Vienai no melnākajām vēstures lappusēm – 75

No Ventspils pilsētas un apriņķa uz Sibīriju izveda ap divtūkstoš cilvēku. Viņu vidū bija arī ventspilnieces Dainas Rēbokas vecvecāku Andreja un Līnas Sīmaņu ģimene no Vārves pagasta Pūsēniem – vecāki, meitas Adīne un Lidija un dēli Andrejs un Visvaldis. Latvijā palika tikai divas vecākās meitas – Līza un Anna, Dainas mamma, un tikai laimīgs gadījums pasargāja Dainu no šķiršanās ar mammu.

Stipra un izglītota dzimta

Daina pēdējos gados nodevusies dzimtas pētniecībai un ir ļoti pateicīga Ventspils muzeja vēsturniekam Kasparam Puriņam un Latvijas Valsts arhīva speciālistiem, ar kuru palīdzību izdevies atrast dokumentus, kas ļauj rekonstruēt dzimtas vēsturi. Sīmaņu pēctečiem ar Puriņa palīdzību izdevies atrast arī kādreizējās mājvietas pamatus.

Sīmaņu dzimta dzīvojusi Vārves pagasta Grigaļciemā, no kura tagad vairs nekas nav palicis pāri. Dainas kundzes vecvectēvs Juris 1874. gadā no Pasiekstes muižas barona Otto fon Grothusa nopircis Pūsēnu mājas. Ģimenē bija svarīgi, lai bērni būtu izglītoti. Tai laikā cilvēki tiecās studēt, iegūt izglītību – studēja Tērbatā, Pēterpilī, Maskavā. «Tas ir laiks, kad latviešu zemnieki nāk uz pilsētām. Pilsētā bija Vindavas trīsgadīgā jūrskola. Ļoti daudzi jaunieši stājās tajā. Andrejs pabeidza šo skolu un tālāk stažējās Pēterpilī, Jūras akadēmijā, ieguva tālbraucēja kapteiņa stūrmaņa diplomu,» par vectēvu stāsta Daina. Andreja māsa Emīlija savukārt studējusi glezniecību.

Andrejs sievu apņēmis vēlu – vien 45 gadu vecumā, kad pēc 1. pasaules kara noslēdzis kapteiņa darba gaitas. Tēvs bijis uz gultas, gatavojies aiziešanai, tāpēc saimniekošanu Pūsēnos pārņem Andrejs. Saimniecība bijusi gana liela – 156 pūrvietas jeb pārrēķinot 57 hektāri zemes. Rūpīgi saimniekojot, iekopuši lieso piejūras zemīti. Bijusi paprāva māja un vairākas saimniecības ēkas, tostarp 300 kvadrātmetru liela kūts ar uzbrauktuvi. Daina rāda fotogrāfiju, kurā redzama viņas vecmāmiņa, kas zirga pajūgā ved pienu uz pienotavu. Kā jau tajos laikos pierasts, saimniecībā cītīgi strādājusi visa ģimene. Tautas skaitīšanas dokumentos atrasts, ka bijuši arī divi kalpi. Dainas mamma atcerējusies, ka tēvs bijis raksturā ļoti stingrs. Katru rītu viņš devies apgaitā pa saimniecību, un diena vienmēr sākusies ar ģimenei nolasītu Dieva vārdu. Ciemā tradicionālas bijušas talkas, cits citam gājuši palīgā vākt sienu, novākt kartupeļus un veikt citus darbus.

Ņemiet ko siltu un ēdamu

Droši vien lielā saimniecība un veiksmīgā darbošanās garantējusi Sīmaņiem kulaku statusu. Kad kara laikā vācu armija ģimeni izlikusi no mājām, viņi uz laiku apmetušies pie radiniekiem, bet atgriežoties sapratuši, ka saimniecība paputināta, līdz ar to nav spējuši izpildīt zemniekiem uzliktās piena normas. Arī tas varēja kalpot par iemeslu iekļūšanai izsūtāmo sarakstā. Tajā iekļuvuši visi tobrīd Pūsēnos dzīvojošie – vecāki un četri no sešiem bērniem. Atsevišķi jau dzīvojusi Dainas mamma Anna, kas bijusi precējusies, un viņas māsa Adīne. Tā sagadījies, ka izsūtīšanas dienā Adīne, kas strādāja pilsētā, bija aizbraukusi uz Pūsēniem palīdzēt un tika izsūtīta, bet vecākā māsa Līza bija atbraukusi uz pilsētu un tā no izsūtīšanas izvairījās. Izsūtīšanas brīdī Adīne, Lidija un Andrejs bija jau pieauguši, bet pastarītim Visvaldim – 13 gadu. Saimnieks Andrejs tolaik bija jau gana cienījamā vecumā – 74 gadi.

Sīmaņi par izsūtīšanu neko iepriekš nav zinājuši. Visvaldis vēlāk atcerējies, ka krievu zaldāti mājās ienākuši agrā rītā, bijis ļoti auksts. Kopā ar viņiem atnākuši arī vairāki cilvēki no ciema, kas lūkojuši pēc kādas mantas. Viņam palicis atmiņā, kā viena vietējā sieva paķērusi mammas soliņu, uz kura viņa sēdējusi, slaucot govi. Zaldāti teikuši, lai paņem līdzi ko siltu un ēdamu, cik var savākt. Zirdziņu, ar ko mamma vedusi pienu, nošāvuši. «Es varu iedomāties, kas tās bijušas par šausmām,» saka Daina.

