Intervija ar Kasparu Vitenbergu. Mūsu enkurs ir nodarbinātība

Cik izaicinoši apstākļos, kad valsts budžets vēl tikai top un daudzas pašvaldības izvēlējušās neriskēt, nesteigties, gadu sākot ar saviem tehniskajiem budžetiem, Ventspilij bija sagatavot savējo?

– Neapšaubāmi bija izaicinošāk nekā citus gadus. Taču parasti mēs šo darbu ierēdniecības līmenī sākam, vēlākais, augustā. Ir pat struktūras, kas sāk jau jūlija beigās. Tas nozīmē, ka jau oktobra sākumā mums tā lielā bilde budžetam ir uzzīmēta. Diemžēl vienmēr ir tā, ka vajadzības un vēlmes, līdzīgi kā ikvienā ģimenē, ir lielākas nekā iespējas. Un tad sākas diskusiju process, kurā jāspēj nošķirt vajadzības no vēlmēm, jo nav noslēpums, ka nereti vēlmes tiek pasniegtas kā vajadzības. Tad ir tas talants – atrast kompromisus. Budžets ir kompromisu māksla gan administratīvajā, gan politiskajā līmenī.

Bet ir arī jautājumi, kuros pašvaldībām nav izvēles, tās ir deleģētas funkcijas no valsts, kurām, kā mēs zinām, finansējums ne vienmēr ir atbilstošs, un vai tad nenākas stiķēt?

– Jā, ir šie obligāti pildāmie uzdevumi, kas lielākoties arī tiek saplānoti administratīvā līmenī, bet par tiem jautājumiem, kas ir ārpus šīs mērķdotāciju sadales jeb papildu aktivitātēm, pieslēdzas politiķi. Tā ir viņu izšķiršanās, kam atvēlēt naudu. Šīs papildu aktivitātes mēs varam īstenot atkarībā no tā, cik pašvaldībai ir savu resursu. Tas ir tas lielais jautājums, kā mēs varam veicināt attīstību, un tas nav tikai par infrastruktūru, pašvaldībai jāiet arī saturā – kultūrā, izglītībā, sociālajā sfērā, būtībā jebkurā no nozarēm ir vairāk vai mazāk smagas diskusijas budžeta veidošanas procesā, kas tad būs tās prioritātes, kam atvēlēt finansējumu.

Un tās mainās?

– Ventspils pašvaldība budžetu plāno arī ilgtermiņā. Tā dēvēto vidēja termiņa budžetu Ventspils pilsēta veidoja, vēl pirms šo pieeju ieviesa valsts budžeta plānošanā. Līdztekus ikgadējam budžetam raugāmies arī četru gadu periodā. Tas ir svarīgi, lai saglabātu pēctecību jau uzsāktajiem projektiem, prioritārajiem virzieniem. Ja mēs katru gadu kardināli mainītu prioritātes, būtu haoss. Bet tas nenozīmē, ka šīs prioritātes nav jāpārskata. Nevar kā zirgs ar klapēm uz acīm – pirms trim gadiem teicām, ka šis ir svarīgākais, tādēļ tas paliks svarīgākais! Dažkārt objektīvi situācija ir mainījusies. Piemēram, pirms dažiem gadiem mēs nevarējām iedomāties, ka šodien būs tāda inflācija, ka būs karš. Taču, plānojot ilgtermiņā, tas galvenais enkurs tomēr paliek.

Kas ir Ventspils budžeta enkurs?

– Politiskajā plāksnē viedoklis par prioritātēm var atšķirties, tādēļ korektāk būtu runāt par tādu kā prioritāšu grozu. Tajā noteikti ietilpst nodarbinātības jautājums. Šobrīd redzam, kas notiek ar ostas pārvaldību, kurai nodarbinātības aspekts ir noslīdējis līdz apakšai prioritāšu skalā. Līdz ar to pašvaldībai ar finanšu un administratīvajiem resursiem jāiesaistās pilnībā ne tikai kā savienotajam zobratam kopā ar ostas pārvaldību, kā tas bija iepriekš. Tas nozīmē jaunu ražotņu būvniecību, kaut iepriekš šādas pozīcijas pašvaldības budžetā nebija. Šobrīd tas ir enkura jautājums. Tādēļ mēs ceram, ka arī osta tomēr atkal pievērsīsies arī šim jautājumam. Tas, ko jaunā valdība ir skaisti formulējusi kā ekonomikas transformāciju, tas ir tas, ko mēs darām – ostas transformācija uz ražošanu.

Un tomēr, kas ir prioritātes?

