Lembergs: Latvijai ir jāapsteidz labākie (VIDEO)

Kas, jūsuprāt, ir būtiskākais, runājot par nākamā gada budžetu gan valsts, gan pilsētas mērogā?

– Pirmais, uz ko gribu vērst uzmanību – 2010. gadā, premjera Dombrovska laikā, bija vienošanās starp Vienotību un Zaļo un Zemnieku savienību (ZZS), un tas bija mans uzstādījums, ka valsts budžetu izstrādā ne tikai pa nozarēm, bet arī teritoriāli. Tāpēc, ka cilvēks dzīvo konkrētā vietā. Ir svarīgi redzēt, kā budžets noklāj Latviju, kurā vietā ir vairāk līdzekļu, kurā – mazāk. Sastādot 2024. gada budžetu, teritoriālais aspekts nav ņemts vērā. Līdz ar to budžets nav orientēts uz cilvēka dzīves telpas attīstību un viņa vajadzību pilnvērtīgu apmierināšanu. Piemēram, cik Latgalei tiek no valsts budžeta un cik saņem Pierīga, Rīga? Kādas ir proporcijas, un vai tās ir pareizas? Otrais aspekts – lai saprastu dinamiku, ir jārunā salīdzināmās cenās. [..] Salīdzinot 2024. gada valsts budžeta projektu ar 2019. gadu, pieaugums salīdzināmās cenās ir par 23% jeb vienu miljardu eiro. Pašvaldību budžeti pret 2019. gadu salīdzināmās cenās ir par 8% jeb 155 miljoniem mazāki. Pašvaldībām funkciju ir vairāk, bet ieņēmumi ir mazāki! Vidēji visas pašvaldības palikušas nabadzīgākas. Minēšu vienu aspektu, ko 2019. gadā izdarīja Kariņa valdība un kas šobrīd ir spēkā. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) līdz 2019. gadam sadalījās šādi: 80% pašvaldībām, 20% – valstij. Kad bija 2009. gada krīze, Finanšu ministrija piedāvāja pārdalīt, bet tad ZZS bija koalīcijā un es biju tas, kas ļoti cieti uzstāja un arī panāca, ka pašvaldībām netiek atņemta nauda. 2019. gadā proporciju mainīja – valstij no 20% uz 25%, un attiecīgi pašvaldībām nevis 80% no visiem IIN ieņēmumiem, bet gan par pieciem procentpunktiem mazāk, t. i., 75%. Tas nozīmē, ka Ventspilij nākamgad būs par 2,1 miljoniem mazāk. Tā pēc būtības ir investīciju nauda. Valstij ir būtiski – par miljardu jeb kādiem 23% – vairāk naudas, pašvaldībām – par 8% mazāk. Arī Ventspils pašvaldībai jāoptimizē savas izmaksas. Pēdējā lielā optimizācija bija 2010. gadā. Es jau 2021. gadā ierosināju, ka vajadzīga nopietna optimizācija. Droši vien šobrīd apstākļi spiedīs to darīt varbūt pat sāpīgāk, nekā tas būtu bijis pirms diviem gadiem.

Kāds ir jūsu viedoklis par Stambulas konvencijas ratificēšanu Latvijā?

– Stambulas konvencijas būtība ir aizsargāt sievietes pret vardarbību. Es uzskatu, ka ir bezjēdzīgi Latvijai pievienoties konvencijai. Tas, ka pret vardarbību jāaizstāv jebkurš Latvijas iedzīvotājs, ir noteikts Satversmē, Latvijas likumos, un, ja kāds īsteno vardarbību pret jebkuru cilvēku, ne tikai pret sievieti, ir paredzēta kriminālatbildība. Aizsargāt pret vardarbību – tas ir valsts pienākums. Nu, labi, papīrs būs ratificēts, bet kas mainīsies Latvijā? Vai samazināsies vardarbība pret sievietēm? Vai tie dzērāji, kas sit sievas, teiks: jā, konvencija ratificēta un es vairs sievu nesitu? Ratifikācija pilnīgi neko nedod, ja valsts nepilda savu pienākumu. Pienākums izriet nevis no konvencijas, bet no Satversmes, likumiem, tikai tie ir jāpilda. Savukārt par to, ka ir viendzimuma laulības, ka geji un lesbietes laulājas un adoptē bērnus, un ka tā prasot konvencija – konvencijā par to nav neviena vārda! Vienkārši kādam patīk tā tulkot, bet tas tur tā ierakstīts nav. [..]

