Glabā vēsturi un dzīvo starp saviem cilvēkiem

Tur, starp muzeja krājuma milzīgajiem plauktiem, kuros sagūluši dažādi ventspilnieku nesti un ekspedīcijās iegūti dārgumi – amatnieku instrumenti, pīti grozi un zvejasrīki –, viņa jūtas visērtāk.

Kādā intervijā reiz stāstījāt, ka vidusskolas laikā tā kā skatījāties pils virzienā, jo tolaik runāja, ka armija no pils drīzumā izvāksies, bet vietā nāks Ventspils muzejs, kurš tolaik atradās Akmeņu ielā.

– Pils mani tolaik vilināja. Stingri apgalvot, ka es no agra vecuma ļoti mērķtiecīgi būtu virzījusies, lai strādātu muzejā, nevaru teikt, bet kaut kā man tas senais patika. Cilvēkos man nekad nav ļoti paticis būt, tad nu muzejs ir tā vieta, kur es varu krātuvē klusītiņām ielīst. Man ļoti patīk strādāt, darboties tā, lai varu redzēt rezultātu.

Pilī tā arī netikāt?

– Nē! (Smejas.) Pils projekts ievilkās ilgāk, bet es aizsēdējos te, ar zvejniekiem, ar jūras lietām.

Zvejnieki gan tā uzreiz nekādās sarunās neielaidās?

– Tā bija. Kad sāku strādāt Brīvdabā, tik viegli uzreiz negāja. Esmu burtnīcās visādas zvejnieku stāstītas muļķības pierakstījusi. Viņi mani āzēja. Drusku jau tā kā kaut ko zināju, priekšmetus pētot, aprakstot un tīrot. Zināju dažādu tīklu veidus, biju runājusi ar Ventspils zvejniekiem. Tomēr, aizbraucot uz Bernātiem, kaut kas tam zvejniekam bija man jāstāsta. Un tad viņš arī sastāstīja! Kad es sāku uzdot jautājumus, viņš man saka: «svītro nost, sākam no jauna!» Tā no katra pa drusciņai esmu vākusi. Cits jau neatveras nemaz. Tas skarbums, kas nāk no mūžīgās sajūtas – jāturas, jāturas! Tāds ir tas ventspilnieks, un tāds ir tas zvejnieks.

Vēl aizvien ventspilnieks tāds ir?

– Diezgan. Tāds citādāks. Es to jūtu, satiekoties ar kursabiedriem. Tur mēs esam visa Latvija. Tajos brīžos es jūtu, cik esmu skarba un tieša. Viņi pie manis gan visi ir pieraduši.

Studiju sākumā ventiņu izloksnē arī runājāt?

– Nē, to gan nē. Manā ģimenē tā nerunāja. Tas, ka, te dzīvojot, pamanās galotnes noraut – tas gan. Un tad man ir visādi vietējie mīļvārdiņi. Manam tēvam arī bija visādi vārdiņi, kurus viņš no bērnības lietoja. Piemēram, mazais ambīlītis – mazais cirvītis, ar kuru skaliņus var plēst. Kaut kur tie vārdi aizķērušies bija, un tagad tie pamazām sāk līst ārā. Ar gadiem, pamazām kaut kas, kas ir sakrājies, nāk laukā. Šī vide un šī darbavieta to veicina.

Jūs pieminējāt tēti. No kādas ģimenes jūs nākat?

– Divi cilvēki sanāca Ventspilī kopā, ar lielām cerībām, plāniem – tā viss notika. Tēvs būvēja māju, māte audzināja mani. Biju vecākiem vienīgā. Lolota. Mans tēvs tagad ir miris, un manai mammai ir deviņdesmit četri. Viņa ar sevi lieliski tiek galā. Dzīvo tepat, Ventspilī. Mēs esam no Gāliņciema. Tā ir tāda īpašā pasaule. Gāliņciemā drošības un vēl visādā citā ziņā ir labāk nekā daudzstāvenē. Tādā cilvēku ir daudz, bet nekad nevar zināt, kad kāds roku pados.

Gāliņciems ir mainījies pa šiem gadiem?

