Anitrai Niedrei – Atzinības krusts

Apbalvojumu ventspilniecei kopā ar pārējiem cilvēkiem, kuru darbu novērtējis Ordeņu kapituls, pasniegs valsts svētkos, Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 34. gadadienā 4. maijā.

“Ventas Balss” ar Anitru Niedri sarunājās pērn vasaras izskaņā, pēc tam, ka Anitra Niedre un Rudīte Tālberga bija saņēmušas Ventspils Lielo balvu. Piedāvājam izlasīt interviju.

Panākumu atslēga ir sadarbošanās

«Nemēdzu pieķerties lietām, kas bijušas, jau pagājušiem notikumiem,» saka diriģente un šā gada Lielās balvas ieguvēja ANITRA NIEDRE. Ar viņu saruna plūst kā jūras viļņi – šurpu turpu, nekur neaizķeroties, vien viegli noglāstot un pavisam uzmanīgi nolīdzinot un salīdzinot to, kā bija un kā ir tagad.

Jūsu ikdiena paiet ļoti ātrā ritmā?

– Dzīve paliek arvien aktīvāka un virpuļojošāka, un laiks paņem tik daudz, ka nesanāk vairs atpakaļ paskatīties. Mūzikas skolā šobrīd ir gana daudz bērņuku, vakaros – kolektīvi. Ik pa laikam ir koncerti, gan tuvāki, gan tālāki. Pa Eiropu vairāk braukājam ar kori, ar Nošu planētām retāk, bet arī sanāk kaut kur aizdoties. Pirms braucieniem jāiegulda diezgan liels darbs, bet, kad aizbraucam, tad jau viss notiek intensīvi. Mēģinām darīt tā, lai cilvēki ne tikai gūst uzstāšanās prieku, bet arī redz pasauli, tiek pie iespējas salīdzināt, kā citi uzstājās, kādas kvalitātes piemīt citiem. Festivālos atklāšanas un draudzības koncertos redzam diezgan daudz, jo nav jau tā, ka gatavojamies tikai savam uznācienam. Eiropā baltiešu kormūziku novērtē ļoti augstu. Mēs visvairāk atšķiramies ar skaņu, tā ir gaiša un tīra. Ļoti strādājam arī pie ilustratīvā, lai ir ne tikai baudāma skaņa, cenšamies iedot arī redzējumu. Vislabāk mums veicas folkloras žanrā, – tajā izdodas reizē ar mūziku parādīt kustību, emocijas, un klausītājiem parasti tas ļoti patīk. Eiropā šādas uzstāšanās uzņem ar bravo saucieniem un tādām emocijām, kas liek publikai celties kājās.

Latvijā publika kormūzikas koncertos kājās tik bieži neceļas?

– Ļoti reti. Šogad Dziesmusvētkos bija pirmais Koru karu fināls, kad dzirdējām bravo saucienus. Parasti tomēr klausītāji un žūrija ir rezervētāki. Salīdzinoši arī latviešu klausītājs ir kļuvis daudz atvērtāks, nekā tas bija kādreiz. Agrāk tomēr cilvēki bija kautrīgāki. Tagad tie vārti ir pavērušies un arī pats cilvēks veras vaļā, atļaujas vairāk, nekā agrāk ticis audzināts.

Jūs Ventspilī esat no 1983. gada un uzreiz sākāt strādāt ar kori Venda?

– Tas bija laiks, kad jaunos pēc skolas beigšanas nozīmēja konkrētai vietai. Ko tur daudz varēja gribēt tajos laikos. Dažus man pazīstamus skolotājus aizkomandēja uz Kazahstānu un nezin vēl kur. Cilvēks varēja būt priecīgs, ka paliek tepat Latvijā. Tobrīd pilsēta bija diezgan bēdīga, diezgan nolaista. Tagad ir ļoti sapucēta. Nevar ne salīdzināt.

Par spīti pelēcībai, jau tolaik Ventspils Mūzikas vidusskolā bija daudz interesantu personību.

