Misija ir izpildīta

Kad Dzintars brauc uz valstīm, kas nav pārāk turīgas, kā, piemēram, šoreiz Moldova, viņš ņem līdzi kādu šokolādes tāfelīti, kādu kastīti ar šoferim neraksturīgu valūtu – Prozit konfektēm un mazu pudelīti Rīgas Melnā balzama. Tie ir nelieli žesti, ar kuriem pateikt paldies un iekarot cilvēku labvēlību. Droši vien arī pašam ir sajūta, ka nav palicis parādā, – tas gan jājautā pašam Dzintaram, ja izdosies viņu satikt Ventspils ielās. Šoreiz nesanāk daudz laika, lai izsvērtu visus kā un kāpēc, šoreiz svarīgs ir stāsts, kas jāizstāsta. Arī mūsu redakcijā nonāk šokolāde Serenāde, iegādāta Ventspilī, bet izceļojusi cauri Lietuvai, Polijai, Slovākijai, Ungārijai, Rumānijai, Moldovai.  

Brauciena priekšvēsture 

Dzintars ir strādājis gan dažādās Eiropas valstīs, gan Amerikā, gan Kanādā. No 2003. gada viņš uz Latviju atbrauc vien atvaļinājuma laikā un brīvdienās atpūsties. 2010. gadā viņš strādājis Īrijā par tālbraucēju šoferi, kad tur ieradušies kāda uzņēmuma pārstāvji un noslēguši līgumu ar 200 šoferiem par darbu Kanādā. Dzintars tur nekad nebija bijis, un reiz tā viņam bijusi sapņu zeme, tādēļ piekritis. Nedēļu dzīvojis un strādājis Kanādā un Amerikā, trīs dienas atpakaļ pie sievas Īrijā – tā dzīvojuši apmēram septiņus mēnešus, līdz sieva pārcēlusies pie viņa uz Kanādu. Īrējuši kādā mājā istabu un tur iepazinušies ar ukraini Genādiju Bondarenko. Kā stāsta Dzintars, ļoti daudzpusīgu, inteliģentu un izglītotu cilvēku, kura dzimtā pilsēta bijusi Odesa.  

Pēc septiņiem Kanādā pavadītiem gadiem Dzintars ar sievu un bērniem atgriezies. Ļoti gribējies mājās, gribējies, lai bērni uzaug Latvijā. Nobāzējušies Ventspilī, bet Dzintaram nācis ļoti labs darba piedāvājums Īrijā. Ģimenē aug trīs mazi bērni. Lai ģimeni uzturētu, izdevīgāk sanāk dzīvot Īrijā. «Man ir tāda jūrnieka dzīve – piecas nedēļas esmu prom, vienu mājās. Tikai jūras vietā – šofera darbs Īrijā.»

Viņi ar Genādiju sarakstījušies jau agrāk, bet apmēram nedēļu pēc Krievijas karaspēka iebrukuma Ukrainā Genādijs Dzintaram rakstīja vēstuli ar lūgumu, vai viņš nevar no Odesas atvest Genādija mammu. Sākumā šķitis, ka tas nav paveicams, bet vēlāk jau abi sākuši izvērtēt apstākļus. Genādijs ierosinājis, ka viņa mamma Lilija Mihailovna Bondarenko – kundze cienījamā 82 gadu vecumā – varētu nokļūt pāri Ukrainas–Moldovas robežai, ciematā ar nosaukumu Palanka (līdzīgi kā Lietuvas Palanga). Tas noticis īsi pirms Dzintara plānotā atvaļinājuma. Turklāt sakritis tā, ka Dzintars saņēmis gada laikā pārmaksātos nodokļus. Viņi abi ar sievu sprieduši, ka varētu veikt ziedojumu kādā no Ukrainas atbalsta kontiem, bet gribējies pārliecināties, ka palīdzība tiešām nonāk tur, kur tas nepieciešams. Vārdu pa vārdam, un nolēmuši, ka Dzintars pats noīrēs minivenu un atvedīs kara bēgļus drošībā. «Esmu strādājis arī par autobusa šoferi. Pieredze ir, viss tas pats, tikai reljefs mainās.» 23. martā, kad Dzintars ielidojis Rīgā, minivens jau gaidījis Rīgas lidostā. Atbraucis uz Ventspili, izgulējies un jau nākamā dienā devies pie Sanitas Peteres no ziedojumu centra Ventspils atbalsts Ukrainai, ar viņu jau iepriekš sazinājušies. Sarunājuši, ka pirmais brauciens līdz Polijai būs tāds kā izmēģinājums, bet otrajā reizē brauks uz Palanku pēc Genādija mammas un vēl vairākiem pasažieriem. «Kad 24. martā piebraucu pie Sanitas, viņa man vaicāja: «Kad tu esi gatavs braukt?» Es viņai teicu: Vakar!»  

