Intervija ar Māru Vīgerti. Saklausīt un atsaukties senču klauvējieniem

Esam dzīvojuši blakus, veidojuši un kopuši vienu pagalmu jau kādu laiku pirms Latvijas valsts dibināšanas.

Kā viens cilvēks nonāk līdz tam, lai saņemtos noslaucīt ne tikai savu durvju priekšu un sakoptu savu pagalmu, bet arī kaimiņam aizietu palīgā?

– Ja latvietim to ir grūti izdarīt, jo viņš ir tāds vienpatis, lībietim, šķiet, to izdarīt ir vēl grūtāk. Es vairāk pēc sevis spriežu. Cilvēks, lībiešu krastā dzīvojot, ir pašpietiekams un rūpējas vairāk par sevi. Tajā pašā laikā tā kopiena tur ir tik cieša – dzimtas, radi – tur robeža starp mani, manu dzimtu, manu ciemu izzūd. Tas viss ir mans. Tad arī mana māja vairs nav tikai ēka, kurā es dzīvoju.

Tāda piederības izjūta plašākā, lielākā mērogā?

– (Ar smaidu.) Vārdu savienojumu lielākā mērogā laikam uz lībiešiem mūsdienās ir grūti attiecināt. Bet tā ir tāda ģimeniska sajūta. Tu kaut kam piederi, spēj sevi identificēt. Cilvēkam ir svarīgi – kas ir tas, kas veido viņa identitāti. Tā gan laika gaitā var mainīties. Es arī nepiedzimu ar domu – esmu lībiete. Tas nāca ar laiku. Es sevi identificēju kā bērnu, kā skolnieci, māsu un tikai laika gaitā agrāk saklausīti vārdi sāka kaut ko nozīmēt. Nu, piemēram, tas, kā reiz tante Ovišos, Prinču mājās, pie vārdadienas galda sēdot, teica: «Mēs – lībieši, mums – lībiešiem.» Pusaudžu gados man tas kaut kā paskrēja garām un neaizķērās. Atceros, kā vecmāmiņa stāstīja par agrākiem laikiem, starpkaru gadiem, kā dzīvojuši, zvejojuši – sadzīviskas lietas. Arī to, kā viņas mātei ar māsu siena laikā tēvs neesot atļāvis lībiski runāt, jo tad, pēc ticējumiem, lietus līšot. Tad jau Līvzemē lietum būtu jālīst cauru gadu! Pēc kāda laika es aizdomājos par šo – re, kāda asimilācija sadzīviskā līmenī.

Tātad to, ka esi lībiete, apjauti vēlāk?

– Es smejos, ka man tie senči ik pa laikam pieklauvē. Sākumā ar tantes teicienu: «Mēs – lībieši.» Vēlāk, kad man bija kādi sešpadsmit gadi, mana bērnības dienu draudzene mani aizvilka dziedāt uz lībiešu ansambli Kāndla. Mani, kas vispār nemāk dziedāt – balss man nav un ritmu, šķiet, es varētu nojaukt pat Dziesmusvētku korim! Aizgāju līdzi tusiņa pēc un tiku uz pirmajiem lībiešu svētkiem Mazirbē, kas notika pēc to atjaunošanas. Es to uztvēru kā foršu tusiņu, kur pēc tam var zaļumballē līdz rīta gaismai izdancoties. Un pēc tam, no rīta aizejot uz lekcijām lībiešu tautas namā, galvenā doma – kā es tagad varētu pagulēt tā, lai neviens nepamana! Atkal senči pieklauvēja un atkal es nedzirdēju.