– Otra prioritāte ir izglītība. Tā aizņem aptuveni vienu trešo daļu no pašvaldības budžeta. Mērķdotācijas no valsts izglītības sadaļā ir mazāk par pusi, pārējais ir no pašvaldības resursiem, kaut pašvaldībai teorētiski būtu jānodrošina tikai infrastruktūra – lai ir skolas ēka, lai ir elektrība, lai ir silti. Savukārt izglītības saturu nosaka Izglītības un zinātnes ministrija, finansējums pedagogu algām arī teorētiski atnāk no valsts. Tā tam būtu jādarbojas, bet praktiski tā pilnībā nav un pašvaldības, tai skaitā Ventspils, no sava budžeta atvēl naudu arī izglītības saturam, piefinansē pedagogu algas. Mēs šogad arī ejam ratiem pa priekšu, esam izveidojuši programmu, kā pilsētai piesaistīt talantīgus un augsti kvalificētus pedagogus. Mums nav svarīgi tikai nodrošināt procesu, bet svarīgs ir rezultāts, lai bērnam pēc skolas pabeigšanas būtu potenciāls.

Vai sociālā joma šajā situācijā nav viena no top prioritātēm?

– Protams, jo mēs taču redzam, kas notiek – energokrīze, inflācija utt. Līdz ar to sociālais bloks un iedzīvotāju pasargāšana, sniedzot palīdzību tiem, kuriem tā visvairāk ir vajadzīga, šobrīd ir akūta prioritāte. Bet kopumā pašvaldība ir vienots organisms, tādēļ strikti pretnostatīt nozares un pateikt, ka izglītība ir prioritāte, bet, piemēram, kultūra – nav, es tā neteiktu. Tas būtu līdzīgi kā cilvēka organismā pateikt, kas ir prioritāte – sirds, plaušas vai aknas? Ko mēs tagad ārstēsim? Tām visām ir jāfunkcionē, lai viss kopā darbotos. Kādam ventspilniekam vajag koncertu, kādam labu skolu, kādam sportu, kādam sociālo palīdzību.

Pēc analoģijas ar orgāniem runājot, sanāk, ka laba pašvaldība ir tā, kurai nav nemitīgi jāstrādā kā neatliekamās palīdzības brigādei?

– Savā ziņā – jā. Tā ir tāda nepārtraukta laba ambulatora aprūpe. Ja pašvaldībai nemitīgi jāstrādā tikai kā glābšanas brigādei, tad jāsecina, ka kaut kas ar stratēģiju nav lāgā. Bet nekad nebūs ideāli, jo vajadzības vienmēr ir lielākas nekā iespējas.

Var teikt, ka esat labi pastrādājuši, jo pret budžetu nebalsoja arī opozīcija.

– Paldies, jā!

Bet zināms risks ir, kādēļ neizvēlējāties tehnisko budžetu?

– Mēs diezgan bieži Ventspilī peldam pret straumi. Un šad tad mēs ar to lepojamies, bet mērķis ir nevis lepošanās, bet spēja domāt ar savu galvu. Šobrīd ir skaidrs, ka valsts budžeta pabeigšanā ir daudz izaicinājumu un tas gatavs būs tikai pavasarī. Taču pašvaldībai dzīvot ar tehnisko budžetu nozīmē gan administratīvi liekas problēmas, gan arī saturiski. Ar apstiprinātu budžetu varam sākt virzīt jaunos projektus. Protams, tas, ka valsts budžeta vēl nav, kaut kādu risku ietver. Taču kopumā mēs realizējam to politiku, ko māca skolas solā – labajos laikos krājam naudu un sliktajos laikos varam atļauties to arī tērēt. Mēs esam kādu resursu uzkrājuši pa šiem gadiem, tādēļ mums ir drošības spilvens. Tādam būtu jābūt gan ikvienā pašvaldībā, gan ģimenē, gan valstī. Tas ir viens no aspektiem, kādēļ varam strādāt ar jau apstiprinātu budžetu un pilnu jaudu.

Ja budžets nebūtu jau pieņemts, kas būtu citādi?

– Viens praktisks piemērs: mums ir investīcija, ko plānojam šogad izdarīt un tā dēļ, ka nav valsts budžets pieņemts, mēs šo resursu no valsts varētu izmantot tikai ap vasaras vidu. Taču, lai to sāktu, vispirms ir jāveic virkne priekšdarbu, tai skaitā ir jārealizē iepirkums. Un, visticamāk, vienā brīdī vasaras vidū, kad šos darbus sāks arī citas pašvaldības, būs sastrēgums, tai skaitā augstākas iepirkuma cenas.

Vai pašvaldība turpinās atbalstīt arī ukraiņu tautu tās cīņā? Iepriekšējā gadā, neskatoties uz sākotnējo pilsētas stigmatizāciju šajā jautājumā, rezultātā Ventspils darīja vairāk nekā minimumu.