Pirmais brauciens 

Pirmais reiss plānots uz Čelmu (Polijas robežpunkts netālu no Baltkrievijas un Polijas). Līdz Polijai Dzintars vedis humānās palīdzības kravu no Ventspils. Turpceļā informācija par vedamajiem cilvēkiem nemitīgi mainījusies. Par katrām mazākajām izmaiņām Ventspils koordinatores viņu informējušas. Čelmā viņas sarunājušas Dzintaram naktsmājas baptistu baznīcā, kara bēgļu krīzes centrā.

«Piecēlos septiņos, bija 25. marta rīts, tieši mana dzimšanas diena,» stāsta Dzintars, «bet man nevajadzēja ne kūku, ne dāvanas. Bija gandarījums, ka es daru kaut ko labu!» Aši paēdis brokastis, uzzinājis, ka cilvēki, kurus viņam sarunāts vest, ir netālu, citā krīzes centrā, pateicās brīvprātīgajiem par uzņemšanu un devās ceļā. Otrs krīzes centrs bija ierīkots lielajā Tesco tirdzniecības centrā, policijas apsargāts. «Visā veikalā neviena plaukta, pilns ar balti klātām saliekamajām gultām,» iespaidos dalās Dzintars. «Grūti par to runāt, bet diemžēl kāds karu vienmēr izmantos negodīgi. Notiek cilvēku tirdzniecība. Armijas cilvēkiem uzrādīju pasi un vadītāja apliecību. Datus ievadīja sistēmā, iedeva man aproci ar numuru. Izstāstīja, kur jāpiereģistrējas, kad būšu cilvēkus atvedis līdz Ventspilij. Iedeva bērnu sēdeklīti sešgadīgajam puisītim. Visi ļoti pieklājīgi un saprotoši.» 

Dzintaram no Čelmas uz Ventspili bija jāved pieci cilvēki un sunītis. Viņi visi bija no Kijivas un tās apkaimes. «Vedu sievieti ar 13-gadīgu meiteni (vīrs karoja) un otru ģimeni – vecmāmiņu, meitu un mazmeitu ar sunīti Lūnu. Katram pa vienam čemodānam – turklāt ne jau tie lielie, ar kuriem pāri okeānam brauc. Viens čemodāns – un jāsāk dzīve svešā pasaules malā no jauna. Cilvēki zināja, ka brauc uz Ventspils Augstskolas dienesta viesnīcu. Sākumā visi bija sabijušies, pa taisno no kara zonas, pagrabos nakšņojuši. Izmantoju tādu šofera viltību, kādu zinu no agrākiem laikiem. Uzgriezu salonā siltāku temperatūru, līdz kādiem 22 grādiem. Pēc kādām 15 minūtēm skatos – visi iemiguši. Pagriezu atpakaļ temperatūru uz 20 grādiem, lai cilvēki nesasvīst, un braucu tālāk,» stāsta Dzintars. 

Viņš piekodinājis pasažieriem, lai droši saka, ja vajag apstāties. Apstājušies vien pusceļā un nedaudz parunājušies. Ukraiņi stāstījuši, ka ir jau pieraduši pie automātu šāvienu trokšņa, bet, kad krīt aviobumbas un raķetes, tad gan esot panikā. 