Līvu savienības Ventspils nodaļā iestājos 2008. gadā. Man jau tad bija trīsdesmit pieci – tas vairs nav nekāds jaunības maksimālisms, kad tu meties aizstāvēt savas tautas intereses. Kad iestājos Līvu savienībā, sapratu, ka ir jārosās, citādi nav jēgas. Tā bija mana pirmā sabiedriskā organizācija. Tur savu lomu nospēlēja tas, ka mana pirmā priekšniece laikā, kad es sāku pēc vidusskolas strādāt pastā, bija Ausma Ernestovska, kura jau vairāk nekā divdesmit gadus ir Līvu savienības Ventspils nodaļas vadītāja. Kad biju maziņa, tajā pašā pastā kādreiz strādāja Erna Vanaga, kas arī bija lībiešu kopienā un savulaik ļoti labi zināja lībiešu valodu. Ausma vēlāk man stāstīja, ka esot pie Ernas tantes gājusi mācīties lībiešu valodu. Savukārt mēs ar omi kādreiz mēdzām iet uz pastu pie Ernas tantes pēc ārzemju žurnāliem. Tie visi ir lībieši, kas bijuši manā dzīvē, bet tolaik man nebija apziņas, ka esmu tajā kopienā apgrozījusies.

Ventspils Augstskolas Mūžizglītības nodaļā Ilze Buņķe organizēja lībiešu valodas un kultūras kursus. Tas bija vēl pirms es iestājos Līvu savienībā. Tajā brīdī laikam tas senču klauvējiens bija stiprāks, jo es izlēmu iet un pamēģināt. Atcerējos tantes vārdus: «Mēs – lībieši.» Ja jau ir tādi «mēs – lībieši», tad aiziesim paklausīties. Kursus vadīja Zoja un Edgars Sīļi, Zoja mācīja valodu, Edgars gatavoja dažādas prezentācijas, stāstīja par lībiešu dzimtām, par kultūru. Toreiz es bildēs atpazinu sevi, ka esmu bijusi Kāndlā – biju jau piemirsusi. Tad iestājos Līvu savienībā. Pēc tam nāca kāds bibliotēkas pasākums, veltīts dzejniekam Fricim Dziesmam. Bibliotēka izdeva Friča Dziesmas dzejoļu grāmatu Līvzeme. Tad vēl bibliotēkā bija Ilze Buņķe, kura toreiz teica: «Mums Ventspilī ir krievu kultūras dienas, baltkrievu kultūras dienas, ukraiņu kultūras dienas, bet mums nav lībiešu kultūras dienu!» Mēs ar Ausmu tur bijām klāt un sapratām, ka mums, divām kārtīgām, strādīgām kundzēm, kaut kas ir jādara lietas labā. Tas notika 2011. gada sākumā, un jau tā paša gada septembrī sarīkojām pirmās Lībiešu kultūras dienas. Līdz 2014. gadam rīkojām katru gadu, līdz sapratām, ka kultūras dienu pasākumu apjoms ir liels – izstādes, grāmatu atklāšanas, koncerts un populārzinātniskie lasījumi – un mums tā kapacitāte ir tāda, kāda tā ir. Vajag vismaz vienu gadu pa vidu, lai var pagūt elpu ievilkt, paskatīties, kas notiek citur. Tā nu no 2014. gada mums Lībiešu kultūras dienas ir katru otro gadu. Pagājušajā gadā tās notika jau astoto reizi. Šogad, lai arī ir Lībiešu mantojuma gads, Lībiešu kultūras dienas neiekrīt. Man ir milzīgs prieks par to, ka pašvaldības tik ļoti ir iesaistījušās. Par Ventspili esmu tādā sajūsmā! Par visu, ko dara Izglītības pārvalde, Ventspils muzejs, bibliotēka. Par milzīgo atsaucību Lībiešu mantojuma dienai, kas bija 26. martā Ventspilī, par Brīvostas pārvaldes fantastiski izgaismoto bāku Ovišos, par koncertzāli, kas bija izgaismojusi kāpņu daļu. Fantastiski! Tagad, Lībiešu mantojuma gadā, varam kopā ar Ausmu un citiem Līvu savienības un Rāndlas biedriem izbaudīt to, ka paši pirms tam esam gājuši un darījuši, un parādījuši, ka mēs te esam, un pārējie ir sapratuši, ka tam ir vērtība. Lībiskais patiesībā ir nozīmīga daļa no Latvijas kultūrmantojuma, latviskās kultūrvides, ainavas. Tas spraucas laukā pa visām maliņām. To vajag vienkārši pamanīt.

Bija arī skaļāks, izmisīgāks veids, kā panākt, lai lībisko pamanītu – notikums ar ceļa zīmēm lībiešu valodā Talsu novadā, akcija Nekādu līvu nav.

