Vita Bella* - saruna ar Ingu Aulmani

– Dzīvojām pieci cilvēki vienā istabā. Pils, toreiz Fabriciusa, ielas ēkā iepretim kinoteātrim istabas bija milzīgas. Tās mājas vairs nav. Kaimiņi savā lielajā, vienīgajā istabā kāzas sarīkoja. Vecāki gulēja virtuvē, vecmāmiņa un mēs, abi bērni, lielajā istabā. Riņķī apkārt pa perimetru bija salikts viss – skapji, gultas, klavieres, galdi, krēsli. Mēs tur nodzīvojām līdz maniem 17!

Vai zini savu vecāku iepazīšanās stāstu?

– Zinu gan. Viņi bija vecās Ādženes tautas deju kolektīva dalībnieki. 50.–60. gados tur bija ļoti spēcīga amatiermākslas kustība. Tas bija tāds interesants stāsts, jo deju kolektīvā bija vairāki pāri, izveidojās četras ģimenes, kas draudzējās līdz pat pēdējam. Visi svētki – dzimšanas dienas, kristības, pilngadības – tika svinēti kopā un ļoti daudz dejots. Faktiski, es nāku no ģimenes, kur nevis dzied, bet dejo. Es pabeidzu mūzikas novirzienu 1. ģimnāzijā, tad iestājos Mūzikas vidusskolā, kas atradās turpat Fabriciusa ielā. Mana pirmā darba vieta ir Pļavas ielas skola, kur divus gadus nostrādāju par dziedāšanas skolotāju.

Jau manā Mūzikas vidusskolas laikā mēs pārcēlāmies uz Poruka ielu. Toreiz Sarkanā bāka, zvejnieku kolhozs, cēla saviem darbiniekiem māju. Mans tētis bija viens no tiem, kurš šo dzīvokli tur bija nopelnījis.

Ko jūsu ģimenei tolaik nozīmēja šī pārcelšanās uz jaunu māju?

– Tas bija milzīgs prieks. Tagad, no attāluma Pils ielas laiks izskatās ļoti romantisks un man kā bērnam ir tikai labas atmiņas. Gan par milzīgo sētu, kurā mēs visi skrējām, gan par divām ieejām, gan kāpnēm un skaisto gaismas logu virs trepēm, par Vārnu ielas republikas filmēšanu šajā mājā. Protams! Bet es iedomājos savu mammu. Tētis vienu brīdi gāja jūrā. Un viņai, sievietei – tajā brīdī 30 plus, ir uz ceturto stāvu uz muguras no sētas jānes malka. Katru dienu. Un jākurina. Ūdens ir ārā koridorā, tas spaiņos ir jāienes virtuvē, dzīvoklī. Tualete ir koridorā. No pieauguša cilvēka viedokļa tas ir ļoti smagi. Pārvākšanās uz tādu labiekārtotu, pilnīgi jaunu māju, kurā ir iespējama atsevišķa istaba manai vecmāmiņai, kur ir bērniem atsevišķa istaba un arī vecākiem sava vieta... Kvadratūras ziņā jau mēs neko neieguvām, jo mūsu Pils ielas milzīgā istaba bija gandrīz tikpat, cik viss mūsu jaunais trīsistabu dzīvoklis, bet dzīves apstākļi ar dušu, tualeti, ar gāzi un trīs istabām, kur katram bija sava vieta, tas, protams, nozīmēja pilnīgi jaunu dzīves līmeni un tāda kā taisnīguma atjaunošanos. Atbraukušie ostas cēlāji pie jauniem dzīvokļiem tika tūlīt, bet mums vietējiem nācās gaidīt ilgi – mūsu gadījumā 17 gadus!

Vai tavā ģimenē runāja par jūtām? Vai arī teiktais par to, kā jutās mamma, ir tavs pieņēmums?

