Ziedošas mandeles un mīnus 4 kilogrami

Kad tas sākās?

– Pārņēmu no puiša, kurš ar to nodarbojās 25 gadus. Biju ar viņu kopā izbraucis Maroku, Lietuvu, Igauniju, kad viņš man zvanīja un teica: Andri, es gribu beigt. Negribi pārņemt? Atbildēju: Gribu!

Kādi cilvēki piedalās šādos ceļojumos?

– Ja dari vismaz vienu no šīm lietām, tad tu esi manējais: skaties sporta pārraides, esi aizdomājies par veselīgu dzīvesveidu, esi fiziski aktīvs – ja tev kāds piedāvā pabraukāties ar riteni, iziet pastaigā vai apmeklēt sporta zāli, tu ej! Manu klientu vidū ir skolotāji, profesori, bezdarbnieki, ārsti. Kad esam kopā, mums ir aizliegts runāt par profesijām. Neviens nezina, kas ir kas. Gūstam galvenokārt mentālo atpūtu. Es, piemēram, atradu vietu Melnās jūras krastā, kur nav zonas, – dzeram tur vīnu, un medicīnas profesors mani apskauj pateicībā par to, ka viņš nav sasniedzams. Man ir daudz dāmu virs 55, kas bauda braucienu. Dienā jānobrauc 50–80 kilometru, tas liekas drausmīgi, bet, ja tu ļoti lēni brauc, tu brauc 15 kilometrus stundā. Distanci var pieveikt 4–5 stundās, bet tev ir dotas desmit. Tu vari redzēt muzejus un ūdenskritumus, nopeldēties jūrā, ieiet baznīcā. Šis brauciens nav tāds: Ilze, aizlaižam uz Kuldīgu ar riteņiem! Grūti, pretvējš. Tur tu mosties kopā ar 35 citiem cilvēkiem, ir sarunas, ir maršruts.

Kāpēc velo?

– Kad brauc ar riteni, redzi visas foršās vietas. Ar kājām var noiet mazāk, ar riteni iespējams daudz pagūt. Ir valstis, kurās, ja tu apstājies, tevi pabaro bez maksas. Iznes lielo porciju. Arābos, piemēram. Tagad no Turcijas atbraucu ar mīnus 4 kilogramiem svarā. Ja būtu atpūties kūrortā, būtu plus 3.

Kas tev pašam mainījies dzīvē šajos divos gados?

– Man patīk pusgadu daudz strādāt un sešus mēnešus neko nedarīt. Varu ziemā aizbraukt uz siltajām zemēm, kā Maroka, Turcija, Spānija, nu jau pie čomiem, kas mani uzņem kā mājās. Kad es šo pārņēmu, protams, bija grūtāk, nekā biju domājis. Esmu perfekcionists, man patīk visu spēt noorganizēt laikā. Bet! Es mostos ar prieku! Man patīk. Strādājot ar inteliģenci, ja arī kaut kas nesanāk, man neviens nesaka: Ē, kur manas brokastis?! Kāpēc nav? Man saka: Andri, bez stresa! Mēs aizbrauksim līdz pirmajai kafejnīcai! Brokastis gan vienmēr bijušas laikā – plkst. 8.

Kā tavā jomā strādā reklāma?

– Man ir pārņemtais bizness, kurā ir datubāze ar 800 e-pastiem cilvēkiem, kuri jau kādreiz kaut kur ir braukuši. Katru gadu pievienojas kādi 10–15 jauni. Protams, ir sociālie tīkli, kuros vari stāstīt par to, ko dari, publiskot savas emocijas. Un, protams, ir draugi, paziņas. Parasti populārākos maršrutus izķer jau iepriekšējā gada decembrī kā karstus pīrādziņus, reklāma pat nav vajadzīga.

Kas ar tevi notika pirms gada martā?

– Ierasti man ir 2–3 īsās Baltijas un 6 garās ārzemju tūres gadā. Pērn 4. martā atlidoju no Marokas. Tad sekoja paziņojums par pandēmiju. Cilvēki man zvanīja un prasīja: Andri, būs!? Uztaisīju Baltijas burbuli – 9 tūres. Tā es ļoti ātri noreaģēju, visas grupas bija pilnas. Līgo svētkus, piemēram, svinējām Zvirgzdu ezera krastā pie priedes, kur filmēta Ezera sonāte. Gaidīju rudeni, domāju – varēs kaut kur izbraukt, bet atnāca otrais vilnis. Arī šobrīd neviens nezina, kā būs.

Turcija bija tev pirmais ceļojums pēc pauzes?

