Pilskundze brīvdabā

Kas ir pirmais, kas nāk prātā, domājot par jūsu astoņiem gadiem amatā?

– Ienākšana pilī un tas, ka es pirms tam nezināju, ko muzejs dara. Es ļoti daudz mācījos no kolēģiem. Man bija prasmes menedžmentā, to es varēju dot kolēģiem, bet tas, kā muzejs funkcionē, kādi šeit strādā speciālisti, kādu nozīmīgu un apjomīgu darbu dara, man bija jaunums.

Tolaik, sniedzot interviju laikrakstam Ventas Balss, jūs minējāt, ka pirmo iespaidu par darāmo ieguvāt, izpētot muzeja budžetu. Tas joprojām ir iespaidīgs?

– Vairs ne tik ļoti, jo mēs esam realizējuši apjomīgāko projektu, kāds muzejam bija – tā bija Piejūras brīvdabas muzeja ēkas būvniecība un iekārtošana. Tas bija vairāk nekā 7 miljonu projekts, kurā realizējām arī stāvlaukuma un Saulrieta ielas izbūvi, tāpat arī laipas uz jūru ierīkošanu.

Ja mēs skatāmies uz muzeju kā pašvaldības kultūras iestādi, budžets joprojām ir ļoti liels – nepilni 3 miljoni, no kuriem vairāk nekā 300 tūkstošus mēs paši nopelnām.

Tas nozīmē, ka apmeklētāju skaits ir pietiekami liels?

– Jā, galvenie ieņēmumi ir no apmeklējuma. Runājot par apmeklētāju skaitu, mēs vēl joprojām neesam sasnieguši 2019. gada līmeni. Es arī skatos un analizēju, kāda situācija ir muzejos Latvijā kopumā. Noslēdzot 2024. gadu, mēs, visa Latvijas muzeju saime, nesasniedzām pirmskovida laika līmeni. Tas nozīmē, ka Ventspils nav izņēmums, tāda ir kopējā Latvijas tendence. Kolēģi pieliek ļoti lielas pūles un radošumu, lai mēs muzeju padarītu interesantu, lai cilvēki nāktu. Muzejs nav vieta, uz kuru cilvēks atnāk, apskatās apkārt, izlasa kādu anotāciju un dodas projām. Muzejam ir jābūt radošam, interesantam, lai cilvēks atnāk un gūst emocionālu pieredzējumu. Pagājušajā gadā jutām, ka nav tik daudz apmeklējumu, cik gribētos, – sēdējām visi brīvdabas muzeja lapenē un domājām, ko vēl varam izdarīt. Mēs mēģinām atdzīvināt muzeju, lai cilvēki var līdzdarboties.

Piejūras brīvdabas muzeja jaunā ēka ir projekts, kurš tika uzsākts jūsu darbības laikā?

– Lielais sagatavošanās darbs bija paveikts pirms manis. Kad atnācu, bija jau izstrādāta Piejūras brīvdabas muzeja attīstības stratēģija un bija sagatavots projekta pieteikums. Pārņēmu stafeti, un mana atbildība bija projekta pieteikumu iesniegt, saņemt finansējumu un tad – rūpes par projekta īstenošanu sešu gadu garumā.

Gribu lūgt jūs pakavēties atmiņās un pastāstīt ventspilniekiem, kā top šāds liels projekts.

– Lai tāds projekts izdotos, ir ļoti svarīga plānošana. Sākumā mums ļoti grūti gāja ar plānošanu. Līgumu parakstījām 2018. gada janvārī, un tad mums vajadzēja projektēt ēku. Kamēr mēs nonācām līdz būvprojektam, kāda šobrīd ir ēka, darbs bija ļoti sarežģīts.

Sarežģīta bija projektēšanas daļa, bet, kad sākās būvniecība, arī jau nebija vienkārši!