Tajā pašā dienā, ap pusvienpadsmitiem vakarā bijuši jau pie Ventspils Augstskolas, kur visi laipni sagaidīti. 

Uz Palanku 

27. martā no rīta Dzintars sagatavojies braucienam un devies ceļā. Prombraucot mērījis maršrutu un rēķinājis, cik reižu vajadzēs nakšņot. Aiz Krakovas sākas kalnains apvidus, pēc tam Slovākija arī ļoti kalnaina. Dzintars mēģināja atrast taisnāko maršrutu, bet, kā jau tas dzīvē pierādījies – ne vienmēr taisnākais ceļš ir tas ātrākais.

Pirmajā naktī pārnakšņojis Krakovā, otrajā naktī – kādā Rumānijas pilsētā. Iebraucis Moldovā, bet tur izrādās, ka jāpērk vinjete uz desmit dienām, automātā, kur viss rakstīts tikai vietējā valodā. Dzintars prasījis palīdzību darbiniecei. «Kad braucu, vienmēr cenšos atstāt par latviešiem to labāko iespaidu, lai nākamajam latvietim būtu jau nedaudz vieglāk,» stāsta Dzintars. «Biju izmainījis naudu uz vietējām lejām, grasījos jau likt 100 lejas automātā, kad meitene mani apstādināja un teica, lai pagaidu, viņa samainīs. Izrādās, automāts atlikumu neizdod. Šoreiz šokolādīte noderēja,» smaidot saka Dzintars. Pēc meitenes ieteikuma braucis nakšņot uz Kišiņevu. Mazliet pagulējis, Dzintars devies ceļā, plkst. 11 jau bija jābūt Palankā. Nejauši iemaldījies Piedņestrā, vaigā redzējis bruņutransportierus ar Krievijas karogiem un miera uzturētājus, Dzintars laimīgi nonācis Palankā. Pa ceļam vēl moldāvu policistiem nācies uzrādīt dokumentus un, protams, vinjeti. «Paldies meitenei,» nosaka Dzintars. 

Atpakaļceļš līdz Ventspilij

30. marta rītā Palankā sazinājies ar Genādija mammu un uzzinājis, ka viņu atvedīs līdz robežai. Savos cienījamajos gados viņa bija ļoti žirgta, ieradās pirmā no visiem. Citi cilvēki 12 stundas bija līdz robežai braukuši. Bijusi Larisas kundze, Akimovi – Larisa un Deivids – un Mormijevi – māmiņa ar diviem bērniem. Arī viņu ģimenes galva bija palicis karot. Pierobežā Dzintars novērojis, ka no Moldovas puses bija atbraukuši arī tādi šoferi, kas pelnīja ar cilvēku vešanu. Liela cilvēku plūsma devās arī atpakaļ uz Ukrainu. 

Izbraukuši plkst. 12, un gribējies ātrāk tikt līdz Rumānijai, jo Moldovā ceļi, pat galvaspilsētā, bijuši tādi, ka zobus var izlauzt, nemaz nerunājot par mašīnas ritošo daļu. Robežpunktā cilvēku plūsma bijusi liela, tur pavadījuši vismaz stundu. Cilvēki mašīnā bijuši satraukti. Kā vēlāk noskaidrojies, viņi sabijušies, ka šoferis nav izvēlējies taisnāko ceļu. Arī viņi raizējas par cilvēku tirdzniecību. Vakarā atraduši Rumānijā viesnīcu ar dažām brīvām istabām. Dzintars visu nokārtojis, samaksājis, pārbaudījis, ka istabiņas ir tīras un nav piesmēķētas. Palīdzējis visiem iekārtoties, un devušies pie miera. No rīta sešos visi jau bijuši gatavi doties ceļā, vien Olena ar diviem bērniem lūgusi, vai var kaut kur piestāt – neesot ēduši. Dzintars viņiem iedevis no mājām līdzpaņemtos konservus, rumāņu maizi un piekodinājis, lai saka, ja kaut ko vajag. Braukuši uz Ungārijas robežu, kur gadījies neliels misēklis ar pasēm. Vienai pasažierei esot bijusi vēl vecā tipa pase, un nācies skaidrot, ka dzimšanas datos minētais ukraiņu Грудень ir decembris.  