Ventspils novada iedzīvotāji ir sašutuši par pagastu apvienošanu, kas notiek paslepus, reformu neskaidrojot un neņemot vērā iedzīvotāju iebildumus. Kāds ir jūsu viedoklis?

– Ventspils novads teritoriāli ir liels un mazapdzīvots. Ir nepareizi to pagastveci jeb pārvaldnieku pārcelt vēl tālāk no cilvēka. Pagastu sistēma un attiecīgi centri Ventspils novadā ir vēsturiski veidojušies. Protams, nekādas dižas attīstības tur šobrīd nav, veselā virknē ir pat regress, bet domāju, ka nekādā gadījumā neko nevajag apvienot. Es no tā neredzu jēgu – ekonomiski no tā neko neiegūs, vienkārši cilvēkiem būs neērtāk un pagastvecis būs tālāk no daļas iedzīvotāju nekā līdz šim. Kāda tam ir motivācija, man nav ne mazākā priekšstata. Katrā gadījumā, ja novads kaut ko tādu dara, viņiem jāskaidro sava pozīcija. Es neredzu, kā viņi to var saprātīgi izskaidrot. Ja nu vienīgi, ka kādi pagastveči jānomaina – reorganizācija vienmēr dod iespēju atbrīvot uz tās pamata. [..] Bet tāpēc čakarēt novada iedzīvotājus – tas nav ne gudri, ne pareizi, ne tālredzīgi.

Vai ir cerība, ka tagadējā valdība varētu atteikties no nepārdomātās ostu reformas un atgriezties pie kārtības, kad brīvostas valdē ir gan pašvaldības, gan valsts pārstāvji?

– Tā saucamajā reformā, ko iniciēja Jaunā konservatīvā partija, nebija nekā racionāla. Viņi teica, ka akciju sabiedrības valdē izvēlēsies profesionāļus. Brīvostas valde izmainītā sastāvā darbojas četrus gadus. Vai tur ir ielikti profesionāļi? Kā bija politisko partiju ielikteņi, tā viņi tur arī darbojas. Kas traucēt veikt konkursu un izvēlēties profesionāļus? Kristovskis pārstāv finanšu ministru, valdību no Jaunās Vienotības. Nu, kas viņš par profesionāli? Nomainījās tikai vara, ministri salika savas politiskās partijas līdzskrējējus vai biedrus, nekas nav mainījies. Satversmes tiesā galvenais jautājums bija ne jau reforma, bet tas, vai Latvijas Republikā pašvaldībām ir savs autonoms īpašums, kas pie tam ir ierakstīts zemesgrāmatā, vai arī ieraksts zemesgrāmatā ir tikai izkārtne? [..] Galvenais jautājums Satversmes tiesai – vai [Latvijā] ir vietējās padomes vai tomēr [valsts iekārta] ir mainījusies un mums ir demokrātiska valsts, vietējā vara un katrai pašvaldībai, pildot savas autonomās funkcijas, ir savs īpašums? Citiem vārdiem, valsts jebkurā brīdī var atņemt pašvaldībai jebkuru īpašumu jeb nodot to kādam citam valdījumā. 150 miljonu vērts īpašums nodots Brīvostas pārvaldei, viņi neracionāli to izmanto, pašvaldība saka – mēs to īpašumu paši pārvaldīsim. Satversmes tiesa pateica – nē, pārvaldīs Brīvostas pārvalde vai kāda akciju sabiedrība Rīgā. Pašvaldībai skaitās ieraksts zemesgrāmatā, bet nav īpašuma no valdījuma viedokļa. Tā ka Satversmes tiesa pēc būtības pateica, ka no 1990. gada Latvijā šajā ziņā nekas nav mainījies. Tas ir ļoti slikts rezultāts un īpaši negatīvi skar Ventspils pašvaldību, tāpēc ka, ja mēs varētu rīkoties ar šo īpašumu, mēs ar to rīkotos racionālāk, no tā pelnītu daudz lielāku naudu un to īpašumu, kas nav vajadzīgs savu funkciju veikšanai, vienkārši pārdotu. Ja runājam par Bordāna reformu, tagadējais ministrs ir pateicis, ka tā ir pārāk sekla, nav sistēmiska un ka viņš piedāvās savu redzējumu. Ko viņš uzrakstīs, pagaidām neviens nezina. Jāgaida. ZZS ir tagadējā koalīcijā. Gan pilsētas vadībai, gan arī, protams, ZZS ir visas iespējas šo procesu ietekmēt, lai tas būtu maksimāli izdevīgi Latvijai, tautsaimniecībai un arī, protams, ventspilniekiem, jo pēc būtības tas ir visu ventspilnieku īpašums.