– Jā, mēs četras piecas reizes sludinājām būvniecības konkursu, jo cenas piedāvāja ļoti augstas, mums naudas nebija tik daudz. Kad noslēdzām līgumu ar būvkompāniju Ostas celtnieks, pirmais rādītājs jau bija tas, ka ļoti kavējās darbu uzsākšana, un arī tālāk gāja arvien sliktāk un sliktāk. Tad notika pirmais tāds gājiens mūsu pašvaldībā – mēs lauzām līgumu ar darbu veicēju. Iekonservējām ēku, noteicām apjomus, kas ir jau izdarīti un kas būs jādara, un sludinājām jaunus konkursus, arī bija vairāki konkursi par būvdarbiem. Uzvarēja SIA Warss+ no Cēsīm, ļoti laba būvkompānija, kas strādāja, ievērojot visus termiņus. Aiznesām mēs viņiem vienu ķieģeli no pils, ar vēlējumu – lai jaunā ēka kalpo tikpat ilgi kā pils. Visam pa vidu sākās kovids.

Kad lauzām līgumu un ēku iekonservējām, radās jautājums, vai mēs ar līguma laušanu neesam rīkojušies izšķērdīgi ar pašvaldības mantu. Iekonservēšana un jauno konkursu izsludināšana prasīja papildu līdzekļus. Lai pierādītu, ka muzejs ir rīkojies pareizi, mēs uzsākām tiesvedību par soda naudas piedziņu no būvkompānijas Ostas celtnieks, un pagājušā gada beigās mēs uzvarējām. Tiesa par 100 procentiem atbalstīja mūsu prasījumu.

Soda naudu saņemt ir reāli?

– Viņi ir maksātnespējas procesā. Mēs ar tiesas lēmumu esam kreditoru sarakstā. Domāju, ka diez vai mēs naudu atgūsim, bet ir gandarījums. Tas ir apstiprinājums, ka sarežģītajā situācijā esam rīkojušies pareizi un atbildīgi. Mums bija divas tiesvedības, un abās mēs uzvarējām.

Ar kādām sajūtām šobrīd skatāties uz ēku?

– Man ļoti patīk… Ar tādu… saimnieka mīlestību, tā varētu teikt. Mūsu uzbūvētā ēka ir vienīgā visā Latvijā pēdējos 100 gados, kuru pašvaldība ir cēlusi par saviem līdzekļiem tieši muzeja vajadzībām. Es to noskaidroju Kultūras ministrijā. Pirms tam pēdējo pašvaldības pasūtīto ēku uzbūvēja 1917. gadā, tas bija Nacionālais mākslas muzejs.

Paralēli ēkas projektēšanai notika arī ekspozīcijas tapšanas darbi.

– Jā, ekspozīcijas projektēšana nekavējās, visi darbi notika tā, kā vajadzēja. Kad būvprojekts samazinājās par trešdaļu, mums arī ekspozīcijas apjoms bija jāpārskata. Atkal tika plānots, gudrots un rēķināts! Bija kovida laiks, mēs nevarējām aizbraukt uz ražotnēm apskatīties, kā top mūsu ekspozīcija. Viss notika tikai datoros! Kad ekspozīcija bija gatava, pēc plāna to vajadzēja uzstādīt ēkā, bet tās būvniecība kavējās. Visu ekspozīciju, izjauktu pa daļiņām, atveda, un mēs to noglabājām bijušajās Jaunrades nama telpās, kurās savulaik pastrādāt dabūja arī Mūzikas vidusskola.

Muzejā, šoreiz pilī, atkal notiek remontdarbi. Jūs teicāt, ka pērn jumta stāvs ir lietus laikā applūdis un apdrošinātāji sedz darbu izmaksas.

– Jā, ja mani pirmie septiņi gadi pagāja Piejūras brīvdabas muzeja zīmē, tad tagad laiks pievērsties pilij. Piejūras brīvdabas muzejā nebija tikai viens lielais projekts, ap 2 miljoniem eiro esam piesaistījuši no Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda – esam restaurējuši visas vēsturiskās laivas, kas ir mūsu kolekcijā, esam uzbūvējuši Laivu māju, apjozuši žogu ēkai, izveidojuši dravniecības ekspozīciju, tāpat arī esam restaurējuši zvejas kuģi Grots. Ļoti ilgi mums ugunsdzēsēji pārmeta, ka Piejūras brīvdabas muzeja ēkās nav dūmu detektoru un trauksmes iekārtu, tagad par projektu līdzekļiem esam to ierīkojuši. Esam arī atjaunojuši un padarījuši apmeklētājiem pieejamu 46. krasta aizsardzības baterijas uguns koriģēšanas torni.