– 2011. gadā iesāku tradīciju – ziemā vienu mēnesi pavadu siltajās zemēs, tas mani baigi uzlādē. Pērn februārī mums no Maratona kluba bija treniņnometne Ēģiptē, bijām 33 cilvēki. Šogad – meklēju valstis, kurās pēc iebraukšanas nav jāievēro pašizolācija. Nevarēju atļauties ielidot un 10–12 dienas sēdēt viesnīcā. Piemēram, Kipra vēl decembrī bija vaļā, bet februārī Turcija bija vienīgā pieejamā no manis izpētītajām. Nebiju bijis Antālijā. Piezvanīju uz Latvijas Triatlona asociāciju, kuras biedrs esmu, un palūdzu, lai turku kolēģi man sagādā riteni, jo pašam aizvest to ir dārgi. Tā par simbolisku samaksu tiku pie vislabākā riteņa Turcijā. Lidmašīnā Rīga–Cīrihe bijām 21 pasažieris, reisā Cīrihe–Stambula, tāpat kā lidojumā uz Antāliju, jau bija pilns ar turkiem. Visi ar sejas maskām. Brauciens izmaksāja ap 350 eiro, no tiem airBaltic daļa – 220. Turcijā vietējiem bija komandantstunda, tūristiem – ne. Veikali strādāja, kafejnīcās viss bija tikai līdzņemšanai. Tā es 10 dienas braucu pa Turciju gar jūru – 509 kilometrus gar garo Likijas ceļu. Uz rudeni plānoju tur aptuveni 200 kilometrus garu grupas pārgājiena maršrutu, iekļaujot vissmukākos objektus.

Bija vērts ceļot, neskatoties uz pandēmiju?

– Sajūtas, protams, ir draņķīgas, kad, esot ārzemēs, ieslēdz internetā Rīta Panorāmu un tur saka: Tikai nemēģiniet ceļot! Esmu finansists – matemātiķis. Pēc saslimstības rādītājiem man Antālijā atrasties bija četras reizes drošāk nekā Rīgā! Mana pilsoniskā sirdsapziņa bija neizpratnē, kāpēc es nedrīkstu, ja Antālijā ir drošāk nekā Rīgā! Ziņas bombardē. Paretam, bet uznāca stresiņš. Atbraucu mājās, rakstīju e-pastu par tūrismu Ventspils novada Evitai Roģei, man saka: Kur tāda enerģija!? Pats sevi jau nejūti, bet acīmredzot biju labi uzlādējies Turcijas saulītē.

Ko piedāvāsi cilvēkiem tuvākajā laikā?

– Plānoju trīs maršrutus četrās dienās Latvijā no dienvidiem uz ziemeļiem. Mums pārsvarā ir rietumu vai dienvidrietumu vēji; lai nesabojātu dienu, ir būtiski neplānot ilgstošu braukšanu pretvējā. Maija beigās brauksim no Daugavpils līdz Apei, pēc tam no Bauskas līdz Rūjienai vai pat Valkai un tad no Priekules līdz Rojai. Pagaidām oficiāli izsludinājis neesmu, šobrīd, nezinot, vai drīkstēs vai ne, pieteikušies ir ap 20 cilvēku. Šajās dienās plānoju pabeigt rokasgrāmatas visiem braucieniem, ar informāciju par vietām, kas jāredz, un naktsmītnēm. Tad klausīšos, ko Kariņš teiks: ko drīkstēs, ko – ne.

ANDRA VALERTA Turcijas ceļojuma dienasgrāmata (fragmenti)

22. februāris, 1. diena

Vakar bažījos, ka neredzēšu Bodrumu, jo prāmis jau plkst. 10. Izrādās, pirmdienās tas atcelts. Apbraukt pa ceļu – nereāli, baudu Bodrumu. Pilsētiņa ar 36 000 iedzīvotājiem un 1000 jahtām – īsta burātāju paradīze! Viesnīca pie pludmales, ap +18⁰C, eju sauļoties. Izbaudu turku kafiju – perfekta. Cenas no 0,60 līdz 1,20 EUR, garšo vienādi. Aizvedīšu kafijas trumuli Ivaram, lai iemācas arī Ventspilī tādu taisīt.

