Marija Kuzmane: ''Mani ir jāredz un jādzird!''

Taču Kurzemē viņu daudzi pazīst un atceras arī kā spēcīgu, talantīgu pedagogu, kas izaudzinājusi septiņus latviešu valodas un literatūras skolotājus.

Kāda bija jūsu dzīve, pirms pārcēlāties uz Ventspili?

– Esmu dzimusi Vidzemē – Rīgas rajonā, Ropažos. Mācījos Ropažu vidusskolā. 1969. gadā pabeidzu skolu un iestājos Liepājas Pedagoģijas institūtā, Latviešu valodas un literatūras fakultātē. Pēc institūta beigšanas sāku strādāt Virgas pamatskolā Liepājas rajonā. Apprecējos. Bet 1979. gadā pārgāju strādāt uz Priekules vidusskolu tajā pašā Liepājas rajonā. Tur es nostrādāju četrdesmit gadus. 2000. gadā ieguvu maģistra grādu izglītības darba vadībā. Bet 2009. gadā devos priekšlaicīgā pensijā. Tas bija ekonomiskās krīzes laiks, kad samazināja algas, un es sapratu, ka izdevīgāk ir doties pensijā. Tajā pašā gadā manā dzīvē notika kārtējais pagrieziens, es iepazinos ar savu tagadējo vīru un pārcēlos dzīvot uz Ventspili.

Jūsu bagātā pedagoģiskā pieredze daudziem var palīdzēt latviešu valodas apguvē.

– Mani priecē tas, ka visi, kam palīdzēju mācīties latviešu valodu, sekmīgi nokārtojuši nepieciešamās kategorijas eksāmenu. Pie manis mācījās ģimene no Ukrainas – tētis un divas meitas. Vecākā šogad pabeidza ģimnāzijas 11. klasi, jaunākā uzsāks mācības 4. klasē. Tētis un meitas sarunājas latviski.

Jūs piedalāties arī Pārventas bibliotēkas projektā Valodas kafejnīca tiem, kas vēlas attīstīt sarunvalodu.

– Es šajā projektā piedalos nedaudz vairāk kā gadu. No visiem, kas sāka, joprojām uz nodarbībām turpina nākt četri. Tagad viņiem pievienojas jaunpienācēji, pulcējas pieci seši cilvēki. Nāca lietuvietis, kuram šeit ir dzīvoklis un kurš Ventspilī pavada atvaļinājumu. Sarunu tēmas nosaka paši dalībnieki: poliklīnikas, veikala apmeklējums, draudzeņu tikšanās parkā, dzimšanas dienas sagatavošana un svinēšana – viss, ar ko cilvēki ikdienā sastopas. Dodu mājasdarbus, bet galvenais uzsvars ir uz sarunu, saskarsmi. Nodarbībās neizmantojam ne datorus, ne telefonus, visa saskarsme notiek, kā saka, aci pret aci.

Skolās un augstskolās šobrīd, gluži pretēji, maksimāli izmanto datorprogrammas un attālinātās mācību metodes.

– Jāatzīst, ka situācija izglītības sistēmā šobrīd nav apskaužama. Varu par to spriest pēc saviem audzēkņiem, kuriem palīdzu latviešu valodā. Starp citu, viņu vidū ir arī skolotāji. Visi mani skolēni eksāmenu nokārtoja uz 60–70% un iestājās vidusskolā, un pat visvājākie ieguva vismaz 45%, kas viņiem ir ļoti labi. Daži mazākumtautību skolu absolventi šobrīd studē augstskolās. Katru, kas atnāk pie manis uz nodarbībām, es uzreiz brīdinu: stundas laikā būs intensīvi jāstrādā, būs jāveic mājasdarbi. Pēc pirmās nodarbības skolēns nolemj – turpināt nodarboties pie manis vai ne. Esmu veca rūdījuma skolotājs un citādi nemāku mācīt.

Jūsuprāt, kas šodienas skolā nav kārtībā?

– Ja skolotājs mācību stundā ļauj skolēniem nestrādāt, bet sēdēt telefonā, tad kādas var būt zināšanas! Es viņiem prasu: ar ko jūs nodarbojaties latviešu valodas stundās, ko mācāties, kur ir jūsu pieraksti burtnīcās? Bet viņi man atbild: mums viss ir telefonos! Kontroldarbi – telefonos. Es jautāju: bet kā jūs gatavojaties kontroldarbam, parādiet man materiālu, pēc kura gatavojaties. Viņiem nav ko man parādīt! No kurienes tad būs labi rezultāti eksāmenos?! Nevaru pieņemt, ka, uzrakstot kontroldarbu, skolēns neredz savas kļūdas, bet tikai uzzina vērtējumu. Un kā tad ar kļūdu labojumiem? Kad strādāju skolā, man bija sava sistēma. Pēc kontroldarbu pārbaudes es tos atdevu atpakaļ skolēniem, lai viņi līdz nākamajai nodarbībai tos izlabotu. Ja radās problēmas ar kļūdu labošanu, skolēns varēja ierasties pie manis uz konsultāciju. Lai pārrakstītu kontroldarbu, vajadzēja tam nopietni sagatavoties.