– Tas ir mans jau pieauguša cilvēka priekšstats, ka tā varēja būt. Es, protams, redzēju norūpējušos mammu, es redzēju nogurušu mammu, bet, nē, tā paaudze un arī mana vecmāmiņa, viņi nedalījās ar jūtām. Un, ar gadiem, es arī saprotu – kāpēc. Tajā brīdī, kad tevi izved… Un manu vecmāmiņu izveda divas reizes – gan 1941., gan 1949. gadā. Viņai bija saimniecība. Es iedomājos to ļoti smago situāciju, kurā tu saproti, ka jebkas, ko tu pasaki, var pavērsties pret tevi. Savukārt manai mammai bija septiņi gadiņi, kad vecmāmiņa nolēma viņu no Sibīrijas ar vilcienu atsūtīt uz Latviju. Bija tāda iespēja, represēto bērni varēja tikt atpakaļ uz Latviju. Acīmredzot apstākļi tur bija tik ļoti, ļoti smagi, ka viņa nolēma riskēt un sūtīt to bērnu pie savas māsas uz Latviju. Es tā iedomājos, ko jūt (man tūlīt būs jāraud) septiņgadīgs bērns... tā ir knapi pirmā klasīte, kad tevi iesēdina vilcienā ar svešiem vēl daudziem bērniem un cilvēkiem... Un tā ir Sibīrija, tas nav brauciens divas vai trīs stundas, tas ir brauciens nedēļu, varbūt pat vairāk... Kad es iedomājos visas tās bērna sajūtas, mani pārņem šausmas. Un es domāju, ka tas atstāj tādas ļoti būtiskas sekas gan cilvēka raksturā, gan tajā, kā viņš uztver pasauli, cilvēkus. Un to nevar izdzēst ar to, ka tagad ir labi. Un līdz ar to, jā, ģimenē nerunāja par to, ka grūti. Par to nerunā. Piecieš, pacieš. Izcieš. Bet ļoti, ļoti mīl cits citu un ļoti, ļoti gādā cits par citu. Šī paaudze, neraugoties uz to, ka piedzīvots karš un represijas, ka abi mani vecāki nesagaidīja no lēģeriem atpakaļ savus tēvus, – viņi mācēja priecāties. Es saprotu tos cilvēkus, kuri tagad, skatoties uz karu Ukrainā, saka, ka viņi nevar ne ēst, ne dzert, priecāties un iet uz koncertiem, bet es arī zinu, ka smagumu palīdz pārvarēt diezgan apzināta izvēle meklēt arī labo un priecīgo. Cilvēki mīlēja, draudzējās, ballējās arī kara laikā, jo viņi dzīvoja. Tā bija viņu vienīgā dzīve. Tāpēc ļauties tikai sliktajam, bēdīgajam, ļaunajam, – tā, manuprāt, nav laba filozofija.

Tavā ģimenē ir pieredze – kā var priecāties arī tad, ja ir piedzīvotas šausmas.

– Var priecāties. Es vienmēr savus vecākus saucu par strādnieku inteliģenci, tas ir manis izgudrots termins. Kad bija lielas un mazas svinības, bija obligāti jāuzpucējas – bija jāuzvelk skaista kleita un uzvalks, balts krekls. Un vīrieši līdz pusnaktij nedrīkstēja šlipsi noņemt! Tas tika ļoti smalki vaktēts, jo – jābūt ir solīdiem! Bija jāiet uz teātri un koncertiem, bērni jāsūta augstskolās.

Saprotu, ka tavas mammas ģimene tomēr nāca no inteliģences, no saimniekmājām.

