Intervija ar Didzi Ošenieku. Savējais pulksteņa mehānismā

Darbs domē turpinās deputāta statusā.

Ar ko šobrīd nodarbojaties?

– Strādāju pilsētas domē kā deputāts, no šī gada aprīļa arī Ventspils labiekārtošanas kombinātā. Darbs atkritumu apsaimniekošanas nozarē ir izaicinošs, tur ir ļoti daudz ko darīt. Ir daudz mērķu, kas soli pa solim sasniedzami. Atkritumu apsaimniekošana ir viena no nozarēm, kurā Eiropas uzraugošās institūcijas gribētu, lai mēs jau šobrīd spētu visas regulas ieviest, bet ir jāsaprot, ka par tām kādam jāsamaksā un tas gulstas gan uz iedzīvotāju, gan juridisko personu pleciem. Tas visiem tā nesasienas kopā.

Mēs būvējam atkritumu reģenerācijas rūpnīcu, un es esmu pie tās izveidošanas ļoti cieši stāvējis, arī būdams politiķis. Esmu braucis uz Briseli kopā ar Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas ierēdņiem un ar savu jaunības dullumu teicis: Mums tādu vajag! Mēs Latvijā esam pirmie, kas ir saņēmuši atļauju un būvējam. Tas, ka rūpnīca šobrīd vēl nav nodota ekspluatācijā, ir stāsts par būvniecības procesiem, no kuriem mēs neviens neesam pasargāti. Rūpnīcu bija plānots pabeigt šī gada 1. jūlijā, šodien mums ir oktobra vidus un tā nav nodota ekspluatācijā. Projektā ir krīzes situācija, tiek mainīti apakšuzņēmēji, ģenerāluzņēmējs kanti tur. Situācija ir ļoti nopietna. Visas saistības, protams, gulstas uz ģenerāluzņēmēju, un viņam šī situācija ir jāatrisina.

Ko ventspilnieki iegūs no šī projekta?

– Tas ir gan vides jautājums, gan veids, kā sadalīt riskus siltumenerģijas ražošanā. Atkritumi ir kurināmais, ar ko mēs varam saražot kādu daļu no Ventspilij nepieciešamā siltumenerģijas apjoma. Tomēr lielākais ieguvums ir tas, ka ar šī projekta palīdzību mēs spēsim izpildīt Eiropas Savienības regulu, kura paredz, ka 2035. gadā atkritumu poligonos drīkst noglabāt ne vairāk kā desmit procentus no savākto sadzīves atkritumu masas. Ja vienu tonnu šodien savācam, tad 2035. gadā mēs tikai 100 kilogramus drīkstēsim noglabāt, pārējais ir vai nu jāizmanto, ražojot siltumenerģiju, vai jāpārdod.

Ventspils savā ziņā atkal ir pionieris. Citas pašvaldības agrāk vai vēlāk arī ar to saskarsies.

– Jā, mēs esam tādi. Jau tagad mums zvana. Rīgā arī tiek plānotas divas šādas iekārtas, ar daudz lielāku jaudu. Lietuvā jau strādā trīs rūpnīcas – Klaipēdā, Kauņā un Viļņā. Visi atkritumi, kas Lietuvā tiek radīti, nonāk līdz šīm te reģenerācijas iekārtām. Ja Ventspilī runājam par 8 megavatu jaudu, tad Klaipēdā tie ir 80 megavati, bet Viļņā jauda ir vēl lielāka – pāri par 200 megavatiem. Pienākot 2035. gadam, ja mēs neizpildītu regulas prasības, būtu gan soda sankcijas, gan Dabas resursu nodoklis par atkritumu noglabāšanu poligonā. Kad mēs 2018. gadā projektu sākām, Dabas resursu nodoklis par atkritumu noglabāšanu poligonā bija 35 eiro, šobrīd tie ir jau 110 eiro, nākošgad būs 120 eiro, aiznākamgad – 130. Tāds ir Dabas resursu nodokļa ieviešanas grafiks. Ja reģenerācijas rūpnīcas nav, tad par katru tonnu mums ir šāda nauda jāmaksā. Arī par reģenerēto apjomu ir jāmaksā Dabas resursu nodoklis, bet tie ir 15 eiro par tonnu. Tāpēc mēs noticējām, ka reģenerācijai ir potenciāls un tā lieta ir jāattīsta. Rīga, kas tagad sāk, labākajā gadījumā pēc pieciem gadiem var šādu projektu realizēt – kamēr izies visas sabiedriskās apspriešanas, ietekmes uz vidi novērtēšanas, kamēr pierādīs sabiedrībai, ka citu ceļu nav (un tiešām – arī nav!), tas prasīs laiku, un mēs Ventspilī būsim ieguvēji.