– Jā! Tas toreiz bija diezgan liels izmisums, jo Talsu novads bija lielu darbu ieguldījis, zīmes jau bija sagatavotas, bet Latvijas Valsts ceļu formālais atteikuma iemesls bija lībiešiem tik sāpīgs – tevis nav un tu nekas neesi. To, ka esam izmiruši, zinām jau no 13. gs. Mums ik pa laikam kāds to atgādina, un tad mēs sakām: nekā nebija, un parādāmies. Latvija ir latviešu valsts, latvietis var sist pie krūtīm un teikt: es esmu latvietis savā valstī. Bet lībietim taču nav citas valsts, kurā dzīvot. Tā nav mazākumtautība, kura tad, ja savai diasporai nesaņem atbalstu un viņus neņem vērā, var aiziet pieklauvēt pie savas tēvzemes durvīm. Mums jau nav kam pieklauvēt. 

Nav jau arī tādu monolītu latviešu. Mums taču arī te ir sajaukušās baltu ciltis – kurši, latgaļi, sēļi –, citas tautas.

– Nu jā, varbūt tad arī caur lībisko ir jāiemācās cienīt visu pārējo – kursisko, sēlisko, latgalisko. Šķiet, ka latgaļiem ir nedaudz vieglāk, tas ir liels reģions ar vēl aizvien spēcīgu dialektu, kurā viņi runā ikdienā. Tas veido viņu identitāti jau kopš dzimšanas. Tāpēc arī mūsdienās lībiešiem identitāte veidojas pamazām, jo nav jau valodas, kurā ikdienā sarunāties. Valoda ir ļoti būtiska nacionālās identitātes sastāvdaļa. Ja tās nav, tad kopienai ir jādod cilvēkam kādi citi signāli, lai kopienu noturētu. Arī kuršiem un sēļiem, tāpat kā lībiešiem, identitāte ir jāatrok, ļoti dziļi sevī jāmeklē. Tāpēc ir svarīgi apzināties, no kurienes tu nāc, kas ir tavi senči. Arī es nevaru sist sev pie krūtīm un teikt, ka esmu tīrasiņu lībiete. Manī ir baltvācu saknes, latviešu un, iespējams, arī igauņu. Var jau unificēties un pateikt, ka esmu latviete ar pasē ierakstītu tautību, bet man šķiet, ka mēs tieši esam tik interesanti tāpēc, ka mūsos ir tik daudz pērlīšu iekšā, ko meklēt un atrast. Cilvēks dzīvē ienāk ar kādu mērķi, kaut kādas pēdas taču ir jāatstāj. Ne ar mani kaut kas sākas un ne ar mani kas beidzas. Mēs esam tādā plūstošā līnijā, nākam no saviem senčiem un aizejam savos bērnos, mazbērnos. Lai kā arī būtu, nevar izkāpt no tā ārā un teikt, ka tas uz mani neattiecas.

Kādas šobrīd ir lībiešu valodas mācīšanās iespējas? 

– Bērnu nometnē, kas notiek reizi gadā, vasarā, Mazirbē sabrauc bērni no dažādām vietām un vasaras skoliņā Mierlinkizt mācīties gribētāju ir vairāk nekā vietu, ir jārīko konkurss. Lai nav tā, ka katru gadu, sabraucot uz nometni, būtu jāsāk valodu mācīties no jauna, Lībiešu institūta telpās reizi mēnesī nodrošina bērniem valodas apmācību, un nupat ir sagatavotas desmit jaunas videolekcijas, kas skatāmas platformā tavaklase.lv. Ar vecākiem cilvēkiem, kuri grib mācīties lībiešu valodu, ir mazliet savādāk. Pirms vairākiem gadiem Ventspils pašvaldība bija iedalījusi finansējumu un bija iespēja divreiz mēnesī 6. vidusskolā pie Zojas Sīles mācīties lībiešu valodu. Mēs esam tik ļoti izkaisīti, ka nav iespējams regulāri vienā vietā savākt pilnu klasi ar tiem, kuri gribētu un spētu mācīties. Pagājušajā gadā Zojai bija projekts, kur bija iespēja mācīties lībiešu valodu tiešsaistē. Šis pagaidām ir labākais variants, kāds mums varētu būt – kur jebkurš, neatkarīgi no atrašanās vietas, varētu mācīties. Mums tik ilgi bijušas krievu skolas, bet valsts atbalsts lībiešiem ir niecīgs – tie ir nedaudz vairāk nekā 40 tūkstoši eiro gadā bērnu nometnes organizēšanai. Kas ir šāda summa vienai tautai? Paldies par to pašu, bet cik tas ir adekvāti?

