Tapusi filma par ukraiņu pusaudžiem

Ideja par filmu Georgijam radusies aptuveni trīs nedēļas pēc kara sākuma, kad bija jau zināms, ka Ventspils 6. vidusskolā mācīsies ukraiņu bērni. Georgijs ļoti vēlējies aprunāties ar viņiem par karu, par nonākšanu Latvijā un dzīvi šeit, un filma bija labs iemesls, lai to darītu. Georgijs sapratis, ka informatīvajā telpā valda juceklis, ir daudz nepatiesu ziņu, tāpēc sarunas ar pusaudžiem, kas paši piedzīvojuši karu, viņam un apkārtējiem palīdzētu labāk izprast notikumus Ukrainā.

Kad ukraiņu bērni ieradās Ventspilī un sāka šeit mācīties (kopumā skolā tika uzņemti 54 bērni no Ukrainas), Georgijs stājās ukraiņu klases priekšā un vaicāja pusaudžiem, vai viņi ir gatavi iesaistīties filmas veidošanā un atklāt savus stāstus. Atsaucās vairāki, Georgijs izvēlējās piecus no viņiem. Filma ir stāsts par Arinu (13) un Nastju (14) no Kijivas, Oksanu (13) no Krivijrihas, Marku (14) un Tomofeju (14) no Odesas. Filmā pusaudži stāsta, kā viņi uzzinājuši par karu un ko no tā piedzīvojuši, stāsta par to, kā viņus pieņēma Latvijas sabiedrība, kā arī atklāj savas nākotnes ieceres. Visas filmas epizodes filmētas skolas telpās. Filmēšanas procesā Georgijam palīdzējis arī draugs un klasesbiedrs Gļebs Vasiļjevs.

Filmēšanu Georgijs uzsāka aprīļa vidū, bet pēdējie kadri nofilmēti maija beigās. Pirmizrāde notika Ventspils Jauniešu mājā, filmu skatījās ierobežots skatītāju loks, taču, ja būs interese, iespējams, vēlāk tā tiks piedāvāta plašākai auditorijai. Georgijs gan ir paškritisks un teic, ka filmu veidojis sev, saviem draugiem un paziņām, bet, lai to rādītu plašākai publikai, viņaprāt, būtu vēl jāuzlabo tās montāža, kā arī jāsakārto autortiesību jautājums. Varbūt nākotnē Georgijs turpinās strādāt ar nofilmēto materiālu un radīs citu filmas variantu jau ar profesionālāku skatījumu. Georgijs cer iestāties Latvijas Kultūras akadēmijā un studēt filmu režiju.

Līdzīgi kā paši ukraiņi, arī Georgijs kara sākumā izjutis šoku. Viņš pārdzīvojis par ukraiņiem, kad medijos tika stāstīts par kara noziegumiem Bučā un citās Ukrainas pilsētās. Taču vēl īpašāk ir par kara šausmām uzzināt no skolasbiedriem, kas paši tās piedzīvojuši.

Georgijs zina, kā kara notikumi tiek pasniegti dažādās informācijas telpās, jo viņa dzimtā valoda ir krievu valoda un viņš seko informācijai gan Latvijas, gan Krievijas medijos – gan oficiālajos, gan neoficiālajos. Viņa ģimene neatbalsta Putina režīmu un nosoda karu, tāpat vienaudžu vidū Georgijs nezina nevienu, kas attaisnotu karu. Taču viņš ir runājis ar pieaugušajiem, Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem, kuri tic Krievijas oficiālo mediju izplatītajai propagandai, tic, ka karš nāk par labu, ka Krievijas armija aizstāv «krievu pasauli», ka ukraiņi ir nacisti. Uzsākot darbu pie filmas, Georgijam nebija nodoma stāties pretim šiem viedokļiem, bet nu, kad stāsti ir nofilmēti, viņš tomēr cer, ka kāds, kurš gadu gaitā ir saindējies ar Krievijas propagandas izplatītajiem meliem, ieklausīsies Ukraiņu bērnos un mainīs savu viedokli. «Ukraiņi nav nekādi nacisti! Viņi ir vienkārši cilvēki, tādi paši kā mēs. Viņi dzīvoja tāpat kā mēs līdz brīdim, kad sākās karš – negaidīti un bez jebkāda pamata,» uzsver jaunietis. Viņaprāt, krievu kā nācijas problēma ir «militāristiska domāšana, kas Putina valdīšanas laikā piedzīvojusi uzplaukumu». Georgijs uzskata: «Liela daļa no krieviski runājošajiem ir slimi ar imperiālistisko ideju, bet es domāju, ka tas ir pārejoši.» Jaunietis saprot, ka turpmākie gadi Krievijā būs ļoti smagi, bet tic, ka arī kaimiņvalstī reiz viss mainīsies.

Vaicāts, kuras no filmas epizodēm Georgijam pašam šķiet visemocionālākās, viņš sīkāk stāsta par divām, taču piebilst, ka visa filma ir emocionāli spēcīga. Georgijs min, ka mēs pamazām esam pieraduši pie tā, ka Ukrainā notiek karš un ka daudzi ukraiņi ir bez mājām. Viņa filma ir atgādinājums, ka nedrīkstam to aizmirst.