Kā ir cilvēkam, kuram liela daļa mūža ir bijusi saistīta ar ko tik estētisku kā dārzi, pēkšņi pievērsties tēmai atkritumi?

– Tā arī ir vide. Atkritumi ir pēda, kuru mēs atstājam aiz sevis – tā var būt ar vieglu pieskārienu, bet var būt arī ar dziļu nospiedumu zemē. Jo mazāku, jo labāk. Nesaku, ka reģenerācija ir kas ļoti labs, tā ir saistīta ar daudziem dažādiem tehnoloģiskiem riskiem, bet katrā ziņā tas ir labāks risinājums nekā nolikt atkritumus poligonā. Un arī ekonomiski pamatotāks, es jau pieminēju Dabas resursu nodokli.

Kad aizgājāt no politiskā amata, Ventspilī runāja, ka esat pievērsies uzņēmējdarbībai. Vai tā ir taisnība?

– Sapņi man bija, bet ne katram cilvēkam izdodas salikt visu kopā – ideju, uzņēmību. Man kaut kā pietrūka.

Bet – doma bija?

– Jā, daudz dažādas! Pilna galva! Bet visos gadījumos, kad uzliku idejas uz papīra, mans entuziasms beidzās. Ir cilvēki, kas spēj ignorēt to, ka pēc aprēķinu prognozēm nesanāks, viņi iet un ar pārliecību mērķtiecīgi izdara. Citiem tā paveicas, bet es vēl neesmu līdz tam ticis.

Gribētos?

– Jā, es par to domāju. Bet, jo vairāk esi tajā vidē iekšā, jo vairāk saproti, ka tā ir ļoti liela atbildība par saviem darbiniekiem. Vai es savā vecumā to gribu uzsākt un par visu atbildēt, tas arī vēl ir jautājums. Ja jā, tad atkal nākamais jautājums – par cik cilvēkiem es gribu būt atbildīgs.

Vai ir iespējams arī otrs virziens, ka pēc kāda laika mēs jūs atkal redzēsim kādā politiskā amatā?

– Nekad nesaki nekad, jo dzīvē vienmēr kūleņi tiek mesti. Neesmu kategorisks, bet varu pateikt, ka pašreiz esmu aizņemts un man patīk tas, ko es daru. Un man patīk pabeigt to, ko esmu iesācis. Kad gāju no domes aktīvās politikas ārā, man bija sajūta, ka sociālajā sfēra viss jau ir izdarīts un varētu kaut ko citu. Skaidrs ir tas, ka bez cilvēka paša iniciatīvas pie kā cita nevar tikt. Ir jādara. Tāpēc es noriskēju. Kad es tā paskatos atpakaļ, man liekas, ka tas bija ļoti pareizs lēmums. Es ieguvu vairāk brīva laika sev un ģimenei, tagad esmu arī aktīvs zemessargs. Esot vicemēra amatā, tas nebūtu iespējams.

Kad atkritumu reģenerācijas rūpnīca varētu tapt pabeigta?

– Ja viss būs labi, tad nākamā gada pirmajā pusgadā.

Tad ir iespējams, ka rūpnīca ir pabeigta, jūs atkal kandidējat vēlēšanās un, saņemot pietiekamu vēlētāju atbalstu, atgriežaties pilsētas vadības stūres rata komandā?