23. februāris, 2. diena

Kad sarīkoju Igaunijas taku tūri, Kaspars Bāliņš teica, ka tā ir labākā. Šodien varu sacīt, ka šī diena ir labākā uz velo, kāda man bijusi: bezvējš, silts, mandeles zied, eikaliptu birzis smaržo, kalni, jūra. Kad uzbrauc 350 metru augstumā, galva reibst no laimes. Pēc nobrauktiem 60 km – mīkstais aizmugurē. Līdz galamērķim 15 km. Aizstūmos līdz benzīntankam. Domāju – jāpajautā, lai kāds aizved ar kravas kasti, vai arī samainīšu kameru un mīšos... Pienāca vīrs, vārdā Hasans, un teica, ka aizvedīs mani uz Marmarisu. Šim mazs Reno, visu ielādējām, atbraucām uz hoteli. Prasu, cik jāmaksā, šis atbild: Welcome to my country! un liek roku uz sirds!

24. februāris, 3. diena

Šodien gandrīz 90 km uz dienvidiem pa vējam, kādas 5 reizes 1–2 km stūmos kalnā, kāpums 5–7%. Uz 60 km/h laidos lejā, paretam palika baisi. Pa ceļam par pāris apelsīniem neviens naudu neņem, grib parunāties. Garšo kā Portugālē. Policija apstādināja, bija sajūsmā par manu ideju līdz Antālijai aizbraukt ar velo. Arī turku veterānu velosportistus satiku, šie arī sajūsmā.

25. februāris, 4. diena

Esmu ticis līdz Likijas ceļam. Nomīti diezgan smagi 86,86 km. Modos plkst. 6.35 ar aicinājumu no mošejas. Lai izpildītu šodienas mērķi, būtu bijis jānomin 120 km pa kalniem. 40 km braucu ar autobusu – 6 EUR.

26. februāris, 5. diena

Pa mierīgo 52 km, esmu ticis līdz pilsētai Kasa. No rīta apskatīju antīkas drupas. Beidzamie 30 km ceļš starp kalniem un jūru, saule, bezvējš, fantastiski un neaprakstāmi. Šodienas tēriņi – viesnīca 13 EUR, pusdienas 1,70 EUR, tirgū liela pankūka, pildīta ar zaļumiem un biezpienu un sieru, 1,60 EUR, veikalā un tirgū visādiem sīkumiem iztērēju 7 EUR.

27. februāris, 6. diena

Kāpēc laiks tik ātri skrien? Šodien 45 + 10 km bez somas pa pilsētiņu Demre/Mira. Šodien ēdu krodziņā. Publiski nedrīkst, bet džeki mani ieaicināja virtuvē – noliktavā. Jēra gaļas piena zupa ar olīveļļu un citrona sulu, otrajā jēra kotletītes ar lavašu, grilētiem tomātiem un pipariem, jogurta piparmētru mērce… un turku kafija beigās! Par mani izrādīja interesi kādi četri suņi, no viena adrenalīna iespaidā dabūju laisties pret kalnu, pats nesapratu, kur man spēki tādi radās.

28. februāris, 7. diena

Kā plānots, viegli 30 km gar jūru līdz pilsētai Finike un saules vannas. Ja godīgi, ir skumīgi, nav ierasti lielās velocelojumi.lv kompānijas, nav smieklu, nav apmainīšanās ar piedzīvoto, nav jāvāra soļanka, nav alus... Man vēl divas dienas, 75 km līdz Kemerai un tad 40 km līdz Antālijai. Nākamo svētdien jānoskrien pusmaratons Antālijā. Viens treneris teica, ka esmu optimists – pēc 9  dienām ar velo skriet pusmaratonu. Budžets – pusdienas apēdu leftoverus, viesnīca 9 EUR. Te saimnieko vecs vīrs, teica, ka par 5 EUR uztaisīs zivi turku gaumē vakariņās un arī brokastis būs. Veikalā iztērēju 1,50 EUR – pāris apelsīnu, greipfrūts, ūdens, siers, kefīrs ar zemenēm.

2. marts, 8. un 9. diena

Turcijas velotūrē 9 dienās nobraukti 500 km, 60 km ar transportlīdzekļiem. 40 km halturēju, jo negribējās mīt kalnos, lai kaut ko apskatītu, 15 kg soma mani vilka atpakaļ. Kopsavilkums – turki ir viesmīlīgi, laikapstākļi ir lieliski, cenas labas, augļi, dārzeņi, sieri garšīgi, skatos ir gan kalni, gan jūra. Ceļojiet ar velocelojumi.lv, ceļojiet paši!

7. marts

52. pusmaratons pievarēts, sen aizmirstas emocijas, pat asaras saskrēja acīs! Galvenais mērķis bija saprast, kā pandēmijas laikā rīkot lielus pasākumus – viss skaidrs, turki lieliski pastrādājuši! Rīt uz mājām! Covid-19 tests Turcijā maksā 30 EUR, pie mums 53 EUR.