– Ir, ir! Gan mājiņas mainījušās, gan paaudzes mainās. Ienāk cilvēki no citurienes. Tāda liela brāļošanās gāliņciemniekiem jau nav. Parunā par stipri neitrālām lietām, par ko pats grib pastāstīt. Par dobēm, par laiku, par mazbērniem. Otrs nekad neizprašņā. Taču es zinu, ka tur kāds vienmēr ir, ka kāds pa logu skatās un, ja man būs ķibele, tad palīdzēs, un viss būs kārtībā. Ja nāk kāds svešais, tad kaimiņi vienmēr paskatīsies, vai viss ir labi, kāpēc viņš tur nāk pa vārtiem iekšā. Pat kaimiņu suns ir tāds. Mums pašiem vairs suņa nav, bet kaimiņu suns padod ziņu arī tad, ja pie mums kas notiek. Kad man bija suns, tad viņš kaimiņu tanti uzvaktēja.

Bērni Gāliņciemā arī uzaug tādā bariņā, savā mazajā republikā?

– Kad es augu, tad jā. Tad vecāki būvēja mājiņas un mēs, Piltenes ielas apkārtnes bērni, sanācām kopā. Bija arī mazliet kāda gadu starpība – virs manis seši gadi un zem manis četri gadi. Kad mana meita auga, tad tās paaudzes bija citādāk sabīdījušās, viņa vairāk vienatnē auga. Tad bija mazliet citādāk, bet mēs gan visi tur čupojāmies. Darījām visu, ko vien var uz ielas sadarīt. Spēlējām visādas spēles – kurpniekus un tautasbumbu. Ja bija divatā vien, tad sēdējām staba galā un gaidījām, kad brauks kāda mašīna, lai var mašīnu numurus pierakstīt. Kuram būs vairāk. Izkaltušas tur sēdējām! Tās mašīnas jau nemaz tik bieži nebrauca. Vienmēr bija ko darīt, visos vecumos. Savi darbiņi arī man bija, kas jāpadara. Ja dārzs ir un malka ir, tad jau kaut kas jāprot un jāpadara. Kad muzejā gatavojām izstādi par tēmu, kā bērni rotaļājās pirms simts gadiem, tad vecie ļaudis teica: «Mums jau nebija laika spēlēties, mums bija jāstrādā.» Man tik izteikti tas nebija, tomēr drusku cits laiks, bet agrāk jau gan, kopā sanākot, rotaļājoties, pieaugušo darbu iemācījās. Tad bija grūti novilkt to svītru, kur beidzas rotaļas un sākas darbs. Iemācījās, kā lopi jāpabaro, kā mazais brālis jāuzpasē vai lelle. Man tētis iemācīja ar mazo cirvīti strādāt, manai meitai arī iemācīja. Es savukārt iemācīju mazdēlam. Viņš jau trīs gadu vecumā teica, ka viņam vajag cilvi. Es viņam sacīju – tad, kad varēsi pateikt r, tad tev būs cirvis. Tad nu mudīgi mācījās to r, lai var dabūt cirvi un mācīties skaldīt malkas pagalītes. Tēvs mani mācīja, kā nolikt pagalīti, lai viss notiek. Varbūt tas nekad nebūs vairs vajadzīgs, bet tas, ko zināsi, pratīsi, tas nekur nezudīs. Kā mana vecāmāte teica, zināšanas nav ķieģelis, kas uz muguras jānēsā līdzi. Nespiedīs!

Kā jums šķiet, tagad cilvēkiem nepietrūkst dzīvē tādas praktiskas darbošanās, dažādu prasmju?

– Domāju, ka liela daļa to vēl nav sapratusi. Nav arī sapratusi, ka no darba nav jākaunas.

Redzot ikdienā amatnieku darinājumus, jūs novērtējat cilvēku prasmes, darba tikumu?

– Jā! Tu zini, ko dari, un tev ir atbildība par to, ko tu dari. Ja grozs būs šķībs, tad nākamreiz neviens pie tevis nenāks. Ja pods laidīs cauri ūdeni, arī nenāks. Prasmīgi cilvēki gan ir arī tagad. Mēs tikai vairāk dzirdam tos, kas skaļi runā. Tos, kas dara, tā nedzirdam un neredzam, bet viņi ir. Arī šovasar bija atnācis jauns pāris un teica, ka grib ar aitām un vilnu darboties, prasīja, pie kā viņi var iet, ar ko runāt, kur var iemācīties vērpt. Viņi tādi klusi un mierīgi, tādus vienkārši nepamana. Manās acīs viņi ir pavisam citādāki.

Pati arī ar kādiem rokdarbiem darbojaties?

– Krāsoju dzijas, no dabas materiāliem. Māte krāsoja, es arī kaut kad senāk mēģināju, tad atkal. Nu jau būs visi divdesmit gadi pagājuši, kā man uzdāvināja mēlenes sēklu. Tā dod to tumši zilo, mēļo toni. Kādus četrus gadus urbinājos – nu, tur ir alķīmija! Kad sanāca, tad bija sadancis!