– Pagaidām es saku, ka vēl vienu sasaukumu, visticamāk, es izlaižu.

Jo gribas, lai rūpnīca sāk strādāt?

– Jā. Tieši būvniecības process ir ļoti svarīgs. Lai arī es neesmu valdes priekšsēdētājs, mana iesaiste un mana atbildība, īpaši morālā, tur ir. Projekts ir grūts un unikāls ne tikai Ventspils, bet arī visas Latvijas kontekstā, jo mūsu ierēdniecība un uzraugošās institūcijas pirmo reizi saskaras ar ko tādu. Būs vēl virkne citu risināmu jautājumu. Viens no tādiem, būs, piemēram, pelni. Kur tos likt? Mēs plānojam vest uz Norvēģiju. Visa Lietuva ved uz Norvēģiju, mēs arī, visticamāk, to darīsim. Bet tikpat labi tos varētu izmantot mūsu tautsaimniecībā.

Ko Norvēģija dara ar pelniem?

– Agrāk viņi piepildīja vecās raktuves, tagad viņi ir lēmuši to vairs nedarīt, ir saņēmuši atļauju, zinātniski pierādījuši un ražos šķembas ceļu būvei. Nekā sarežģīta tur nav! Mūsu apjoms ir mazs – prognozējam tūkstoti tonnu gadā. Faktiski nākotnē mēs varētu dzīvot tā, ka viss, ko esam saradījuši, tepat arī paliek. No pelniem var veidot arī betonētos klučus, kurus izmanto dažādu norobežojošo sienu būvniecībai. Latvijā pēc tiem ir liels pieprasījums.

Teorētiski to visu var izdarīt Ventspilī?

– Ventspilī vai tuvākajā apkārtnē, jā.

Vai tas ir atkarīgs no intelektuālā resursa, vai šeit ir un būs cilvēki, kas to spēj?

– Es nešaubos par to, tā nav nekāda raķešu zinātne, vairāk tas ir jautājums par ekonomisko efektu – vai pie mūsu mazā apjoma būs izdevīgi to darīt. Varbūt mums tomēr būs izdevīgāk pelnus vest uz Norvēģiju. Kad uzbūvēs Rīgā rūpnīcu, kur plānota 200 megavatu jauda, tas būs valstisks jautājums.

Vai arī mēs Ventspilī varētu būt tik apķērīgi un sakārtot infrastruktūru, lai rīdzinieki pelnus varētu vest pie mums.

– Līdz tādam līmenim mēs neesam atvēzējušies. Viss tomēr slēpjas iegūtajā pieredzē. Šobrīd mēs apsteidzam visus citus Latvijā par pieciem gadiem noteikti, bet es gribu vēlreiz uzsvērt, ka esam nopietnā krīzē ar apakšuzņēmējiem. Visādi var sanākt.

Taču politiskā karjera pavisam nolikta malā nav, darbs deputāta statusā domē notiek.

– Es aktīvi piedalos komisiju darbā, esmu divu komiteju loceklis. Izglītības, kultūras un sporta jautājumu komiteju es vadu, Sociālo jautājumu komitejā esmu loceklis. Esmu loceklis arī Pilsētas attīstības un vides komisijā.

Tad tomēr patīk un aizrauj arī tas?

– Jā, tā ir iespēja būt lietas kursā.

Ventas Balss lasītāji ir pamanījuši, ka jūs arvien fotografējaties kopā ar Ventspils mazuļu fotokonkursa uzvarētājiem. Kā ir sadzīvot ar šo statusu?

– Ar mazuļiem ir tā, ka tā toreiz bija Lemberga ideja, es biju izpildītājs, un tā ir iegājies. Es jau nevienam neesmu uzprasījies, bet, kā viņi katru reizi skaņo domē rīkojumu par konkursu, mani ieliek atkal par vadītāju. Un vadītajam, kā zināms, ir savi pienākumi, viens no tiem ir fotografēties kopā ar fotokonkursa uzvarētājiem. Es atsaucos, vienmēr aizeju un daudzus no tiem cilvēkiem satieku tur otro un trešo reizi. Bērni izaug un nāk atkal nākamie.

