Šis karš ilgst jau četrus gadsimtus

Īsā laikā ģimene spējusi integrēties vietējā vidē. Romāns strādā par ārstu Ventspils slimnīcā un nesen nokārtojis latviešu valodas eksāmenu, sasniedzot kārtējo zināšanu līmeni. Mūsu sarunas norisinājās vēl pirms Kijiva tika apšaudīta ar raķetēm.

Cik sen jūs dzīvojat Ventspilī?

– Praktiski kopš kara sākuma. Karš sākās 24. februārī, bet mēs pametām Kijivu 28. datumā, kad to mēģināja ieņemt. Latvijā ieradāmies 8. martā. Ar lielām grūtībām. Ukrainā braucām pa lauku ceļiem, jo galvenie ceļi vairs nebija izbraucami. Nonācām Polijā un tur vēl kādu laiku pavadījām pie manas meitas.

Jūs izbraucāt no Kijivas ar visu ģimeni?

– Jā. Es, sieva, meita un mazmeita. Kijivā ir palicis mans pieaugušais dēls, kurš nevar pamest Ukrainu.

Kā nonācāt Ventspilī?

– Pirmkārt, meita atrada informāciju, ka šeit ir atvērts palīdzības centrs ukraiņu bēgļiem. Bet, otrkārt, mēs jau pagājušajā gadā bijām šeit. Viesojāmies pie meitas Polijā un nolēmām pabraukāt pa Baltijas valstīm. Bijām Rīgā, Bauskā, Ventspilī. Atpūtāmies, iepazināmies ar vietējiem iedzīvotājiem. Arī no viņiem uzzinājām, ka šeit sniedz atbalstu ukraiņiem. Pagājušajā gadā Ventspils atstāja labus iespaidus, tāpēc nolēmām arī šoreiz šeit apmesties.

Kā veidojās sadzīve jaunajā vietā?

– Dzīvojam Ventspils Augstskolas dienesta viesnīcā. Es strādāju pilsētas slimnīcā. Sievai pagaidām nav izdevies atrast darbu specialitātē. Viņa ir siltumtīklu projektēšanas inženiere. Te strādā sveču fabrikā. Meita ir ekonomiste, darbu specialitātē atradusi nelielā celtniecības uzņēmumā. Mazmeita pagājušajā mācību gadā šeit mācījās skolā. Taču diemžēl neizdevās atrast skolu ar ukraiņu mācību valodu, tāpēc devītajā klasē viņa sāka mācīties skolā Ukrainā attālināti. Mazmeitai ļoti pietrūkst Kijivas draugu.

Jūs esat ārsts pulmonologs. Vai strādājat Ventspilī savā specialitātē?

– Patiesībā esmu medicīnas universitātes pasniedzējs. Bet mana ārsta specialitāte ir pulmonologs. Pie mums ārsta darbība ietilpst pasniedzēja darbā. Tā nu Kijivā gan praktizēju slimnīcā kā ārsts, gan lasīju lekcijas studentiem. Ventspilī strādāju par ārstu slimnīcas Infekciju slimību un Paliatīvajā nodaļā.

Kā jums šeit sokas ar darbu? Vai ir kādas grūtības?

– Vispirms bija jāapliecina mana kvalifikācija Latvijas Ārstu biedrībā. Tam bija vajadzīgs kāds laiks. Kamēr strādāju, īpašas grūtības pagaidām neesmu izjutis. Attiecības ar kolēģiem ir labas. Dažas problēmas rodas tādēļ, ka ne visi pacienti zina krievu valodu un ir sarežģīti sazināties. Šī iemesla dēļ pagaidām nestrādāju pilnu slodzi. Tiesa, esmu jau nedaudz apguvis latviešu valodu un cenšos komunicēt ar pacientiem. Ventspilī ir vēl vairāki ārsti no Ukrainas. Zobārsts strādā pilsētā. Savukārt citi pagaidām apgūst valodu.

Esmu dzirdējusi, ka jūsu speciālistiem ir problēmas ar kvalifikācijas apstiprināšanu.

– Problēma tikai tā, ka tā ir ilgstoša procedūra. Sākumā ar to nodarbojās Ukrainas vēstniecība Latvijā, bet pēc tam tā šo funkciju pāradresēja Ukrainas Veselības ministrijai. Veselības ministrija izstrādāja speciālu veidlapu, kas ietver visas profesionālās izaugsmes pakāpes. Un katra pakāpe ir jāapstiprina dokumentāli. Speciālists aizpilda veidlapu, pievieno tai visu dokumentu kopijas un nosūta Veselības ministrijai. Tā pārbauda visus datus, tulko tos angļu valodā un nosūta Latvijas Ārstu biedrībai. Biedrība desmit dienu laikā izsniedz darba atļauju. Man šis process prasīja divus mēnešus.