Kā prognozējat turpmākos notikumus saistībā ar karu Ukrainā, Izraēlā?

– Kad sākās karš Ukrainā, uzreiz pateicu, ka karš jāpārtrauc un jāpāriet pie sarunām. Tūlīt būs pagājuši divi gadi. Daudzu miljonu cilvēku dzīvēs ir notikušas traģēdijas, daudzi zaudējuši savus tuviniekus. Man neizskatās, ka Ukraina šogad uzvarēs. Pasaulei vajag pielikt visas pūles, lai pārtrauktu karu un apsēstos pie sarunu galda. Man liekas, ultimatīva pieeja nedos labu rezultātu. Protams, es saprotu ukraiņus, ka viņi vēlas atbrīvot okupētās teritorijas, tas ir pats par sevi saprotams. Ukraiņiem ir jāaizstāvas, jo viņi ir agresijas upuri. Ar Izraēlu ir pilnīgi cita situācija. 1947. gadā bija lēmums, ka dibināsies divas valstis – Izraēla un Palestīna. Nav cita varianta, ka tiek izveidota Palestīnas valsts un tad valsts atbild par to, lai viņu teritorijā nebūtu tādu teroristu, kas uzbrūk kaimiņvalstij Izraēlai. Skaidrs, ka Izraēlai ir pienākums aizsargāt savu valsti un iedzīvotājus. [..] Jebkurā gadījumā, vienmēr no kara cietēji ir mierīgie iedzīvotāji. Tā ir liela traģēdija. Bet ir saprotams, ka Izraēlai Hamās ir jāsakauj. To var izdarīt tikai fiziski. Es neredzu, kā, neieejot šajā teritorijā, Izraēla var sekmīgi cīnīties ar Hamās teroristiem. Savukārt ieejot – tur ir tik blīva apdzīvotība, ka diemžēl upuru skaits civiliedzīvotāju vidū ir milzīgs un humānā katastrofa vienkārši grandioza. Formāli tā teritorija ir Izraēlas, bet tur ir pārvaldīšanas mandāts, un es domāju, ka Izraēla to pilnībā visu reāli paņems zem savas kontroles un, protams, nepieļaus, ka tur Hamās būtu ievēlēta par vietējās varas nesējiem. Ja es būtu viņu vietā, darītu tieši tāpat – piedodiet, bet es arī neredzu, kā, neuzvarot fiziski Hamās kaujiniekus, jūs varat nodrošināt Izraēlai mieru. Bet vienalga – paies 10, 20 gadi, un būs kaut kas līdzīgs. Palestīnas valsts veidošana – tas ir uzdevums, ar kuru jātiek galā Izraēlai un ASV. No šīm divām valstīm tas pēc būtības ir atkarīgs.