– Arī tēta. Padomju laikā viņi bija strādnieki, bet, jā, saknes bija citur un, protams, tās nāca viņiem cauri. Tā izjūta – skaisti dzīvot! Skaisti dzīvot ir jāprot! Var to ikdienu padarīt arī skaistu, ne tikai grūtu, smagu un bēdīgu. Var būt joki, var būt prieks arī ikdienā. Un skaistums – noteikti! Tur ir mammas puķu dārzs, tur ir šīs skaistās svinības, kleitas un dejošana. Tur ir 1956. gads – braukšana uz Maskavu, uz Vispasaules jaunatnes festivālu, kur Ventspils deju kolektīvs aizbrauca ar Rūjas Dzintarzemi, tādu uzvedumu. Kad es strādāju Tūrisma informācijas centrā un biju kopā ar Ventspils gidiem, kuru aktīvās darbības laiks bija padomju gadi, pieredzēju viņu dalīšanos un jokus, sapratu – visi laiki ir grūti, bet laiks, kurā cilvēki ir jauni, spēcīgi... Viņi nemeklē, kā vajadzētu būt, viņi dzīvo, viņi meklē prieku un mīlestību, draudzību tajā, viņu laikā, kurš ir.

Kuras ir tās Latvijas vietas, no kurām ir tavas mammas un tēta izsūtītās ģimenes?

– Mana mamma nāk no Ulmales Gulbjiem, tētis no Rāpatu Mazbrendzniekiem, tā ir Zlēku puse.

Gribu atgriezties Pļavas ielas skolā. Tu esi mūzikas pedagogs. Kurā brīdī tev rodas vēlme doties studēt Mūzikas akadēmijā?

– Pēc diviem nostrādātiem gadiem nāk atpakaļ skolotāja, kuru es aizvietoju, un es saprotu, ka mūzika ir tas, ar ko es gribu nodarboties arī turpmāk. Dodos studēt uz Mūzikas akadēmiju diriģēšanu.

Absolvēji akadēmiju un – ko tālāk?

– Vai dieniņ! Dziedāju Valsts akadēmiskajā korī, strādāju mūzikas skolā un tad vienā brīdī man sagribējās atpakaļ uz Ventspili. Sākumā darba nebija. Tad bija kori, studija kultūras centrā, uz brīdi 1. ģimnāzija, visi darbi ar diriģēšanu un mūzikas pedagoģiju saistīti. (Ak Dievs, kā man nepatīk par sevi stāstīt!) Un tad bija doma studēt sociālpsiholoģiju Vācijā. Strādāju ar jauniešiem luterāņu baznīcā, un tāda iespēja pavērās. Jau viss bija sakārtots, jau biju pabijusi Drēzdenē, un tad pēkšņi man bija jāizvēlas – Vācija vai mīlestība. Nevienu mirkli savu izvēli nenožēloju, man ir brīnišķīga meita. Tā es paliku Ventspilī, bet tad jau ir 90. un sākas pavisam cits laikmets. Bija jāuztur ģimene, bibliotēkās un skolās atalgojums bija ļoti mazs. Piezvanīju paziņai un teicu, ka meklēju darbu, kas nebūtu saistīts ar pedagoģiju. Un viņa man vaicā: Un ko tu māki darīt!? Man galvā ieskanas frāze: Dziedāt māku, dancot māku! (Smejas.)

Tā tu arī pateici?

– Nē, tas palika manī. (Smejas.) Es jau sapratu, kāda atbilde no manis tiek gaidīta – ka pārvaldu datorus, esmu ekonomiste, grāmatvede, juriste. (Smejas.) Apsēdos un domāju, iestājos datorkursos. Man bija jau gandrīz 30 gadu, kad pirmo reizi apsēdos pie datora. Tā es nonācu savā pirmajā ar mūziku nesaistītajā darbā Siltumā, es biju sekretāre, vēlāk personāla vadītāja. Līdz tam – kas bija vissvarīgākā lieta uz pasaules?! Tak – mūzika, kultūra! Bet Siltumā biju nokļuvusi starp enerģētiķiem, kuri saka, ka visas dzīves pamats patiesībā ir enerģētika! Ja nebūs siltuma, elektrības, gāzes, ūdens – te viss beigsies. (Smejas.) Tās bija ļoti liela pārmaiņa manā apziņā. Sapratu, ka ir vēl citas jomas, kurās ir ļoti zinoši un gudri cilvēki. Mans direktors bija Edvīns Upaciers – inženieris un dziļi kulturāls cilvēks!