– Tā ir! Cilvēkiem visos laikos vajadzējis vēl kaut ko bez ikdienas – citus cilvēkus, sarunas. Arī koncertus, kādas uzstāšanās, kādus mērķus – tas viss ir ļoti vajadzīgs. Ar to arī mēs, latvieši, ļoti atšķiramies! Tolaik Ventspils mūzikas skolas direktors bija Vairis Martinovskis. Viņš mani pirms tam uzrunāja un vaicāja, vai es gribētu nāktu uz Ventspili. Man bija arī Jelgavā piedāvājums, bet šeit man solīja, ka varētu arī dzīvokli iedot. Tajos laikos tas bija ļoti svarīgi, tāpat kā tagad. Kad sāku šeit strādāt, mums mēģinājumi notika Jūras vārtos. Toreiz tas bija kolhoza Sarkanā bāka kultūras nams. Kolhozs beidza pastāvēt, un kādu laiku nevarēja saprast, ko iesākt ar kori, vai vispār to vajag. Pārejas periods bija ļoti smags. Kā jau visur. Pie Kultūras centra klāt mūs uzreiz neņēma, jo pilsētā bija diezgan daudz koru. Kādu laiku mēģinājām Vecajā pastā, kuru tobrīd neapkurināja, kādu laiku – ģimnāzijā. Pēc tam mūs paņēma Kultūras centrs. Tad es biju jaunāka. Jaunībā viss šķiet mazliet vienkāršāk, brīvāk. Tagad cilvēks visu laiku kaut ko analizē. Kad atnācu šeit, koris bija tāds diezgan pajucis, bija vairs palikušas kādas septiņas dziedātājas. Jaunu dziedātāju piesaistīšana prasīja laiku un daudz pūļu. Mums tolaik daudzas nāca no Daiļrades, bija arī vidusskolnieces. Dažas no viņām palikušas korī vēl tagad. Pa vidu Rīgā pamācījās un vēlāk atkal atgriezās. Viņas šobrīd rada tādu kā pamatu un palīdz jaunajām meitenēm iejusties. Arī to, kā tautastērpu nest, kā vainadziņu nēsāt. Kad aizbraucam uz koncertiem ārpus Latvijas, tur ļoti novērtē mūsu pītos ziedu vainadziņus, jo daudzviet tas ir aizmirsts. Reiz Itālijā, Pučīni konkursā kādam korim no Āzijas, kura dalībnieces nāca brīnīties par mūsu vainadziņiem, tos pēc koncerta uzdāvinājām. Cik viņas bija priecīgas! Mēs esam ļoti bagāti. Mums ir tāds mantojums, un mums ir ļoti radoši cilvēki. Tieši tāpēc arī latvieši iziet pasaulē un tiek novērtēti. Gadās, ka kāds apgalvo: mūzikas un mākslas skolas valstij dārgi izmaksā. To tā nevar vērtēt. Tas, ko mūzika, māksla bērniem iedod attīstībā, kā veido domāšanu – tas ir nenovērtējami.

Koru un amatierkolektīvu skaits mums arī ir nemainīgi liels.

– Mēs ļoti novērtējam visu šo cilvēku laiku un pūles, ko viņi iegulda. Cik daudz laika tiek atņemts ģimenei, jo sevišķi tad, kad nāk koncerti. Arī Dziesmusvētku laiks bija ļoti intensīvs. Kovidlaikā tomēr tik ļoti daudz kas apstājās. Mēs, protams, mēģinājām sildīt kolektīvu, motivēt cilvēkus. Korī tomēr dziedāšana, neesot klātienē, nav iespējama. Var apgūt individuāli materiālu, iemācīties savu balsi, bet bez kopā dziedāšanas nekas nenotiek. Pēdējais gads pirms Dziesmusvētkiem, kad bija zināms repertuārs, prasīja daudz darba. Mums bija jāiemācās trīsdesmit divas dziesmas.

Kādi ir jūsu iespaidi par daudz apspriesto Dziesmusvētku repertuāru?

– Lai arī repertuāru izvēlas tauta – kori un diriģenti – faktiski gala repertuāru veido virsdiriģenti. Rezultāts ir kā jau latviešiem – mums sanāk tā smagnēji, pietrūkst prieka. Protams, tā ir klasika, arī lielā svētku jubileja iedeva savu garšu. Koncerts Tīrums šoreiz izveidojās veiksmīgāks. Cilvēks tagad ir pieradis skatīties bildītes, vairs nav radis tikai ilgi kaut ko klausīties. Uztvere cilvēkam mainās, mēs to veidojam no bērna kājas. Atnāk bērns pirmajā klasītē un stūrītī skatās telefonā. Ir grūti viņu atraut no ekrāna un pierunāt darīt kaut ko citu. Organizatori gan Dziesmusvētkos paveica ļoti lielu darbu. Šoreiz bija izveidota lietotne, kurā katrs dalībnieks, ievadot savu kodu, redzēja visu nepieciešamo informāciju: kur ir mēģinājums, kur jāiet paēst, kur jābrauc, kur koncerts. Pasākumu bija ļoti daudz, daudz arī norises vietu. Tas viss bija izveidots katram atsevišķi. Kas tas par milzīgu darbu, lai 40 tūkstošiem cilvēku šo noorganizētu!