Dažās valstīs bērniem skolā neļauj lietot telefonu.

– Mums tā nav, bet es domāju, ka vajadzētu būt. Tāpēc man ir grūti pieņemt pašreizējo izglītības sistēmu. Man bija pavisam cita pieeja mācībām. Tad arī laiki bija citi. Man tagad saka: «Ko tu saproti no šodienas skolas? Tagad ir citi laiki!» Bet eksāmeni jākārto arī šajos laikos! Un eksāmenu rezultāti visu spilgti parāda! Es domāju, runa ir par to, ka ir mainījusies attieksme pret izglītību – gan no skolēnu, gan vecāku, gan skolotāju puses. Kā var vadīt mācību stundu, ja tajā pašā laikā skolēni staigā pa klasi, mētājas ar krēsliem vai ko citu?

Mūsdienu skolotāji sūdzas, ka viņus nenovērtē, neadekvāti maz apmaksā viņu darbu. Ko jūs par to domājat?

– Grūti pateikt. Kopš aiziešanas pensijā neesmu bijusi nevienā mācību stundā. Bet, ja skolotājs man prasa padomu, kā tikt galā ar klasi, kura stundās dara, kas ienāk prātā, ko lai es viņam atbildu? Skolotājs – tā ir misija, ne katram lemts būt par skolotāju. Nav brīnums, ka daudzi pedagoģisko universitāšu absolventi jau pēc pirmā darba gada skolā sajūtas noguruši, nomocīti un iztukšoti! Bet tas liecina tikai par to, ka jūs neprotat plānot savu laiku. Un traģiskākais, ka skolotājs iet uz darbu kā uz karātavām! Nezinot, kas viņu sagaida klasē un kam gatavoties. Ja reiz tā, tad labāk kravāt mantas un doties prom no skolas. Nedrīkst pieļaut, ka skolotājs klasē tiek pazemots! Ja skolotājs ļauj skolēniem sevi pazemot, tas nozīmē, ka viņš nav nedz skolotājs, nedz savā vietā. Atceros, ka manā skolotājas darba laikā Izglītības pārvalde organizēja semināru par tēmu: kā tikt galā ar nevadāmu klasi. Uzaicināja lektoru. Bet man bija biļete uz Liepājas teātri uz Raimonda Paula koncertu. Tā bija mana dzimšanas diena. Es neaizgāju uz semināru, bet aizbraucu uz koncertu. Man tāda problēma kā nevadāma klase nekad nav eksistējusi!

Laikā, kad strādājāt skolā, attieksme pret skolotāju bija citāda. Tagad skolēnam ir lielākas tiesības nekā skolotājam.

– Diemžēl šodienas skolēni labi pārzina savas tiesības, bet ne pienākumus. Un tas ir ļoti slikti. Skolotājam jau no pirmās stundas ir labi jāsaprot un jāliek saprast skolēniem, ko iegūs viņš pats un ko iegūs skolēni no viņu kopīgā darba. No tā, kā skolotājs novadīs savu pirmo mācību stundu, būs atkarīgs, ar kādām acīm turpmāk uz viņu skatīsies skolēni. Skolotājam jau no pirmās stundas stingri un pārliecinoši jāstāv uz abām kājām klases priekšā, nepieļaujot, ka klase ņem virsroku pār viņu. Es to nekad nepieļāvu. Man vienmēr ir bijusi individuāla pieeja stundai, un bērni to vienmēr ir novērtējuši.

Vai jūs satiekaties ar saviem bijušajiem audzēkņiem?

– Tagad vairs ne. Bet, kad dzīvoja Priekulē, regulāri tikos absolventu salidojumos, viņi pie manis viesojās manās dzimšanas dienās un Skolotāju dienā. Starp citu, arī Ventspilī dzīvo un strādā mani skolēni – prokurors, fotogrāfs. Esmu izaudzinājusi septiņus latviešu valodas un literatūras skolotājus, divi no viņiem joprojām strādā Priekules skolā. Kāds bija spiests aiziet no darba, jo slēdza skolu. Piemēram, mana 1987. gada pirmā izlaiduma skolniece. Viņa Embūtē pasniedza latviešu valodu un literatūru, kļuva par skolas direktori. Un tad skolu likvidēja, un bijusī direktore sāka nodarboties ar savu saimniekošanu, audzēt garšaugus. Braucām pie viņas ekskursijā ar pensionāru biedrību.

Kāpēc izvēlējāties skolotājas profesiju? Vai bija kāds piemērs dzīvē?

