Malku lietot Brisele neaizliegs

Vairāku Eiropas ziemeļu valstu meža īpašnieku organizācijas, tostarp Kurzemes meža īpašnieku apvienība, vērsušās ar vēstuli pie Eiropas komisijas, parlamenta un šobrīd Eiropas padomes vadošās valsts - Zviedrijas, ar iebildumiem pret Atjaunojamās enerģijas direktīvu, kurā top grozījumi. Mežu īpašnieki ir satraukušies, ka Eiropas Savienībā tiks noteikts aizliegums enerģijas ieguvē izmantot malku un šķeldu. Ņemot vērā, ka Latvijā meža izcelsmes produkti ir viens no galvenajiem siltumenerģijas ražošanas resursiem, ko izmanto gan privātmājās, kurinot malkas krāsnis un kamīnus, gan arī centralizētajās siltumapgādes sistēmās – šķeldas katlumājās, kādas ir arī Ventspils pilsētā un novadā, šī ziņa raisījusi sašutuma vētru arī sabiedrībā.

Mežu īpašnieki ceļ trauksmi par to, ka viena no versijām, kas izskan Briseles kabinetos, ir pēc 2030. gada pārtraukt izmanot primāro meža biomasu enerģijas ieguvei. Viņu ieskatā šāda direktīva nozīmēs to, ka jebkurš mežsaimniecības produkts, tostarp arī zemas kvalitātes koksne un šķelda, tiks aizliegta arī siltumapgādē. Bažu pamatā ir diskusija Briselē par to, ka koksnei un tās biomasai varētu atņemt ilgtspējīgas un atjaunojama resursa statusu. Tas nozīmē, ka tai tiks piemērotas tā sauktās emisiju kvotas.

Ierobežos koksnes dedzināšanu

Vēstules sagatavotāji uzskata, ka šādi lēmumi turpmāk koksnes izmantošanu enerģētikā var padarīt praktiski neiespējamu. Tāpat tiek norādīts uz faktu, ka būtībā Eiropas Parlaments savu lēmumu ir pieņēmis un par to nobalsojis. Līdz ar to jau jārēķinās ar faktu, ka, izmantojot koksni un tās biomasu enerģijas ražošanā, nākotnē būs jāmaksā nodoklis par oglekļa dioksīdu jeb, citiem vārdiem, – gaisa piesārņojuma radīšanu.

Taču meža īpašnieku ieskatā malka un koksnes biomasa arī turpmāk būtu atzīstama par atjaunojamo un līdz ar to arī piesārņojumu un klimata pārmaiņas negatīvi neietekmējošu resursu. Tieši pretēji – negatīvu efektu uz klimatu, pēc vēstules autoru domām, radītu koksnes izslēgšana. «Ja liels mazvērtīgās biomasas apjoms paliks un sadalīsies mežos, tad šajos reģionos būtiski palielināsies CO₂ emisijas. Koksnes satrūdēšana mežā nekādā veidā nespēs aizstāt fosilās izejvielas, tas ir pretrunā ar Zaļā kursa mērķiem, un tā rezultātā mums nāksies spert vairākus milzīgus soļus atpakaļ klimata aizsardzības kontekstā,» teikts meža īpašnieku vēstulē. Vienlaikus tas smagi ietekmētu daudzus mazos mežu īpašniekus, jo tieši privātajos mežu īpašumos esošais mežsaimniecības blakusproduktu apjoms visbiežāk tiek realizēts vietējo reģionu enerģētiskās koksnes tirgos. Līdz ar to negatīvas sekas izjutīs arī vietējais enerģētikas tirgus, bet meža īpašnieki tiks nostādīti neizdevīgā situācijā salīdzinājumā ar citiem enerģētiskās biomasas tirgos.

