Ēnu spēle par visa sākumu

To radījusi tās režisore Santa Didžus kopā ar Kasparu Znotiņu (balss) un Kristapu Pētersonu (mūzika). Pasaules radīšanas stāstu no Bībeles 1. Mozus grāmatas izstāsta pieci Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Jauniešu centra aktieri. Ar rokām, kājām, galvām, pirkstiem un matiem viņi gaismu un ēnu saspēlē uz balta, apaļa ekrāna uzbur ainas, kurās Dievs rada augus, zivis, dzīvniekus un, visbeidzot, cilvēku...

Izrāde īpaši domāta maziem bērniem kāpēcīšu vecumā un jauniešiem, kas meklē atbildes uz daudzajiem eksistenciālajiem jautājumiem. Izrāde ir kā milzīga bilžu grāmata, kurā katrs attēls ir dzīvs un kustīgs.

Līdz šim Latvijas teātra vēsturē nav iestudētas izrādes ēnu tehnikā, tādēļ 7 dienas. Genesis ir uzskatāma par pirmo šādas formas mēģinājumu. Par to Ventas Balss intervija ar izrādes režisori Santu Didžus.

Kāpēc izrāde iestudēta kā ēnu teātris?

– Kad sapratu, ko vēlos iestudēt savā diplomdarba izrāde, bija skaidrs, ka teātris klasiskajā izpratnē nederēs. Ēnu teātris bija vispiemērotākais veids, lai stāstītu par SĀKUMU. Ēnu teātri uzskata par teātra pirmsākumu, kad ugunskuru mestajā gaismēnā rituāldejas dejoja pirmie cilvēki. Arī šis stāsts ir par SĀKUMU, tāpēc ēnu tehnika šķita ļoti piemērota.

Latvijā nav ēnu teātra pieredzes, nebija kam jautāt padomu, tāpēc pašai nācās burties visam cauri. Vēl zināju, ka vēlos, lai mana izrāde līdzinās multfilmai, tam nepieciešams ekrāns. Arī lai uz ekrāna veidotu izrādi, vajadzīgas ēnas. Vēl nezināju, kā parādīt Radītāju – Dievu, jo Viņu katrs mēs redzam un iedomājamies savādāku esam. Visi minētie iemesli kopā veido šo jauko, gandrīz visiem zināmo stāstu.

Kādas prasmes vajadzīgas ēnu teātra aktieriem, lai atklātu tēlu, domu, emocijas?

– Mācīties veidot ēnas var ikviens bērns un pieaugušais. Esmu pārliecināta, ka lampas gaismā mājās ikviens mēģinājis to darīt. Taču, lai stāstītu un rādītu stāstu, ir vajadzīgas aktiera iemaņas. Ēnu teātrī visa lielākā uzmanība ir koncentrēta rokās, tāpēc svarīgi, lai tās būtu kustīgas. Tomēr vissvarīgākais ir domāt līdzi un saprast, kurā brīdī un ko katrs aktieris dara, jo tieši tajā mirklī arī viņš ir radītājs. Kad aktieris saprot, ko viņš dara, to saprot arī skatītājs.

Kas pamudināja pievērsties Bībeles tēmai par pasaules radīšanu? Ko no tās gūs bērni un ko pieaugušie?

– Jautājumu, kas izskan arī izrādē man uzdeva meita. Kad bija jāatbild, sapratu, ka īsti nespēšu atbildēt, jo – nezinu. Tas lika meklēt. Biju neizsakāmi laimīga, kad atskārtu, ka vissaprotamāko atbildi par pasaules lietu kārtību sniedz Bībele. Šī grāmata sniedz atbildi uz ne vienu vien jautājumu, to tikai ir jāatver un jāmeklē.

Jo vairāk pārlasīju vajadzīgo, jo vairāk sapratu, cik lielā līdzsvarā Dievs visu ir radījis un cik lielas pūles visam pielicis, pret ko mēs attiecamies diezgan vieglprātīgi. Gan bērni, gan pieaugušie uzzinās, kādā secībā un ko Dievs radīja vispirms un pēc tam... Katrs šai izrādē atradīs sev vispiemērotāko pasaules radīšanas un filozofiskās uztveres jēgu,j o tā ir ierakstīta pašā Bībeles tekstā. Tā tas notika arī ar mani, kad sapratu, cik pilnīgs ir šis teksts.

Kāpēc pievērsāties režijai?

 – Man gribējās mācīties, visvienkāršākais šķita turpināt mācības specialitātē, kuru jau zinu. Tāpēc likumsakarīgi izvēlējos režiju. Tagad pēc iestudēta diplomdarba man ir vāl viena profesija, maģistra grāds un nominācija par labāko izrādi bērniem un jauniešiem.

Vai Jums ir kāda īpaša recepte laika menedžēšanai – kā spējat sadalīt sevi ģimenei – bērniem, darbam, Māmiņu klubam un nupat notikušajam deju šovam?

– Vislabākā recepte laika menedzēšanai ir pajautāt tuvākajiem, vai es varu darīt to un to, vai mēs tiksim galā? Vispirms vīram, tad visiem pārējiem ģimenes locekļiem – mammas un tētus ieskaitot. Izrādās, ka viņi ir priecīgi palīdzēt. Tas savukārt dod spēkus cīnīties tālāk, jo negribu viņus pievilt, ka palīdzība bijusi velta. Līdz mūža galam gribētos tikt skaidrībā pašai ar sevi. Ceru, ka tas izdosies. Bet padomu gan jautāju daudz un par dažādiem jautājumiem cilvēkiem, kuriem uzticos.

Kas Jūsu dzīvei piešķir garšu?

– Situācijas, kad šķiet – ar kaut ko netikšu galā, vai visa kā ir par daudz. Tad es sasparojos, jo negribu padoties, un viss sakārtojas. Tas ir kā liels jautājums, ko kāds tev uzdod, un tu nezini atbildi. Taču ir droša pārliecība, ka zināsi rīt.