Ko tas nozīmē jums pašam kā cilvēkam? Saka, ka slava ir viens no pārbaudījumiem dzīvē.

– Uz mani tas nestrādā. Lasītājs teiks, ka es muldu vai lielos, bet man tā ir.

Bet patīk patikt?

– Kā lai pasaka. Ir daudz patīkamāk nekā tad, ja tu cilvēkiem nepatīc – tad ir jāsāk domāt, ko sliktu esi izdarījis viņiem. Ja tevi pieņem, tātad esi savējais un viss ir labi. Ja es gribētu tikai aiziet pagozēties un fotografēties, man tādas iespējas bija savulaik un ir arī tagad.

Tātad – patīk savējo sajūta?

– Jā. Man patīk aprunāties ar mammām un tētiem, zināt, kur katrs strādā, kā viņiem iet. Arī tajā nozarē, kur es tagad strādāju, ir pietiekami daudz vizīšu citos uzņēmumos, kur pārņemam pieredzi. Braucam ciemos, aprunājamies, saprotam, ko mēs vēl varam uzlabot atkritumu šķirošanā. Tādas lietas man patīk – kad sajūti, ka tu arī esi vajadzīgs, ka esi viens no zobratu mehānisma elementiem.

Atstājot darbu domes vadībā, nācās vēl ilgi saskarties ar kolēģu pārmetumiem – tu mūs pameti?

– Vairāk pa jokam, pavelkot uz zoba. Vieta tukša nestāv, un ir labi, ka ir citi.

Kā klājas jūsu ģimenei?

– Cenšamies reizi gadā visi kopā kaut kur paceļot. Mums ir daudz jābrauc gan uz Ikšķili, gan Dunalku – jāpalīdz vecākiem. Tad ir ābolu vākšanas talkas, tad omei Ikšķilē dārzu jāpalīdz sakopt. Tagad puiši ir lielāki un viņiem var jau iedot – oi, oi, oi, kādus darbus! Sākot ar ļoti smagiem darbiem, ko viņi var vilkt, ko es jau pat vairs nevaru izdarīt. Milzu prieks.

Tā vieta, kur jūs dzīvojat, ir Cirpstenes ciems?

– Jā!

Vai jums tur veidojas tā vietējās komūnas sajūta? Ziemā sociālajos tīklos varēja pamanīt foto, kur kaimiņi sanākuši kopā uz ledus ar slidām.

– Jā, uz mana dīķa notiek Cirpstenes kausa izcīņa hokejā. Ja ir ledus iespēja, mēs vienmēr organizējam. Cirpstenē daudz ir jaunu iedzīvotāju, es būtu priecīgs aiziet arī pie kāda cita ciemos, bet pagaidām neviens neaicina. Visi būvējas, visiem ir daudz darba. Ir sadzimuši bērni. Zināms, ka tad, kad ir mazi bērni, nekāda lielā ciemošanās nesanāk.

Tad tādas lietas kā Cirpstenes komūnas nav, bet kausa izcīņa notiek?

– Cirpstenes kausa izcīņa ir katru gadu, kopš es tur dzīvoju. Kopš 2008. gada vienu vai divas reizes varbūt ir izlaists – tādēļ, ka sniega nav bijis.

Kā radās tāda doma?

– Es pats biju īsts dīķa hokejists kādreiz. Kur laukos peļķe bija aizsalusi, tur visi bija virsū. No tā brīža man ļoti patīk. Neesmu baigais nazis, bet slidot es labi māku. Dīķi man nav īpaši lieli, bet ir divi. Uz slidām ir visi, arī mazā Loreta. Uz viena dīķa ir iesācēji un bērni, uz otra iet lielais hokejs vaļā.