Uzņemas atbildību par to, ko dara

Kad Toms Markuss Salnājs sāka apmeklēt basketbola nodarbības, būdams, vēl pavisam mazs – kādus piecus sešus gads vecs, neviens sākumā nedomāja, ka paies laiks un šī komandu sporta spēle ieņems tik nozīmīgu vietu viņa dzīvē. Toties tagad, kad Toms sasniedzis jau 17 gadu vecumu un ticis arī pie gana iespaidīga auguma – teju divi metri, domas par basketbolu un tā sasaistīšanu ar nākotni nemitīgi grozās pa galvu. Bet, kā pats Toms saka, vaicāts, vai vēlētos kļūt par profesionālu basketbolistu, «tad jau redzēsim». Toms par savu skolu sauc Ventspils Valsts 1. ģimnāziju, kurā mācās no pirmās klases un šobrīd apgūst 11. klases mācību programmu. Jaunietis apzinās, ka visu savu laiku nevar aizpildīt tikai ar basketbolu, ir jādomā arī par mācībām, un viņš arī cenšas šīs divas šobrīd viņa dzīvē svarīgākās lietas veiksmīgi apvienot. «Protams, mācības skolās prasa savu, bet es mēģinu darīt visu, lai neciestu ne zināšanas, ne sports,» saka Toms.

Nonākt basketbola laukumā bērnībā sākotnēji bija vecāku izvēle – viņiem bija svarīgi, lai puika piepilda brīvo laiku ar kaut ko interesantu un noderīgu. Un tā pamazām patika uz šo sporta veidu Tomam sāka arvien pieaugt, sāka arī padoties labāk tas, ko mācīja treneri, turklāt doma par to, ka varētu kādreiz izlaist treniņus, netika pat pieļauta. Pirmā trenera Andra Gūtmaņa pieeja vienmēr bija tik motivējoša, ka tā veicināja vēlmi doties basketbola laukumā un kopā ar citiem puišiem trenēties un spēlēt. Arī pašreizējie treneri – Jānis Zemels un Matīss Graudiņš – māca nebaidīties no smaga darba un pārdomāti virzīties uz rezultātu. Tāpat savu lomu Toma basketbola dzīvē nospēlējis treneris Raitis Silarājs, ar kuru gan izvērsusies pavisam neliela sadarbība. Toms ir pateicīgs visiem saviem treneriem, kuri līdz šim palīdzējuši veidot viņa sporta karjeru.

Vaicāts, kurā brīdī pusaudžu gados sapratis, ka kļūst arvien garāks, apsteidzot savus vienaudžus, Toms vaļsirdīgi atbild, ka viņam nekad nav licies, ka viņš būtu daudz garāks par citiem: «Es nekad par to nedomāju, jā, bija brīdis, kad pamanīju, ka, iespējams, esmu pastiepies garāks, bet biju pārliecināts, ka komandas biedri jau arī nekur nepaliks – gan jau izaugs.» Turpinot savu stāstījumu par sevi, Toms vairākkārt piebilst, ka patiesībā viņš ir tāds pats jaunietis kā daudzi viņa vienaudži, kuri arī gūst panākumus, darbojoties savos interešu lauciņos. «Jā, neslēpšu, bija brīdis, kad izdzīvoju arī zvaigžņu slimību – šķita, tikai es varu laukumā kaut ko izdarīt un panākt, paķert bumbu un skriet uz rezultātu, bet paldies treneriem, kuri mani ātri nomierināja, sakot vienkāršus vārdus – sāc domāt. Šie vārdi man ļoti palīdzēja. Tagad apzināti daru visu, lai savu ego nomierinātu, neļautu tam izkļūt no sevis, bet saprotu arī to, ka šāds ceļš man ir jāiziet – tā laikam ir tā izaugšana: ne tikai augumā, bet arī prātā un briedumā,» smejoties turpina Toms.

Ikdiena Tomam paiet, piepildīta ar mācību laiku vidusskolā un treniņu darbu. Kā stāsta Toms, svarīgi ievērot režīmu un tad jau visu izdodas veiksmīgi līdzsvarot. Lai arī basketbols paņem lielāko daļa laika, ģimene izvirzījusi Tomam svarīgu noteikumu – mācības nedrīkst būt pēdējā vietā. Viens no pēdējiem Toma panākumiem – izcīnīts sudrabs 3x3 Eiropas U17 čempionātā Latvijas izlases sastāvā. Par ko, protams, milzīgs prieks ne tikai pašam, bet arī visai ģimenei, kas ir liels atbalsts. «Mamma ļoti cītīgi seko līdzi visām manām spēlēm, tās viņu var novest pat līdz asarām, un tāpat arī tētis mani vienmēr ir atbalstījis. Liels paldies viņiem par to,» saka Toms. Atbildot uz to, kas ir šā brīža lielākais sapnis, Toms nevilcinoties saka, izšķirties par to, kuram basketbola virzienam – 3x3 vai 5x5 – labāk sevi veltīt. Patika ir gan uz vienu, gan uz otru, bet izvēle jāizdara par labu vienam. 3x3 basketbola specifika nosaka spēles taktiku, spēles laukumā uzliekot lielāku atbildību uz komandas spēlētājiem, savukārt 5x5 basketbola spēles laikā treneris aktīvi iesaistās un kontrolē spēli, 3x3 spēles laikā trenerim ir liegta komunikācija ar spēlētājiem, kas nozīmē, ka daudzkārt smagāk jāstrādā treniņos, lai pēc tam labi saprastu, kas darāms laukumā. «Šobrīd šķiet, ka priekšroku dotu 3x3 basketbolam, man tas ļoti patīk, jūtos tajā ļoti labi, man patīk uzņemties atbildību par to, ko daru, bet visi šī brīža plāni var pamainīties vienā mirklī, atskanot, iespējams, kādam liktenīgam zvanam un saņemot kādu piedāvājumu savai turpmākajai izaugsmei. Jebkurā gadījumā – turpinu mācīties, trenēties un tad jau laiks rādīs, kā dzīve iegrozīsies,» sarunas izskaņā optimistiski nosaka Toms.