Vēl daudz neskaidrā

Kurzemnieks, suits un savulaik aktīvs mežsaimnieku sadarbības organizācijas pārstāvis Grigorijs Rozentāls uz Ventas Balss jautājumu, kā vērtē šādu Briseles ieceri – aizliegt koksnes, tai skaitā šķeldas izmantošanu enerģijas ražošanā –, atklāj, ka meža īpašnieku vidū tas raisījis aktīvu diskusiju. Vienlaikus Rozentāls norāda, ka šobrīd ir vairāk neskaidru jautājumu nekā skaidru, jo nav zināms, kāds lēmums tiks pieņemts, vai vismaz viņa rīcībā nav tādas informācijas. «Bet, protams, ja tāds lēmums tiek pieņemts, mēs taču saprotam, ka tas būtu idiotisms.» Viņš neslēpj savu skepsi pret Eiropas Zaļā kursa politiku enerģētikas jomā un uzskata, ka iepriekš Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) bija ekstrēmi zaļa un, virzot savu politiku, nerēķinājās ar tās ietekmi uz tautsaimniecību, īpaši uz vietējā kapitāla uzņēmumiem. «Jācer, ka šobrīd līdz ar ministrijas vadības maiņu šajā jomā tomēr kļūs labāk,» vērtē Rozentāls. Viņaprāt, koksne ir uzskatāma ja ne par videi draudzīgu un atjaunojamu, tad vismaz neitrālu enerģijas resursu. «Pat, ja šī direktīva sākotnēji ietekmēs tikai lielās katlumājas, tas vienalga neizslēdz šādas pieejas absurdu, un zem tādiem lēmumiem saskatu tikai konkrētu industriju lobiju Briselē. Jebkurā gadījumā šāda direktīva koksni kā enerģijas resursu padarīs mazāk konkurētspējīgu attiecībā pret citiem, tā tiks spiesta uz leju,» savu viedokli pauž Rozentāls. Viņa ieskatā Latvija aizvien nespēj izkāpt no kalpu tautas sindroma, un par to liecina tas, ka politiķi nepietiekami aizstāv nacionālās intereses Eiropas Savienībā. «Tie bieži vien izvēlas savus karjeras ambīciju mērķus stādīt augstāk par Latvijas tautsaimniecības interesēm.»

Jautājums karsts, bet sarežģīts

Ventas Balss rīcībā esoši informācija liecina, ka Latvijas valsts pozīcija šajā jautājumā nebūt nav viennozīmīgi atbalstoša Eiropas Parlamenta lēmumam un, līdzīgi kā citās Ziemeļeiropas valstīs, par šādu direktīvas grozījumu virzību tiek paustas bažas.

Taču jautājums sabiedrībā tiek uzkarsēts, saberot visas olas vienā groziņā. Un sabiedrības reakcija ir saprotama, jo nav pietiekamas informācijas un skaidrības, kā tālāk varētu tikt regulēta koksnes un tās biomasas izmantošana enerģētikā, kas Latvijā ir ne vien būtisks enerģijas resurss, bet arī tautsaimnieciski svarīga nozare. To, kā šīs direktīvas grozījumi ietekmēs Latviju, šobrīd nevar pateikt viennozīmīgi, jo jautājums ir komplicēts un atkarīgs no dažādu mainīgo savstarpējas sasaistes.

Jāpiebilst, ka direktīva, par kuru runā mežu īpašnieki, tiešā veidā neregulē, ko varēsim likt savās krāsnīs siltuma ieguvei un ko nevarēsim. Tā attiecas uz subsidēto enerģijas ražošanu un to, kas tiks definēts kā atjaunojamais resurss šajā jomā un kas, savukārt, tiks atzīts par emisijas radošu un līdz ar to par tā izmantošanu nāksies izpirkt emisiju kvotas. Neatkarīgi no lēmumiem attiecībā uz direktīvu, arī turpmāk malku un šķeldu lietot Latvijā netiks aizliegts. Taču tā netiešā veidā var būtiski ietekmēt enerģijas tirgu nākotnē.