Kas jums šoreiz Koru karos izdevās citādāk nekā pirms tam?

– Es pat nezinu! Man jau šķiet, ka mēs visos pēdējo gadu Dziesmusvētkos esam nostartējuši ļoti labi. Vismaz pašām nav kauns klausīties! Vispār mēs esam ļoti paškritiskas. Bieži vien, klausoties svaigus ierakstus, sadzirdam dažādas kļūdas un neveiksmes. Pēc vairākiem gadiem klausoties tos atkal, gan šķiet, ka nav nemaz tik traki. Šoreiz mums visām labi sanāca mobilizēties. Pirms uzstāšanās mums bija vairākas nelielas ķezas. Pēdējos mēģinājumos pavisam negāja viegli. Dažkārt tā ir – jo vairāk grūtību ir pirms tam, jo labāks ir gala rezultāts. Ja viss pirms tam ir gludi, tad tas sāk kļūt aizdomīgi. Mākslā tā ir, neko nevar iepriekš izrēķināt. Var pēc labākās gribas darīt, ar visu savu atdevi, bet kaut kas tomēr nenotiek. Šoreiz sanāca. Bija. Šoreiz mēs aizgājām visas uz viena viļņa un notika. Ļoti svarīgs ir kolektīvs – kā tam izdodas saliedēties, kā cilvēks ar cilvēku saslēdzas un iet uz mērķi. Svarīgi arī tas, ko katrs grib izdarīt, ko pateikt, cik ļoti katram patīk, ko viņš dara. Tad arī zvaigznes sastājas. Tāpat kā mums ar Rudīti (Rudīti Tālbergu, otru kora «Venda» māksliniecisko vadītāju – red. piez.) ļoti labi jāsaprotas, gan muzikāli, gan domāšanā, gan repertuāra izvēlē, tāpat arī kolektīvā ir jābūt skaidrībai, ko cita no citas sagaidām, kāpēc kaut ko prasām. Mums šogad sanāca daudz jaunu dziedātāju, kā jau uz Dziesmusvētkiem. Lielākā daļa no viņām ir pašu audzinātas, un dalībnieces ir savstarpēji pazīstamas. Veidojas draugu grupiņas, veidojas arī kora skaņa. Tas ir ļoti svarīgi, jo nosaka, ar ko viens koris atšķiras no citiem.

Kā jūs atrodat savu interpretāciju katram skaņdarbam?

– Zinu, ka ir diriģenti, kuri paši domā, ko grib dzirdēt. Mēs darām mazliet citādi – izvēlamies klausīties dažādus variantus un mēģinām saprast, kas strādā. Ar laiku izveidojas savi kritēriji un var pat sākt ar kādām niansēm eksperimentēt. Vienmēr ir jāpielāgojas tam, kā mēs to darām, kā tas atbilst tieši mums, mūsu skanējumam. Tomēr gadās arī nedaudz citādi meklējumi. Piemēram, šogad Koru karos bija jāizpilda obligātā dziesma – Aldoņa Kalniņa Latgalei. Vienpadsmit kori, visi dzied vienu dziesmu, un katram, protams, ir jāatrod savs unikālais skanējums, sava pieeja. Man ir bijusi izdevība satikt komponistu viņa dzimtas mājās Užavā. Atceros, kā viņam, stāvot pie ceriņu krūma, caur smaržu, caur pieskārieniem raisījās tādas piederības sajūtas savai ciltij. Zinu to, ka viņš ir ļoti inteliģents, viņā ir tāds kā smalkums. Viņš nekad neuzbāzīsies ar savu personību. Līdz ar to domāju, kā šo mūziku pasniegt caur viņu, caur viņa pasaules redzējumu. Kāds, protams, tam var nepiekrist, bet tāpēc jau mūzika ir tik interesanta. Nav tādas vienas patiesās realitātes vai vienas aksiomas. Katrs mūziku rada pēc savām izjūtām, sajūtām, redzējuma. Diriģenta uzdevums ir pārliecināt, ka tas būs tā vērts. Pēc šādas atzinības kādu brīdi varbūt arī mums nebūs dziedātājas jāpārliecina, ka tas ir tā vērts!