Cik daudz ir tādu, kas tiešām arī var sarunāties līvu valodā?

– Kādus trīsdesmit cilvēkus varbūt varētu pa visu Latviju savākt. Diemžēl tādu, kas dzimuši un uzauguši, runājot šajā valodā, vairs nav. Pēdējā lībiešu valodas pratēja, kurai tā bija dzimtā valoda, bija Grizelda Kristiņa, kura nomira 2013. gadā Kanādā. Visi pārējie lībiešu valodā runājošie šo valodu ir mācījušies. Nevar nenovērtēt to, ko tagad dara Lībiešu institūts. Reizi trijos gados organizē Lībiešu vasaras universitāti, kurā brauc studenti no dažādām valstīm un apgūst lībiešu valodu. Arī Erasmus programmā Latvijā institūts māca studentiem lībiešu valodu. Šobrīd man nav bažu par bērniem, viņiem ir iespēja mācīties valodu. Ir arī studiju iespējas, bet tas posms pa vidu, kurā ir pārrāvums, manī raisa bažas. Pusaudžu vecumā īsti šādas iespējas nav, un arī vēlāk – ne jau visiem lībiešiem ir jābūt akadēmiski izglītotiem. Es esmu reāliste – mēs neatgūsim valodu tādā mērā, lai spētu tajā sarunāties. Jā, sasveicināties, kādus pāris teikumus pārmīt, bet tas arī viss. Šobrīd gan notiek ļoti strauja lībiešu valodas digitalizācija, piemēram, Lībiešu institūtam top daudzfunkcionāla lībiešu valodas vārdnīca. Tajā ir arī audiomateriāls, vārdi, ko ierunājusi meitene no Liepājas, kuras ģimenē vēl prata runāt lībiešu valodā, viņa valodu dzirdējusi no bērnības. Vēl ir vairākas citas ar digitālajiem resursiem saistītas programmas, kurās Lībiešu institūts iesaistās. Es smejos, ja arī lībiešu valoda mums nebūs sadzīvē, tad virtuālajā vidē mums tā būs. Būsim viena tauta, kas no šīs pasaules būs pārcēlusies uz virtuālo. Lībieši ir izdevuši tik daudz grāmatu. Ja kāds kādreiz izdomās, ka šo valodu vēlas iemācīties, viņam būs visas iespējas. Valodai ir iespējas saglabāties, tā nepazūd, un tai ir iespēja atkal atdzimt. Jautājums ir tikai par cilvēku vēlmēm un vajadzībām. 

Līvu valodu apgūst arī tie, kuriem nav lībiešu izcelsmes?

– Jā, protams. Mēs esam atvērta kopiena, nav jau tā, ka pieņemtu tikai ar kādām zilajām asinīm. Lībietis sēž ja ne katrā, tad katrā otrajā latvietī jau nu noteikti. Arī Lībiešu kultūras mantojuma gads parāda to, ka ļoti daudzi saskata nozīmi šim mantojumam un asociē sevi ar to. Ļoti sasparojusies šogad ir Vidzemes lībiskā kultūrtelpa, kas līdz šim bija klusāka. Ar karogiem Siguldā, kur vienā pusē bija pacelti Latvijas karogi, bet otrā – līvu karogi. Kolēģe no institūta teica, ka nevar vien beigt pa šo tiltu braukāt no vienas puses uz otru, cik episkas izjūtas! Ne jau tāpat cilvēks paceļ karogu vai organizē kādu pasākumu, tātad viņam ir vajadzība to darīt.