Labie un sliktie dūmi

Latvijas Kokrūpniecības federācijas viceprezidents Kristaps Klauss Ventas Balsij uzsver, ka grozījumi, kas top jau esošā direktīvā, nepretendē regulēt, ko drīkst kurināt enerģijas iegūšanai, bet gan to, kas atzīstams par ilgtspējīgu un atjaunojamu resursu Eiropas Savienībā. Šī direktīva primāri definē subsidētās enerģijas nozari, turklāt ne tikai koksni. Tai ir arī cieša sakarība ar saražotās enerģijas jaudām. Ja līdz šim direktīva regulēja enerģijas ražotāju ar jaudu, kas pārsniedz 20 megavatstundas, tad šobrīd notiek diskusija, ka regulācijai varētu tikt pakļautas jau 5 megavatus ģenerējoši enerģijas ražotāji. Turklāt gala lēmums vēl nav pieņemts, tā atrodas trialogā starp Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu un Eiropas Padomi. Direktīvas nosacījumi ikvienu Latvijas iedzīvotāju nākotnē varētu ietekmēt nevis tiešā veidā, bet pastarpināti – Ventspils reģiona gadījumā iedzīvotājus kā centralizētās siltumapgādes klientus, kā arī meža īpašniekus kā enerģētikas tirgus dalībniekus.

Lai būtu vieglāk izprast diskusijas būtību, Klauss to iedala trīs pamata blokos. Pirmkārt, ir svarīgi, kas šīs direktīvas ietvaros tiks definēta kā primārā biomasa. Otrkārt, izšķiroši, kas tiks saprasts ar subsidēti saražoto enerģiju un, treškārt, – kas tiks definēts kā emisiju radītājs.

Tas, cik ļoti direktīva ietekmēs Latvijas iedzīvotājus, būs atkarīgs no katra bloka diskusijas rezultāta un to savstarpējās sasaistes. Piemēram, šobrīd direktīvas ietvaros tiek uzskatīts, ka visa koksne, ko sadedzinām enerģijas iegūšanai, ir atjaunojamais resurss un visi dūmi, ko enerģijas ražošana no koksnes rada, ir tā sauktie labie jeb nekaitīgie dūmi. Tātad, tie netiek uzskatīti par emisijas radošiem. Taču šobrīd, apspriežot grozījumus, tiek plānots tos diferencēt. Un no tā, kas tad turpmāk tiks atzīts par kaitīgajiem un nekaitīgajiem dūmiem jeb kas būs definēta kā primārā biomasa, būs atkarīgs, cik ļoti Briseles lēmums ietekmēs Latvijas iedzīvotājus.

Robežsvītra – vēsturiskais apjoms

Viena versija, kas izskan, ir tāda, ka par nekaitīgajiem dūmiem jeb tiem, kas netiks iekļauti emisiju kvotās, tiks uzskatīts tas sadedzinātais koksnes apjoms, ko esam izmantojuši līdz šim. Par to, kurš gads varētu tikt noteikts par vēsturiskā apjoma atskaites punktu, arī vēl nav galējas vienošanās, bet pieļaujams, ka tas varētu būt 2022. gads. Viss, kas pārsniegs šo vēsturisko normu, nākotnē varētu tikt aplikts ar emisiju nodokli jeb par to būs jāmaksā kā par piesārņojošu darbību. Un, ja tā būs, tas nozīmē, ka 1 megavata ražošanas izmaksas kļūs lielākas un tas atspoguļosies arī centralizētās siltumapgādes tarifos. Tātad, būs nevis aizliegums izmantot koksni un biomasu, bet gan jautājums ir – cik tās izmantošana izmaksās dārgāk nekā šobrīd?

Tiem ražotājiem, kas ir emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas dalībnieki, šis būs ietekmējošs faktors. Taču tas tieši neietekmēs tos, kuri savā mežā sarūpē malku krāsnij vai kamīnam un kas nekādās uzskaites sistēmās un līdz ar to valsts kopējā bilancē neparādās.

Tāpat būtiski ir, kāda šķelda tiks uzskatīta par klimatam nekaitīgu un kura – par kaitīgu. Vai tiks izvēlēts ceļš – šķelda, kas ir tapusi no ražošanas blakusproduktiem, ir uzskatāma par nosacīti labo, bet tā, kas pa tiešo no meža – par emisijas radošo. Vai tomēr pie labos dūmus radošās pieskaitīs arī šķeldu, kas iegūta no mežistrādes blakusproduktiem – zariem, celmiem u. tml.