Tagad esam pieķērušies pils atjaunošanai. Vēl nevaru pateikt, cik gadu darbu tas prasīs. Pirmais bija atjaunot pils attīstības koncepciju. To kolēģi veica mana vietnieka Armanda Vijupa vadībā. Tagad mums ir skaidrība, kādai pilij vajadzētu būt ar jaunajām ekspozīcijām. Mēs strādājam pie pils trešā, ceturtā un piektā stāva atjaunošanas, nākamgad atvērsim jaunu ekspozīciju. Ir svarīgi, ka mēs paralēli ekspozīcijas tapšanas darbiem pārlūkojam arī telpas, kurās tā būs izvietota, veicot konservējošo restaurāciju. Idejas līmenī šobrīd strādājam arī pie visa otrā stāva atjaunošanas. Gribu īpaši uzsvērt, ka visu darām ar projektiem un mūsu līdzfinansējumu. Ļoti uzticīgi strādājam kopā ar arhitektu Pēteri Blūmu, kurš ir bijis klātesošs pie pils restaurācijas 2000. un 2011. gadā. Viņš lieliski pārzina pili un tagad redz, kur nepieciešami uzlabojumi. Strādājam arī kopā ar Sociālo dienestu, ar atbalsta centru ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām Cimdiņš, ar Ventspils Jauniešu māju, lai jaunās pils ekspozīcijas būtu pieejamas pēc iespējas plašākām sabiedrības grupām.

Vai, skatoties uz paveikto, sirdī jūtat savu neatsveramo ieguldījumu, kas iespējams, pateicoties jūsu iepriekš uzkrātajai pieredzei vadības un projektu realizēšanas jomā?

– Es gribētu teikt, ka – jā! Apjomīgais realizēto projektu skaits to apliecina. Pils, tā tagad ir pāri visam, bet paralēli ar Piejūras brīvdabas muzeja vadītāju Artūru Tukišu tagad domājam, ka ir jāatjauno dzelzceļa ekspozīcija, kas prasa ļoti lielus finanšu ieguldījumus, – plānojam tur vienu apjomīgu projektu.

Neapstāties pie sasniegtā, tāda ir mana dzīves filosofija. Kad mēs gudrojam idejas, rakstām projektu vai kaut kur lobējam savas intereses, – tas ir viens. Tad izsludina konkursu, mēs piesakāmies un iesniedzam savu projektu, gaidām rezultātus. Tas ir tāds liels, laikietilpīgs posms, kurā paralēli ir jābūt jau kaut kam konkrētam, ko realizēt. Esmu atbildīga par plānošanu, lai mums būtu projekts realizācijā, lai būtu projekts, kas jau iet uz līguma slēgšanu, un lai ir projekti, pie kuriem strādājam idejas līmenī. Nemitīgā plānošana ir tā, kas nodrošina nepārtrauktības plūsmu. Aizvadītā gada nogalē mēs gatavojām divus projektus Pārrobežu programmai: viena ideja bija ierīkot tālskati 46. krasta aizsardzības baterijas uguns koriģēšanas tornī, otra ideja paredz Piejūras brīvdabas muzejā restaurēt vienu namiņu un ierīkot tur dravniecības ekspozīciju. Pienāca decembris, saņēmām ziņu, ka tālskatis ir atbalstīts! Mēs – tik priecīgi! Pagāja divas dienas – un uzzinājām, ka arī otrs projekts ir atbalstīts! Dravniecības projekts būs divu gadu projekts, tur būs daudz visa kā interesanta. Reizēm kolēģi skatās – atkal tā direktore kaut ko izdomājusi! Bet es pēc dabas esmu tāds aizrautīgs cilvēks. Ūdensvīrs pēc horoskopa. Idejas – nezinu, no kurienes tās nāk un nāk. Man ļoti patīk strādāt. Un, ja es daru, es eju un ņemos, kamēr ir rezultāts.