Kuru auga daļu no mēlenes ņem?

– Pirmā gada lapas. Tie ir krustziežu dzimtas augi, un nākamā gadā tiem nāk sēklas – tā kā bietēm un burkāniem. Lapas sakapā tādā kā putriņā, un kaltē plācenīšus. Smaka augam ir ne visai patīkama. Tad ir jāliek čurpodā un jāraudzē sešdesmit grādos. Kādreiz tantītēm bija kūtiņa, kur mēslos turējās stabili sešdesmit grādi. Man kūtiņas nav, tad jāiztiek, kā ir. Saveidojas tāda bieza, zaļa vira, kurā ieliek dziju. Kad to ņem laukā, tā ir dzeltena, bet, ja viss ir bijis pareizi, saskaroties ar gaisu, tā paliek zila. Tas brīdis ir kā brīnums! Varētu salīdzināt ar to, kā taurenis izkūņojas no kūniņas. Smaka gan ir ārprātīga! Stacijas tualete nobāl.

Amonjakā dzija tiek pie reizes nokodināta?

– Jā, tur arī rodas tumšā nokrāsa. Tas ir tas senais zilais, un tā ir izredzēto krāsa, to katrs nevar vilkt. Pats augs ir jāaudzē dobēs, jālolo. Visā krāsošanas procesā jābūt klāt. To nu var atļauties tikai tas, kas var to atļauties.

Amatnieki dalās ar saviem amata noslēpumiem?

– Tas no rakstura atkarīgs. Ir, kas saka, bet ne līdz galam. Es arī adīšanā prasu citiem kādreiz padomu. Gadās, ka, procesus aprakstot, līdzīgi, kā es to daru zvejniecībā, sanāk rakstīt tā teorētiski un iztrūkst kāds atslēgas vārds. Piemēram, vai dzijai krāsa jāraudzē slēgtā vai atvērtā traukā. Tad nu tam, kurš grib, pašam jārubinās.

Jūs pirms vairāk nekā divdesmit gadiem Laimdotai Sēlei rakstam Ventas Balsī stāstījāt, ka jums iesākumā Brīvdabas muzejs un zvejas joma bija pavisam sveša. Bija jārubinās?

– Muzejā ar nelielu pārtraukumu esmu kopš 1972. gada. Vispirms es biju Vēstures muzejā. Šeit viss bija nezināms, un pašā sākumā bija tāds periods, kad neviena cita nebija. Tad nu es viena te malos pa muzeju. Sākumā nevarēju saprast, pie kā pieķerties, un tad tā maz pamazām. Iesākumā pietrūka zināšanu. Tagad jau ir daudz visa kā, ko palasīties. Ir tik burvīgs internets, bet tad jau visa tā nebija. Pie zināšanām tiku caur cilvēkiem. Pa drusciņai. Muzeja dibinātājs Andrejs Šulcs bija diezgan daudz atmiņu pierakstījis par zivju apstrādi, par Kauguriem, par lībiešu ciemiem. Es gan nezinu, kā būtu, ja man pašai būtu kaut kas no tā jādara, ko es stāstu! Tur noteikti daudz kā pietrūkst. To sajūtu, ka es kaut ko zinu, esmu dabūjusi, bet tāpat ir visādi caurumi. Piemēram, par kolhoza laiku – tur es tik daudz nezinu. Esmu daudz vākusi informāciju, daudz lasījusi, bet tā, lai nostātos un kaut ko par šo laiku pastāstītu, tur man būtu diezgan stipri jāpagatavojas.

Kādi visbiežāk ir tie apstākļi, kad muzejā nonāk lietas?

– Visbiežāk tad, kad mājām mainās īpašnieki. Savā laikā mums bija ekspedīcijas. Šulcs daudz braukāja apkārt. Kad sākām gatavot krājuma izstādes, piemēram, par pletīzeriem, par caurumu lāpīšanu dažādos priekšmetos, tad apzinātāk meklējām trūkstošās lietas. Uzrunājām cilvēkus, lūdzām aizdot, atdot vai pārdot. Tā pamazām tie caurumi aizpildās.

Kādi ir tie cilvēki, kas nes muzejam mantas?