«Tātad, ja pa vidu ir bijusi ražošana, tad šāds koksnes blakusprodukts būs labais, bet, ja pa tiešo no meža – tad sliktais,» vienkāršoti potenciālos scenārijus ilustrē Klauss. Viņš uzsver, ka, ņemot vērā, ka, piemēram, zāģētavas jau šobrīd apkurei izmanto savu blakusproduktu, bet katlumājās, kas savukārt pakļaujas šai regulai, tiek izmantota tieši tā šķelda, kas ir pa tiešo no meža un kuru grib turpmāk pieskaitīt pie emisijas radošajām, Latvijas enerģētikas tirgu var sagaidīt trieciens. Tas veidos situāciju, ka zāģētavas pirks un dedzinās meža izcelsmes skaidu, jo būtībā šajā direktīvas regulējumā neiekļaujas, jo nav emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas dalībnieki. Savukārt savu ražošanas atlikumu šķeldu tās tirgos enerģijas ražotājiem – pārdevējiem un kopumā siltumapgādes tarifi pieaugs.

Granti var kļūt par problēmu

Tāpat vēl viens būtisks aspekts, vai šie regulējumi tiks attiecināti tikai uz subsidētas enerģijas ražošanu, kurā atbalstu, piemēram, caur obligātā iepirkuma komponenti (OIK) saņem tieši ražotājs, un tad tas skars tikai koģenerāciju. Tas Latvijai būtu mazāks risks. Tas arī sākotnēji ir bijis Eiropas Komisijas piedāvājums, taču Eiroparlaments to noraidīja, paplašinot šo diskusiju, atklāj Klauss. Savukārt, ja pie subsidētās enerģijas tiks piesaistītas arī tās katlumājas, kas ir saņēmušas grantu infrastruktūrai, un par subsīdiju uzskatāms jebkāds atbalsts, tad mums ir problēmas, uzskata Klauss. Tas tādēļ, ka liela daļa no pašvaldību uzbūvētajām šķeldas katlumājām ir saņēmušas lielāku vai mazāku grantu. Turklāt tie tika saņemti arī 2022. gadā, kad daudziem bija strauji jāpāriet no gāzes resursa uz biomasu centralizētajā siltumapgādē. Taču, ja tikai koksnes biomasa tieši subsidētajās enerģijas ražotnēs ar lielu jaudu tiks ieskaitīta emisijās, tad satraukumam nav pamata, jo skars koģenerāciju. Taču diskusija turpinās, un tās iespējamais iznākums var ietvert dažādas kombinācijas.

Nākotnē varētu vēl bargāk

Līdztekus Briseles institūcijās notiek arī diskusija, ka no 2030. gada varētu pilnībā aizliegt koksnes izmantošanu elektrības ražošanā. «Ja tikai uz elektroenerģijas ražošanu, tad patiesībā šāds solis ir loģisks, jo elektrības iegūšana no koksnes biomasas ir ar zemu efektivitāti,» uzskata Klauss. Tur, kur elektrība ir blakusprodukts biomasas izmantošanai, protams, šāds aizliegums nebūtu tik loģisks. Vienlaikus Klauss uzskata, ka, skatoties uz koksnes, tās biomasas izmantošanu enerģētikā īsākā un vidējā termiņā, šobrīd pamata skandālam nav. Vienlaikus viņš izsaka prognozi, ka koksne aizvien vairāk tiks izstumta no enerģijas nozares. Pēc Klausa domām, tas notiks pakāpeniski – vispirms no elektroenerģijas ražošanas, tad no siltumenerģijas, un nevar izslēgt, ka apmēram pēc piecpadsmit gadiem aktuāla būs arī diskusija par to, kā ierobežot koksnes lietošanu arī visparastākajās malkas krāsnīs. Arī Latvijā jau ir bijusi diskusija par to, ka nepieciešama tāda apkures veida ierobežošana blīvi apdzīvotās vietās – pilsētās.