Ko jums vispār nozīmē panākumi?

– Esmu šeit burzījusies četrdesmit gadus. Kādreiz esmu domājusi par to, ka, strādājot ar ļoti dažādiem cilvēkiem, ar vienu un to pašu atdevi, rezultāti ir atšķirīgi. No kādas sēkliņas izaug kaut kas viens, no kādas – pavisam kas cits. Kāds uzplaukst neticami skaisti. Tagad cilvēki nāk klāt un apsveic pat uz ielas. Agrāk kaut kas tāds nebūtu iedomājams. Daudzi saka: sen jau jūs to bijāt pelnījušas! Tas nav novērtējums tikai mums, tas ir novērtējums visiem tiem cilvēkiem, ar kuriem esam kopā strādājuši.

Kādreiz gadās arī tā, ka gribas atmest visam ar roku?

– Jā! Cilvēki mainās, un atbildības izjūta arī ir tāda ļoti mainīga vērtība. Kolektīvā tu nekad neesi viens. Citreiz kādam šķiet: nu kas tas ir – viens dziedātājs? Nebūšu es šoreiz koncertā. Katram ir savs uzdevums, katram ir jābūt tur, kur viņam jābūt, un jādara, tas, kas viņam ir uzticēts. Ja kāds neatnāk, tad diriģentam ir jādomā, kurš viņa vietā šo uzdevumu pildīs. Jāmotivē, citreiz pat jālūdzas. Uz Dziesmusvētkiem visi ir motivēti! (Gardi smejas.) Tagad rudenī sāksies izturības pārbaude. Darbam ar katru dziedātāju klāt vēl nāk koncerta organizēšanas darbs, braukšana, ēšana – liela producēšana. Brīžos, kad man šķiet, ka visa kā ir gana, pačīkstu, paņaudu. Līdzsvaram man palīdz jūra. Viļņu vienmērīgā šalkoņa. Kad nonākam grūtībās, mēs bieži vien izturam citu dēļ. Darām kaut ko tāpēc, ka ir kāds cilvēku kodols, kuriem tas ir vajadzīgs. Tu ej un dari tāpēc, ka viņiem tas ir svarīgi, lai cik tobrīd arī tas grūti neliktos. Man arī ir bijis apkārt daudz tādu cilvēku, kuru dēļ ir vērts pacīnīties. Arī man ir palīdzējuši. Savulaik, kad atnācu uz Ventspili, jo man šeit solīja dzīvokli, tik viegli un uzreiz jau arī pie tā netiku. Kādus trīs gadus dzīvoju mazā istabiņā, kopmītnēs. Mana kādreizējā profesore Ludmila Pismennaja atbrauca uz Ventspili un sarāja pašvaldības vadītāju. Iedeva man mazu dzīvoklīti. Viss jau labi, bet kā diriģentei bija vienai viss jāorganizē, bet telefona nebija. Man kā skolotājai bija iespēja aizbraukt uz Vācijas Demokrātisko Republiku, pa to laiku koristi bija nokārtojuši un man dzīvoklī ievilka telefonu. Parūpējās par mani. Tas ir patīkami. Vienmēr esmu ticējusi, ka dots devējam atdodas. Tā viņi man te pamazām palīdzēja iedzīvoties.

Tolaik jūs kori vadījāt viena?

– Bija vairāki kormeistari, kuri mainījās. Rudīte atnāca daudz vēlāk, pēc tam, kad pabeidza Mūzikas akadēmiju. Mums vajadzēja palīdzēt Prevezas koru konkursā Grieķijā. Tā viņa pamazām ienāca, sāka strādāt Mūzikas vidusskolā, un pēc kāda laika es viņai piedāvāju nākt uz Vendu. Mums mūzikā ir viegli saprasties. Mēs gan koncertos, gan arī mēģinājumos daudz ierakstām un pēc tam kopīgi ierakstus analizējam. Ir reizes, kad, runājot ar cilvēku, saruna kaut kā nevedas. Mums abām kvalitātes ir ļoti līdzīgas, tādēļ arī darbi veicas labāk. Tikko cilvēki redz ainu līdzīgi un viņu mērķi ir līdzīgi, tad arī viņi viens otram daudz kur var palīdzēt. Te jau arī ir tie panākumi. Sadarbošanās – tā ir panākumu atslēga.