Braucot Ungārijas kalnos, uz auto paneļa izlēcis paziņojums check engine un dzinējam sākusi zust jauda. Turklāt Dzintars telefonā saņēmis ziņu, ka gandrīz iztērēts interneta limits. Apstājies benzīntankā un, kamēr pasažieri atpūtušies, nokārtojis papildu internetu telefonam – navigācijai. Tikmēr arī minivena motors atdzisis, un, ceļu uzsākot, viss bijis kārtībā. 

Pasažieri bijuši ļoti sīksti, reti lūguši apstāties. Turklāt, ja pa ceļam bijusi kāda Lukoil vai Gazprom DUS, lūguši, lai brauc garām. Budapeštā vēlu vakarā izdevies tikt pie četriem viesnīcu numuriņiem. Atkal jau Dzintars samaksājis, noformējis dokumentus, apskatījies, ka istabas ir tīras. Brokastīs padzēruši tēju. Genādija mamma bijusi ļoti labi sagatavojusies – viņa viesnīcā izvilkusi maizes kukuli, desu un pieklājīga izmēra nazi. Dzīves pieredze.

Devušies ceļā. Jau Ungārijā sācies lietus un auto dzinējam atkal jau sākusi zust jauda. Nācies atkal apstāties un dzesēt motoru. Lijis arī Slovākijā, bet Polijā lietus pārgājis slapjā sniegā. Dzintara sieva sarunājusi Lomžā viņiem viesnīcu ar visām brokastīm, bet līdz Lomžai vēl jābrauc 160 km pa ātrgaitas šoseju. Dzintara īrētais minivens vairs uz priekšu kustējis vien ar 85 km/h. Lai tikai lieki nesatrauktu pasažierus, te Dzintars izlicies, ka netiek garām fūrei, te – ka traucē sliktie laikapstākļi. Laimīgi tikuši galā. Viesnīcā viss tīrs, kārtīgs, istabiņas – nepiesmēķētas. Atpūtušies un no rīta tikuši pie bagātīgām brokastīm. 

Pēdējā dienā mašīna vairs nav niķojusies. Lietuvā laiks bijis skaists un saulains. Kauņā satikuši divus siguldiešus, kuri nopirkuši Dzintara pasažieriem dzērienus. Ventspilī viņi ieradušies agrāk, tādēļ Dzintars ar mašīnu izmetis nelielu loku cauri pilsētai. Augstskolas dienesta viesnīca tobrīd bijusi pilna, tādēļ, kā iepriekš norunāts, aizvedis savus pasažierus līdz viesu namam Valdemāra ielā. Atvadoties noskaidrojies, ka no visiem pasažieriem tikai Olena – divu bērnu mamma – nojautusi, ka busiņam motors niķojies.  

Genādijs bijis laimīgs, kad Dzintars piezvanījis un izstāstījis, ka mamma ir laimīgi atvesta līdz Ventspilij un nu jau ērti iekārtojusies augstskolas dienesta viesnīcā, kur bija atbrīvojusies vieta. Genādijs izlēmis pats braukt pakaļ savai mammai. Jau drīz viņa lidos ar dēlu uz Vankūveru. Ceļš būs tāls, bet Vankūvera ir ļoti skaista pilsēta Kanādas rietumos, turklāt ļoti mierīga. Dzintars vēl pirms došanās uz Īriju devies apciemot Genādija mammu un pa ceļam saticis omīti, meitu un mazmeitu ar sunīti Lūnu no pirmā brauciena. «Mani tagad aicina uz Kijivu, kad tur būs mierīgi. Galvenais, ka viņi ir sveiki un veseli nonākuši šeit. Misija ir izpildīta un sirds mierīga,» nosaka Dzintars.