Vai šis karš Izraēlā varētu ietekmēt arī Latviju un vai Latvijas valdība ir pieslēgusies šim jautājumam?

– Nē, tur ir cita kalibra spēlētāji. Netieši tajā piedalās ļoti daudzas valstis. Pirmais uzdevums – lai tas karš neiziet ārpus konflikta tagadējās zonas. Esmu pārliecināts, ka ar to tiks galā. Ja, protams, kādam nav cits mērķis – tieši pretējs, lai karš kļūst daudz plašāks, un tad ir iespēja sakaut potenciālos pretiniekus, piemēram, Irānu. Arī tāds scenārijs var būt kādam projektā. Es to vienkārši nezinu, bet tas būtu slikts scenārijs. Latvija tieši šajā procesā nekādā veidā nepiedalās, mēs varam paust savas līdzjūtības par civiliedzīvotāju masveida bojāeju. Ar to arī Latvijas vieta un loma šajā stāstā beidzas.

Ko novēlat Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem mūsu valsts 105. dzimšanas dienā?

– Mans novēlējums – lai Latvija stiprinātu savu neatkarību un suverenitāti, ko ir par daudz atdevusi. Tad, kad es 1990. gadā balsoju par neatkarības deklarāciju, nebiju domājis, ka Latvijas valdība, augstākās amatpersonas var būt tik sulainiskas dažādu ārvalstu interešu priekšā, pazaudējot Latvijas nacionālās intereses. Tur, ka mums jārespektē lielo un vareno intereses, neko nevar darīt, mēs esam pārāk mazi, bet panākt, ka vienlaicīgi arī mūsu intereses tiek respektētas – to Latvija diemžēl nav iemācījusies. Piemēram, nākamgad paies 20 gadi, kopš Latvija pievienojās NATO. Cik ir uzbūvētas modernas militārās rūpnīcas, kas ražo reālu militāro tehniku, pieņemsim, elektroniku? Kur tās ir? Nav! [..] Un tas ir tāpēc, ka Latvijas vadība neprot aizstāvēt mūsu intereses, lai tās realizētos. Ja mēs esam droši stratēģiskie partneri, tad kāpēc mums neuztic militāro rūpniecību Latvijas teritorijā? [..] Man par to sāp sirds, jo es neredzu, ka Latvija reāli tiktu atzīta par stratēģisko partneri. Kāpēc? Tāds man ir jautājums Latvijas 105. gadadienā. Lai kā arī nebūtu, mēs esam suverēna valsts ar savu himnu un karogu, un es esmu priecīgs, ka šī ir tomēr cita, daudz pozitīvāka Latvija, nekā tā bija 1990. gadā, kad es balsoju par neatkarību. Tā ka es varu teikt, ka šajā balsojumā neesmu kļūdījies, un ar tādu apziņu arī dzīvoju.

Vai jūsu ģimenē kā īpaši svinat šos svētkus?

– Jā, protams! Man visu laiku pie mājas plīvo Latvijas, Ventspils un Eiropas Savienības karogi. Svētkos iedzeram šampanieti. Bet galvenais jau sirdī ir jābūt tai apziņai. Es vienmēr gribu, lai Latvijai būtu vairāk un labāk, esmu tāds nemiera gars. Labāk 100% būs, bet mums jāattīstās ātrāk nekā attīstās pasaule. Mums nevajag salīdzināties ar Eiropas Savienību. Mums vajag tādu attīstības tempu, lai mēs būtu ātrāki nekā Ķīna, Dienvidkoreja, Apvienotie Arābu Emirāti. Uz to vajag iet, ir jāapsteidz attīstībā labākie – tā ir tā māka, un nevis dzīves sapnis, ka panāksim Lietuvu un Igauniju. Kas tas par sapni? Protams, šaubu nav, ka viņi ir jāpārspēj, bet ar to ir stipri par maz.