Vai jums ir liela ārsta pieredze?

– Par pulmonologu strādāju vairāk nekā 30 gadus.

Vai jums ir jāstrādā arī ar kovida pacientiem?

– Jā, Infekcijas slimību nodaļā nonāk pacienti ar kovidu, kuriem ir riska faktori. Dažiem nepieciešama skābekļa terapija, ko veicam nodaļā.

Ko jūs varat pateikt par Ventspils slimnīcu?

– Laba slimnīca. Labi organizēts slimnīcas darbs. Ir visi nepieciešamie medikamenti. Ir datortomogrāfs, kas pieejams visiem slimniekiem, tas ievērojami atvieglo diagnostiku. Salīdzinot Ventspils slimnīcu ar slimnīcu Kijivā, kur strādāju, varu teikt, ka jums nav sliktāk, bet dažās pozīcijās pat labāk nekā pie mums galvaspilsētas slimnīcās. Piemēram, jums ir portāls Datamed, kur tiek ievadīti medicīniskie slēdzieni un visu pacientu izmeklējumi. Pie mums tas ir ieviests pagaidām slimnīcas vai rajona līmenī.

Vai varat pieņemt vietējos klimatiskos apstākļus?

– Pieaugušajiem pielāgoties ir vieglāk. Savukārt mazmeita bieži slimo. Šeit ir ļoti mainīgi laikapstākļi – te karsts, te auksts, vienmēr ir vējš. Arī jūra mums šķiet auksta. Lai gan vasarā peldējāmies. Jums 20 grādi – tas jau ir silts ūdens, bet mums tādā ūdenī ir auksti. Šejienes klimats nav īpaši labvēlīgs arī vietējiem iedzīvotājiem. Salīdzinot ar Ukrainu, šeit ir vairāk saslimšanu ar astmu un hronisku obstruktīvu plaušu slimību. Pēdējā gan lielākoties saistīta ar smēķēšanu.

Tiklīdz jūs atbraucāt uz Ventspili, sākāt apgūt latviešu valodu?

– Tas būtu nedaudz pārspīlēti teikts. Sāku mācīties latviešu valodu attālināti jūnijā, Daugavpils Universitātes organizētajos kursos. Tas ir speciāls kurss Ukrainas kara bēgļu valodas adaptācijai. Septembra beigās nokārtoju eksāmenu A2 līmenī. Iepriekš nokārtoju A1 līmeni. Kopā ar mani valodu apgūst arī meita Aļona. Ceru apgūt arī B līmeni. Darbam man pietiktu arī ar A2, taču pats vēlos labāk zināt valodu. Uzskatu, ka valodas jāapgūst nopietni.

Kādā stadijā jūsu latviešu valodas zināšanas ir šobrīd?

– Daudz ko saprotu. Skatāmies latviešu ziņas. Kontaktējos ar kolēģiem – cik varu, latviski, reizēm pārejam uz krievu vai angļu valodu.

Vai latviešu valoda jums šķiet grūta?

– Pēc struktūras tā daudzējādā ziņā līdzinās slāvu valodām. Ukraiņu valodā tāpat ir seši lietvārdu locījumi un trīs darbības vārdu konjugācijas. Daudz kopīgu vārdu ir mūsu valodās.

Kāda šobrīd ir situācija Kijivā?

– Dēls stāsta, ka cenas pieaugušas trīs četras reizes, oficiālā inflācija sasniedzot 30%. Domāju, ka, runājot par galvenajiem pārtikas produktiem, reālā inflācija ir daudz augstāka. Pie mums taču karadarbība notiek tajos rajonos, no kurienes nāk daudzi produkti – arbūzi, ķirši, tomāti. Tie ir Hersonas un Nikolajevas apgabali. Loģistikas ķēdes ir pārrautas, robežas pārslogotas ar transportu. Arī šeit cenas un inflācija ir diezgan augsta kara dēļ.

Vai jums nav bijusi vēlme pārcelties, piemēram, uz Poliju, kur dzīve ir lētāka?

– Pagaidām nav bijis. Ja reiz esam te apmetušies, tad arī paliksim šeit, līdz varēsim atgriezties dzimtenē. Nav jau tas vecums, lai pārceltos no vienas vietas uz otru. Mēs šeit esam apmierināti. Par mājokli maksā tikai meita. Mēs ar sievu esam vecuma pensionāri, un kopā ar mazmeitu esam atbrīvoti no komunālajiem maksājumiem.

Mums nesen notika Saeimas vēlēšanas. Vai jūs tām sekojāt līdzi? Kāda jums šķiet mūsu vēlēšanu sistēma?

