedzu, bet ne ar pirmo reizi. Tad jau arī ceļš aizgāja uz priekšu. Visu var panākt ar darbu.