Gandrīz paliek vagonā

Sīmaņu tālais ceļš uz Sibīriju sācies Ventspils dzelzceļa stacijā. Kad māsas padzirdējušas, ka ģimene aizvesta uz staciju, vecākā Līziņa kritusi panikā, jo faktiski viņai vajadzēja būt izsūtāmo vidū, bet Dainas mamma ātri savākusi no pārtikas, ko varējusi, un kājām steigusies uz staciju, jo mašīnas vai taksometra, kā šodien, nav bijis. Mājās palicis vīrs ar oktobrī dzimušo Dainu, kurai bijuši vien pieci mēneši. Aizskrējusi uz staciju, bet tur – no visurienes savesti cilvēki, kurus liek vagonos, liels haoss, grūti noorientēties. Skrējusi gar vagoniem un meklējusi, līdz izdevies atrast, kurā ir savējie. «Apkārt zaldāti, nevienu nelaiž ne uz priekšu, ne atpakaļ, bet viņa kaut kā tiek iekšā vagonā, lai nodotu paciņu un atvadītos. Tad paziņo, ka durvis taisīs ciet, un viņa vairs netiek ārā. Kaut kā pāri galvām viņa aizkļūst līdz durvīm, kur stāv sargs. Nevaru pateikt, kāda tur bija saruna, bet viņa tika ārā. Tā es tiku atpakaļ pie mammas,» stāsta Daina.

Paciņas uz Sibīriju

Sīmaņi nonākuši Omskā un izmitināti Marjanovkas apgabalā. Ciemā viņiem iedalīta vieta, kur celt zemnīcas. «Viņi cēluši tādas būdas – mālus ar mēsliem samīca kopā, sagriež kā ķieģeļus, liek saulē, kaltē, un tad no tiem taisa tās zemnīcas. Abas meitas strādāja fermā par slaucējām. Visvaldis pabeidza skolu ar izcilību, Andrejs arī pabeidza skolu, abi tur apprecējās,» dzīvi svešumā ieskicē Daina.

Viņa atceras – kā bērns nav īsti sapratusi, ko nozīmē Sibīrija: «Papam tante dzīvoja Talsos, mammas vecāki – Sibīrijā. Es kā bērns neuztvēru atšķirību.» Mamma savējiem regulāri sūtījusi paciņas – finiera kastītēs likuši produktus, ko var ilgi uzglabāt, un tad ar mammu abas gājušas uz veco pastu Kuldīgas ielā, kur mamma ar ķīmisko zīmuli uzrakstījusi adresi, darbinieki paciņas saturu pārbaudījuši un tad paciņu ar mazām nagliņām aiznaglojuši.

Kad pēc Staļina nāves sācies Hruščova atkusnis, Sīmaņi vēlējušies atgriezties mājās. Vectēvs rakstījis vēstuli, lūdzot ļaut atgriezties. Dainai šī vectēva ar roku rakstītā vēstule ir saglabājusies. Viņas rīcībā ir arī lēmums, kurā Sīmaņu ģimenes izsūtīšana atzīta par nepamatotu. Tā nu visiem atļauts atgriezties. Kad strādīgās Sīmaņu meitas, kas bijušas labi ieredzētas, vietējiem paziņojušas, ka brauks atpakaļ, tie mēģinājuši pierunāt, lai paliek. Bet dēli, kuriem svešumā nodibinātas ģimenes, par atgriešanos nedaudz šaubījušies, tāpēc vispirms atbraukuši izpētīt, kāda te situācija. Taču beigās 1957. gadā uz Latviju atbrauca visi. Tiesa, savās mājās vairs atgriezties nebija iespējams, tās nevarēja pat apmeklēt, jo Pūsēni atradās slēgtajā zonā, kur izvietots tanku pulks. Dainas mamma līdzējusi visiem sameklēt, kur apmesties.

Vilciens ar ugunīgu aci

Daina atceras, kā gājuši uz staciju savējos sagaidīt. Tai dienā viņa pirmoreiz ieraudzījusi ne tikai savus vecvecākus, bet arī vilcienu. Stacija bijusi cilvēku pilna, bijis vasaras laiks, jau stipra krēsla. «Cilvēki visi tā spiežas uz priekšu, un tālumā parādās liela, ugunīga acs. Un gaisma nāk arvien tuvāk un tuvāk. Apstājas vilciens. Atceros, ka viena vagona durvīs parādās vecs onkulītis ar sirmiem matiem un ūsām – tas, izrādās, bija mans vectēvs,» stāsta Daina. Izsūtījums ģimenes galvu bija salauzis – zaudējot senču mājas, saimniecību, statusu sabiedrībā, agrākais jūrnieks un saimnieks, kurš darbojās Vārves pagasta revīzijas komisijā, kļuvis īgns un nerunīgs. Sievas aprūpēts, viņš nodzīvojis līdz 92 gadu vecumam. Bet omīte no svešuma atgriezusies, mājās atvedot uz Sibīriju līdzi paņemto cītaru. Tā tagad glabājas pie Visvalža meitas.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumi Ventspilī un novadā

25. martā komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīži: plkst. 12 Ventavā; plkst. 13 – Puzē pie piemiņas sienas, Jūrkalnes tautas namā un Popē; plkst. 16 – Piltenē pie piemiņas akmens; plkst. 17 – Ugālē pie piemiņas akmens; plkst. 18 – Ventspilī, Tilta dārzā un Usmas pagasta centrālajā laukumā.