– Sarežģīta. Daudz partiju, daudz kandidātu sarakstu. Vēlētāji nezina visus kandidātus savā apgabalā. Droši vien šādā daudzveidībā ir grūti izšķirties, par ko balsot. Es domāju, ka jums ir jāvienkāršo vēlēšanu sistēma. Un partiju skaits jāsamazina. Mums arī bija daudz partiju. Patlaban pakāpeniski to skaits samazinās.

Vai jums ir kādi nākotnes plāni?

– Pagaidām paliksim šeit. Ceru, ka nākamgad – pavasarī, vasarā vai vismaz līdz gada beigām – šis ārprāts beigsies un varēsim atgriezties mājās.

Vai jums ir noskaņojums doties uz izklaides pasākumiem?

– Noskaņojums, ja godīgi, nav gluži labvēlīgs izklaidei. Apmeklējām pilsētas svētkus. Mums patīk ar ģimeni apceļot Latviju. Esam bijuši Jelgavā, vēlreiz Bauskā, apskatījām Rundāles pili. Bijām Kuldīgā, Ēdolē. Gatavojamies aizbraukt uz Cēsīm, kur viduslaikos bija Livonijas ordeņa centrs. Apskatījām arī Ventspils pili, no kuras, tiesa, maz kas ir palicis pāri no viduslaikiem. Bet muzejs tur ir labs.

Vai jums patīk vēsture?

– Tas ir viens no maniem hobijiem. Mana mamma bija vēsturniece, laikam ģenētiski esmu pārmantojis mīlestību uz vēsturi. Es pētu vēsturi, zinu daudzus interesantus vēstures faktus. Mums patīk ceļot, kopā ar sievu esam apceļojuši visu Eiropu. Pirms katra ceļojuma pētām visu pieejamo informāciju par valsti, uz kuru gatavojamies doties. Vēl viena mana aizraušanās ir fotogrāfija. Man ir profesionāls fotoaparāts un ļoti daudz bilžu. Aktīvi apmeklēju un ievietoju savas fotogrāfijas Krievijas un Ukrainas interneta vietnē lookmytrip, kas diemžēl tika slēgts kovida dēļ, kad cilvēki pārstāja braukt.

Kā jums kā vēstures pārzinātājam šķiet – kur slēpjas pašreizējā Krievijas kara ar Ukrainu saknes?

– Šis karš notiek jau vairāk nekā četrus gadsimtus – kopš 1665. gada. 1654. gadā Bogdans Hmeļņickis parakstīja līgumu, kuru, tiesa, neviens nevar atrast, par kazaku Ukrainas valsts paņemšanu Maskavas valstiskuma paspārnē. Līgums paredzēja Ukrainas patstāvību un autonomiju. Taču Krievija šo līgumu pārkāpa jau pēc vairākiem gadiem. Kopš tā laika arī notiek kari. 1707.–1708. gadā Ivans Mazepa mēģināja to izbeigt, noslēdzot līgumu ar Zviedrijas karali. Bet diemžēl toreiz Pētera Pirmā armija sagrāva gan Ivanu Mazepu, gan Zviedrijas karali Kārli XI netālu no Poltavas. Tad arī tika likvidēta Ukrainas valsts, kurai bija jau sava struktūra, un tās vietā tika izveidota Mazkrievijas guberņa. Maskavas cariste vienmēr bijusi viena no kareivīgākajām un agresīvākajām. Tā taču vairākus gadsimtus bija zem Zelta ordas, maksāja tai nodevas. Un pārņēma visus paradumus no Zelta ordas. Bet Baltija nokļuva Krievijas interešu zonā, kad Pēteris Pirmais sāka izcirst logu uz Eiropu. Jo sliktāk dzīvoja krievu cilvēki, jo agresīvāka kļuva Krievijas valsts. Un 1917. gadā bruņotā oktobra apvērsumā kas nāca pie varas Krievijā? Kas notika 1939. gadā? 1930.–31. gadā Ukrainā uztaisīja mākslīgu badu, lai iznīcinātu zemniekus kā kārtu. Jo Ukrainas zemnieki bija turīgāki. Un iznīcināja 5 miljonus cilvēku. Šobrīd šis stāsts Ukrainā turpinās.

Vai karš Ukrainā ietekmē jūsu attieksmi pret Latvijas krieviem?

– Kāda viņiem ir saistībā ar šo karu? Viņi nedzīvo Krievijā, viņi neievēlēja Putinu. Vienīgais, kas mulsina – daudzi slikti zina vai vispār nezina latviešu valodu. Turklāt ne tikai vecākās paaudzes cilvēki, bet arī vidējā vecuma. Tāda situācija ir ne tikai šeit, bet arī citās valstīs.