– Neteiktu, ka man būtu bijuši īpaši latviešu valodas un literatūras skolotāji. Bet man vienmēr ir bijis interesanti: kā es vadītu mācību stundu, ko darītu citādi nekā mans skolotājs? Tajos laikos skolotājam stundā bija tikai papīrs, krītiņi un tāfele. Vairāk nekā. Vienmēr esmu sapratusi, ka bērniem jāļauj brīvi izpausties, bet – lai tam būtu jēga un pamatojums. Es vienmēr uzdodu jautājumu: ko jūs no tā ieguvāt? Jautāju pusaudžiem: kā pavadījāt brīvdienas? Viņi atbild – staigājuši pa pilsētu. Kā jums tas patīk? Viņi staigāja pa pilsētu no desmitiem rītā līdz desmitiem vakarā! Es jautāju: un ko jūs no tā ieguvāt? «Neko,» atbild. Vienkārši tikai elpojuši svaigu gaisu. Labi, var jau tā, bet kā dēļ? Veselībai, sportošanai, izklaidei? Jautāju – vai mājās kaut kādi pienākumi ir? Piemēram, sakopt savu istabu, laistīt puķes, apciemot vecmāmiņu. Atbild: nav nekādu pienākumu. Tāpat arī skolā. Viņi nesaka: mēs mācāmies skolā, bet saka: mēs ejam skolā. Kāpēc jūs turp ejat? Atbildes nav.

Par ko tas liecina?

– Tas liecina par daudz ko – par sabiedrību kopumā, par skolu, par katru bērnu kā atsevišķu indivīdu, par viņa atbildību, vecāku atbildību. Jautāju pusaudžiem: kad vakarā sanāk visa ģimene mājās, jūs runājat par to, kā jūsu diena pagāja skolā? Nē, nerunā. Izrādās, arī dienasgrāmatu šobrīd nav. Visa informācija telefonā, e-klasē. Vai vecāki ieskatās šajā e-klasē – nav zināms. Bērnam no bērnudārza ir jājūt, ka viņš nav vienaldzīgs saviem vecākiem, ka viņi interesējas par viņa attīstību, ne tikai par to, ko viņš vēlas ēst pusdienās.

Vai jums patika jūsu darbs?

– Es biju tajā iekšā, tā bija mana stihija. Man bija sava individuālā ieskaišu sistēma. Pēc katras apgūtās tēmas skolēni kārtoja mutvārdu ieskaiti. Man bija bloka stundas – pa divām trim stundām kopā, un mēs paspējām daudz ko apgūt, bet skolēni mācījās mutiski izklāstīt savas domas, mēs apspriedām apgūto materiālu. Literatūras stundās varējām dziedāt, dejot, spēlēt teātri. Un tas viss palīdzēja apgūt programmu. Šobrīd nekā tāda nav, un nav brīnums, ka skolēni neprot izklāstīt savas domas, sakarīgi atbildēt uz skolotāja jautājumiem. Zināšanu un apgūtā materiāla pārbaude notiek testu formā. Esmu gandarīta, ka mani pašreizējie audzēkņi uzrāda labu rezultātu. Man vienmēr svarīgs ir mana darba rezultāts. Pēc tāda paša principa darbojos arī pensionāru biedrībā. Mums ir daudz pulciņu. Es vienmēr saku pulciņu vadītājiem: ja cilvēki no jums aiziet, tas nozīmē, ka jūs kaut ko darāt nepareizi; ja pie jums nāk jauni dalībnieki pat tad, kad vairs nav brīvu vietu, tātad jūsu darbs dod labu rezultātu.

Kā jūs domājat, kāpēc seniori ir tik aktīvi? Vai tādēļ, ka viņiem ir vairāk brīva laika? Vai viņi grib vēl kaut ko sasniegt?

– Šai medaļai ir divas puses. Vieniem tiešām ir vajadzīga aktīva sabiedriskā dzīve arī pēc aiziešanas pensijā. Savukārt citi vēlas gūt labumu tikai sev. Viņi tā arī saka: mēs atnācām pie jums, lai brauktu ekskursijās un bez maksas apmeklētu baseinu. Šobrīd mēs nepieņemam biedrībā visus interesentus. Skatāmies, kamdēļ viņš grib iestāties biedrībā, ko var nest kopienai. Tos, kas aktīvi iesaistās biedrības dzīvē, es saucu par mūsu zelta fondu. Bez pulciņiem mūsu biedri tāpat ļoti augstu novērtē ekskursijas, kurās dodamies piecas reizes sezonā.

Jūs jau 15 gadus esat ventspilniece. Kā dzīvesvietas maiņa ietekmēja jūsu dzīvi?

– Viss atkarīgs no paša cilvēka: cik ļoti tu vēlies būt aktīvs un iesaistīts. Priekule ir mazpilsēta. Bet es atradu sevi tur – biju skolotāja, skolas direktores vietniece, vadīju visa Liepājas rajona latviešu valodas un literatūras skolotāju metodisko apvienību. Es tur kaut kas biju. Tepat Ventspilī arī atradu sevi, te arī kaut kas esmu. Citādi es neprotu. Ja mani neredz un nedzird, tas nozīmē, ka manis nav. Man jābūt par kaut ko, mani ir jāredz un jādzird. Tā dēļ ir vērts dzīvot! Jebkurā vecumā.