– Mūsējie. Kā Jānis Vītoliņš Balvas pasniegšanā teica – «mūsu muzejs». Tad gan mazliet tā kā aprāvās, bet tā jau tas ir – tas ir mūsu muzejs. Kad cēla Smiltnieku māju, cilvēki nāca, nesa grāmatas, nesa dažādas lietas, lai tad, kad māja būs gatava, tajā ir ko likt iekšā. Tā arī tā atvērtība veidojas. Tāpēc paši laiku pa laikam saorganizējam kādu izstādi un parādām glabātās lietas.

Kā jums šķiet, ar kādām izjūtām cilvēki uztic jums glabāt šīs lietas?

– Ir bijis, ka tante atnāk, pirms tam nodevusi vainadziņu un gribētu uz to vēlreiz paskatīties. Mēs ļaujam. Agrāk, kad rīkojām apģērbu izstādi, cilvēki nāca, dāvināja un aizdeva lietas. Atnāk sieviete un saka: «Ja jums nevajag, došu vecim – mašīnu ar ko slaucīt.» Atritinu vīstokli vaļā, un tur ir kristību kleitiņa, gara ar špicītēm. Tur jau trieku var dabūt! Tad izrādās, ka mums vajag rūtainas istabas čības ar spīdīgiem pušķiem. Atnāk tante un saka, ka kaimiņiene ienākusi pie viņas, ieraudzījusi čības un teikusi, lai velk nost – muzejam vajag. Es to uzskatu par muzeja godalgu. To, kas palika pēc izstādes pāri, salikām izstādē, kur varēja ieskatīties ķēķa lodziņā un redzēt tā iekārtojumu. Tur bija manekens ar paplāti un bērnu krēsliņš, un plauktiņi ar līstšpicēm. Vēl mums bija Mazais kannu festivāls. Bija jāliek priekšā vārds mazais, lai mēs nekonkurētu ar kādiem citiem. Mums bija dažādas kannas – tējkannas, kafijas, piena un eļļas kannas, bišu kannas. Izritinājām pie durvīm sarkano paklāju, un tā galā bija piena kannas ar zīmīti Par mūža ieguldījumu, pārējām arī pielikām uzrakstus, kuros smalki, kā modes pasākumā bija aprakstīts, kāds katrai kannai vāciņš, kāds snīpītis.

Jūs kādreiz stāstījāt, ka vēlētos, lai muzejs kļūtu interaktīvāks. Vai tas ir izdevies?

– Kaut kas ir, un kaut kas nav izdevies. Muzejs ir tā vieta, kur ir ļoti grūti nobalansēt, lai tā būtu izglītojoša iestāde un nepārvērstos par laika kavēšanas iestādi. Tas nav vienkārši. Arī vecākiem ir jāiesaistās, jāskaidro, jāmāca savus bērnus. Neviens no malas to tik labi neizdarīs. Mammas un tēvi bijuši noguruši visos laikos, bet kaut kā tas ir jāpanāk. Nezinu. Mans bērns ir izaudzis, nonācis savā vietā. Viņa ir mans mūža ieguldījums.

Jūsu meita Inga aizgāja jūsu pēdās un studēja vēsturi. Vai tas ir komplimentējoši?

– Tas notika pats no sevis. Viņa man visur bija līdzi. Kad studēju, kad gāju uz muzejiem. Lai arī mums vienmēr bija noruna, ka tagad darām manas lietas un pēc tam viņa varēs darīt savas lietas, kādā brīdī es sapratu, ka no katra tā apmeklējuma kaut kas ir palicis. Viņa nonāca strādāt arhīvā un tur palika, neklātienē studēja vēsturi universitātē. Un man tas patīk.

Vai viņa ir kaut kādā veidā jūs pāraugusi?

– Noteikti jā. Viņa domā daudz sarežģītāk nekā es. Lasa daudz sarežģītākas lietas. Mums šad un tad sanāk parunāt, un ir ļoti interesanti. Viņai universitātē mācīja priekšmetus, ko man nemācīja. Mainās gan muzeju sistēma, gan arhīvu sistēma, tad nu mēs pārrunājam, kas viņiem jauns, kas mums jauns.

Vai jums ir interesanti dzīvot laikam līdzi, sekot līdzi pārmaiņām?

– Jā. Vai es to visu paturu un atceros? Acīmredzot notiek kāda atlase. (Smaida.) Man visos laikos ir bijis burvīgs kolektīvs, bijuši labi priekšnieki. Tagad man ir daudz jauno apkārt – nav laika sūkstīties. Zinu, ka jebkurā laikā man ir apkārt mani cilvēki, ka man ir aizmugure. Būs, kas mani aizstāv, un man ir ko aizstāvēt. Es esmu kādam vajadzīga, un man viņi ir vajadzīgi.