Tad parādījās pilnīgi jauna profesija, kas mani ieinteresēja – sabiedrisko attiecību speciālists. Likās, ka tas ir kas tāds, ko es varētu labi darīt, – man patika rakstīt, runāt, organizēt. Protams, mans priekšstats par šo profesiju bija pilnīgi naivs! Beidzot studijas, es nonācu Ventspils domes Mārketinga nodaļā.

Joprojām – naiva?

– Es biju visnaivākais cilvēks pasaulē. Nonākot domē, es sapratu, cik faktiski tas ir stresa pilns, smags un grūts darbs. Tās ir viedokļu, ideoloģiju, pārliecību un varas cīņas, kurām esi pa vidu. Tu neesi viedokļa paudējs, bet tu sagatavo, apstrādā, izplati. Domē man klāt nāca ļoti daudz iemaņu.

Kurš laiks tas bija?

– Es sāku strādāt 2004. gada 1. aprīlī un nostrādāju tur līdz 2018. gadam. Apguvu pašvaldības struktūru, sapratu, kā darbojas tāds milzīgs mehānisms kā pilsēta. Es iemācījos būt precīzāka, koncentrētāka. Paldies Aivaram Lembergam – es iemācījos plānot! Tā bija mana lielā dzīves skola, kuru es apguvu gan domes Mārketinga nodaļā, gan vēlāk Tūrisma informācijas centrā.

Kā tu skaties uz koncertzāles Latvija piedāvājumu?

– Koncertzāles politiku, protams, veido tās mākslinieciskais vadītājs. Mana un vēl kādu cilvēku izjūta var ar to nesakrist, bet tas nenozīmē, ka politika ir peļama. Tomēr – no nelielas pilsētas koncertzāles viedokļa – būtu, iespējams, tomēr vēlamāk pamainīt proporcijas tam, ko mēs dodam. Arī akadēmiskās mūzikas lauciņā būtu jāstrādā uz dažādām mērķauditorijām, nekoncentrējoties tikai uz vienu. Ir svarīgi, lai būtu dažādība.

Ko tu dari ar akmeni, kas ir iemests ventspilnieku dārziņā no koncertzāles mākslinieciskā vadītāja puses – ka viņus nenovērtē, nesaprot?

– Ļauju viņam justies nesaprastam un retāk eju uz koncertiem. (Pasmaida.) Es braucu citur. Es ar lielu prieku samaksāju 80 eiro par biļeti un ceļu uz Liepāju un netērēju tos 15 eiro šeit.

Kopā ar Raulu Vēliņu un vēl citiem tu šobrīd strādā pie fotogrāfa Viļa Rīdzenieka pieminekļa izveides Ventspilī. Viņš ir 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas sēdes unikālā foto autors. Tev ir ideja sadarbībā ar Ventas Balsi aicināt ventspilniekus dalīties ar savas dzīves īpašajiem mirkļiem un stāstiem. Kādu fotomirkli šai krātuvei tu pievienosi no sevis?

– Man jādomā. Es vēl neesmu izlēmusi, es vēl neesmu par to domājusi. (Ilga klusuma pauze.) Man ir skaista fotogrāfija, kurā ir mana mamma, tētis, un viņi tur savu mazo bērniņu, man ir kādi pāris mēneši. Tas ir sākums. Tas ir nozīmīgi. Tie ir divi laimīgi, jauni cilvēki, kuri ir sagaidījuši savu pirmdzimto. Ventspilnieci. Tajā bildē es redzu visu. Ticību, cerību. Un tur ir mīlestība.

*Skaistā dzīve