– Jā, šim mērķim ir paredzēts finansējums. Es gan neesmu pētījis un nevaru apstiprināt vai noraidīt apgalvojumu, ka Ventspils dara vairāk nekā citas pašvaldības. Par to lai spriež citi. Tomēr nevar noliegt, ka mēs tā pamatīgi šajā palīdzībā ieguldījāmies un skatījāmies uz to plašāk, neaprobežojoties tikai ar primārajām vajadzībām – kur gulēt, kur paēst u. tml. Cilvēks tomēr ir sociāla un garīga būtne, tādēļ arī krīzes brīdī svarīgas ir ne tikai fiziskās nepieciešamības pēc ēdiena, pajumtes un drošības. Jau pagājušā vasarā bijušo PII Zīlīte nodevām ukraiņu kopienas vajadzībām. Tur norisinājās nometnes un citas aktivitātes. Arī tagad skatāmies fondu finansējumu, ko piesaistīt, lai veidotu vietu, kur ukraiņu kopienai pulcēties, lai tā veidojas par viņu kopienas centru. Vienlaikus palīdzam arī integrēties, tai skaitā apgūt latviešu valodu. Ja atceramies, tad emigrējušajiem latviešiem pēc Otrā pasaules kara viņu mītnes zemēs arī bija tā dēvētās svētdienas skolas, kur tie varēja iet mācīties savu valodu, kopt savu kultūru un savstarpēji socializēties, tas ir būtiski. Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, un ritenis no jauna nav jāizgudro. Tādēļ arī šim mērķim – atbalstam ukraiņiem – pašvaldībā ir atvēlēti resursi. Turpināsim nodrošināt zupas virtuvi, lai neatkarīgi no tā, kur šie cilvēki ir apmetušies, neatkarīgi no tā, cik dienas tiem jau pagājušas Latvijā un tādēļ ir izbeidzies valsts atbalsts, būtu iespēja saņemt ēdienu.

Tas, kā izskatās, varētu būt nepieciešams vēl ilgi.

– Jā, arī to apzināmies un ar to rēķināmies, un likumsakarīgi, ka daudziem ir iestājies arī pagurums, īpaši tiem, kuri sabiedriskā kārtā nemitīgi ir darbojušies palīdzības organizēšanā. Varu tikai noņemt cepuri to cilvēku priekšā, kas turpina nepaguruši, un par to var teikt milzīgu paldies. Bet šis karš ir jāuzvar, un vēl nekas nav beidzies! Tādēļ palīdzam arī uzmundrināt garu tiem aktīvistiem, kas iesaistās. Piemēram, izvedam viņus nelielās ekskursijās. Šomēnes pieņēmām arī lēmumu atbalstīt Harkivas baleta izrādes Ventspilī. Tās ir tādas lietas, kas arī ir nozīmīgas.

Jaunums šogad ir Pašvaldību likums, kas nes vairākas būtiskas izmaiņas, bet ir gana elastīgi to ieviešanas termiņi. Ventspils jaunajā likumā lēks iekšā strauji vai pakāpeniski?

– Viena no tādām lietām ir šīs iedzīvotāju padomes, taču attiecībā uz tām ir vēl ļoti daudz neskaidru jautājumu. Es domāju, ka Ventspils pašvaldībā jau šobrīd ir platformas, kā savu viedokli un vajadzības paust, ikviens iesniegums nonāk uz mana galda un tālāk tiek izskatīts. Cita lieta, ka ne vienmēr visi ir apmierināti ar rezultātu, bet arī padomes to negarantēs. Atceramies par tām vēlmēm un iespējām. Arī attiecībā uz kolektīvajiem iesniegumiem, ko paredz jaunais likums, – mainās tikai lēmuma pieņemšanas, diskusijas formāts. Tas, kas ir būtiski iedzīvotājiem, – nekustamā īpašuma darījumos vairs pašvaldībai nav jālemj par pirmpirkuma tiesībām. Izmaiņas arī saistošo noteikumu apstiprināšanā. Pirms to pieņemšanas projekts būs jāpublicē pašvaldības mājaslapā, un tad noteiktu laiku iedzīvotāji varēs sniegt priekšlikumus, kas tālāk tiks izvērtēti. Tā ir viena no jaunām iesaistes formām.

Ko saskatāt kā lielāko izaicinājumu sev šogad pašvaldības darbā?

– Nosaukt vienu ir grūti, bet tajos noteikti ietilps civilās aizsardzības jautājumi, kurus šobrīd visi, arī valstiski, deklarē kā top prioritāti, bet ne viss iet tik gludi. Piemēram, jautājums par materiālajām rezervēm, kas civilās aizsardzības plāna ietvaros pašvaldībām ir jānodrošina X stundai. Taču, ko mēs varam plānot, ja tas, kas ir valsts rezervēs, ir valsts noslēpums. Mums nav zināms, kas ir valsts skapī, bet mums ir jāiztēlojas, ko vajadzētu salikt mūsu skapī. Nu, kur vēl tālāk? Februārī plānojam par to tikties un runāt ar iekšlietu ministru. Jo krīzes situācijās neeksistē robežas starp pašvaldībām un starp pašvaldībām un valsti.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild SIA Ventas Balss.