Esmu dzirdējusi muzeja darbiniekus sakām mana direktore! Esat izpelnījusies kolēģu cieņu un mīlestību.

– Es ļoti cenšos respektēt katru darbinieku, katram ir savas stiprās un vājās puses. Nevajag cīnīties un iet pret vēju, liekot darbiniekam izdarīt to, ko viņam ir grūti izdarīt. Es nekad nerājos, man pašai tas šķiet ļoti pazemojoši, ja pieauguši cilvēki viens uz otru rājas un lieto nelāgus vārdus. Vajag izrunāties, bet diemžēl arī pati es varu savā dārziņā akmeni iemest, jo darba apjoma dēļ man nesanāk ar visiem izrunāties. Kad sāku strādāt, ieviesu tradīciju, ka mēs katru gadu februārī rīkojam darbinieku kopsapulci, kas ir brīvprātīgi obligāts pasākums visiem. Cilvēki atskaitās par savu darbu pagājušajā gadā un īsi ieskicē nākamo gadu. Es no savas puses esmu blociņā ierakstījusi un cenšos pateikt, kādi ir cilvēkam bijuši sasniegumi, arī personīgajā dzīvē. Kāds ir autovadītāja apliecību ieguvis, kādam bijusi gleznu izstāde, kādam iznākusi dzejas grāmata. Man pašai ļoti svarīga ir ģimene, tāpēc arī darbiniekiem saku, ka darbs ir tomēr otrajā vietā. Ja cilvēks būs laimīgs, apmierināts mājas dzīvē, tad viņam arī darbā labi veiksies. Man nav svarīgi, ka cilvēks darbā strādā no astoņiem līdz pieciem pēcpusdienā, man ir svarīgs rezultāts. Varbūt kādam vieglāk ir naktī strādāt, varbūt citam ir vieglāk jūras malā ar savu datoru strādāt. Galvenais – darbam ir jābūt izdarītam. Es cenšos, lai būtu cilvēkiem labi, bet es arī domāju, ka viņi mēdz būt dusmīgi uz mani, kad es lieku daudz strādāt.

Mums šodien satiekoties, teicāt par sevi, ka esat gaismas cilvēks un ienākt pilī, savā kabinetā jums esot bijis mazliet mulsinoši, jo visai lielajai telpai ir tikai viens mazs lodziņš.

– Tagad gaismas trūkumu kompensē jaunā Piejūras brīvdabas muzeja ēka, es diezgan bieži turp braucu, lai strādātu ar kolēģiem. Tur ir gaisma, gaiss un atvērta telpa. Bet pilī es jūtos ļoti pagodināta būt šajās telpās un strādāt. Man ļoti patīk lasīt vēsturiskos romānus, un – re, kā sanāk tie dzīves līkloči tādi, kas to varēja iedomāties?!

Katram cilvēkam ir jābūt izaicinājumam, kas piedod asumu viņa dzīvei. Es šajā gadā izdomāju, ka varētu padziļināti interesēties par kriptovalūtu. Es veidoju savu portfeli. Mani trīs dēli, ļoti izglītoti, katrs savā jomā darbojas, mēdz jau man vaicāt padomu kriptovalūtas jomā: Mamma, kas tur tagad notiek… Mamma, kā man tajā biržā labāk darīt… Man piedzima nupat mazmeitiņa, – kā jūs domājat, ko ome uzdāvināja meitiņai princesītei? Jā, izveidoja bitkoina maku! Man ir arī divi mazdēli, un, kad man mazbērni brauc ciemos, es vienmēr izdomāju, ko es ar viņiem darīšu. Man vedekla ir teikusi, ka mazbērni omes atvaļinājumu gaida vairāk nekā Ziemassvētkus!