Savu nākotni redz sportā

18-gadīgā Marija, kas ar džudo nodarbojas jau no astoņu gadu vecuma, ir pateicīga saviem vecākiem, kas ievirzīja viņu uz šo sporta veidu. Kā atzīst pati jauniete, džudo viņai palīdz trenēt gan prātu, gan izveicību. Turklāt Marija ļoti vēlētos lauzt pie mums valdošo stereotipu, ka džudo piestāv tikai zēniem. Par visu vairāk sarunā ar Mariju.

Apsveicu tevi ar gūto atzinību nominācijā Cerība sportā. Vai šī atzinība tev bija pārsteigums?

– Paldies! Jā, tas man patiešām bija pārsteigums. Ļoti priecājos par to, ka mani panākumi, uz kuriem esmu gājusi gadiem, tika pamanīti un novērtēti. Man tas ir ļoti svarīgi.

Cik ilgi nodarbojies ar džudo?

– Pirms sāku nodarboties ar džudo gāju uz vingrošanas treniņiem. Olimpiskajā centrā Ventspils šo abu sporta veidu zāles atrodas līdzās. Kādu laiku pavērojuši, ar kādiem panākumiem darbojos vingrošanā, vecāki man piedāvāja pāriet uz džudo nodarbībām. Man tur uzreiz viss ļoti iepatikās, mani mīļi sagaidīja viena meitene, ar kuru mums tagad ir izveidojusies draudzība. Tā aizsākās mans ceļš šajā sporta veidā: no vingrošanas uz džudo.

Tavs vecāku lēmums bija pareizs?

– Pilnīgi noteikti. Man ļoti patīk šis sporta veids, tas harmoniski attīsta cilvēku. Džudo pilnībā atbilst visām manām rakstura īpašībām, manai būtībai – notiek nepārtraukta attīstība, man patīk visu laiku apgūt jaunus paņēmienus, fiziski attīstās mans ķermenis, kļūstu veiklāka, izveicīgāka. Džudo ir īpašs ar to, ka tas ieaudzina augstas morāles principus. Priecājos, ka stereotipiskā domāšana par to, ka ar džudo var nodarboties tikai zēni, pamazām noveco, jo mūsdienās meitenes džudistes uzrāda pat labākus rezultātus nekā puiši, meitenes ir uzcītīgākas, tādēļ arī gūst labākus panākumus šajā sporta veidā. Ventspilī ar džudo nodarbojas trīs meitenes.

Pastāsti par saviem panākumiem sportā.

– Atzinību Cerība sportā guvu, pateicoties savai uzvarai Eiropas čempionātā sambo U-18 2021. gadā. Esmu piedalījusies arī Eiropas čempionātā 2019. gadā, kas notika Rīgā un kur ieguvu 2. vietu, toreiz veiksmīgi iekļuvu finālā un man pietrūka pavisam nedaudz līdz uzvarai. Tie ir mani lielākie sasniegumi sambo, taču sirdij man tuvāks ir džudo, visas manas prioritātes ir virzītas uz šo sporta veidu.

Kā nepieredzējis novērotājs var atšķirt šos divus cīņas mākslas veidus?

– Tas ir sportistu izskats – formas tērps, ekipējums, tiesneša dotās komandas, kas sambo valodā parasti izskan ar svilpi vai krieviski, pie mums, bet džudo – tikai japāņu valodā. Atšķirība slēpjas arī šo sporta veidu stratēģijā. Katrā sporta veidā ir sava stratēģija, kuru sportists sev izstrādā. Sambo būtība ir pretoties pretinieka spēkam, savukārt džudo – padoties pretiniekam, lai uzvarētu. Treneris man ir mācījis cīnīties ar sambo paņēmieniem, bet, kā jau minēju, man labāk patīk džudo. Šis cīņas mākslas veids māca tev koncentrēties, savākties. Un tā ir viena no manām rakstura iezīmēm: ja es uz kaut ko koncentrējos, es eju uz mērķi, man nekas nespēj apturēt un novērst uzmanību. Kad pārskatu savus sacensību video, raugoties uz savu sejas izteiksmi, redzu, cik ļoti esmu koncentrējusies tam, ko daru. Pat mani draugi ir teikuši, ka, ja nepazītu, būtu cits priekšstats par mani, bet patiesībā esmu ļoti atvērta un draudzīga. Sacensību laikā varu domāt ne tikai par cīņu, bet vēl arī krietni uz priekšu par to, kā tikt galā ar situāciju. Pēc horoskopa esmu Vērsis, nopietna zīme, kura prot neatlaidīgi virzīties pretim rezultātam.

Vai vari nosaukt vēl kādas rakstura īpašības, kas nepieciešamas šim sporta veidam?

– Džudo tulkojumā no japāņu valodas nozīmē vijīgais ceļš. Viena no svarīgākajām īpašībām, kas ir vajadzīga, tā ir viltība, vijīgums, lai savu sāncensi piemānītu, nojauktu no domas. Džudo lielākais uzsvars netiek likts uz spēku, daudz svarīgāks ir ass prāts. Godīgi sakot, es neesmu pārāk viltīga, gan treneris, gan mans tētis, kas ir liels mans atbalstītājs, man vienmēr ieteikuši būt viltīgākai. Tas laikam man ir visgrūtākais džudo – esmu pārāk tieša, izvēlos tikai taisnvirziena ceļu. Apzinos, ka man nav dabas dota talanta būt par džudisti, taču, tā kā esmu gatava ieguldīt lielu darbu savā attīstībā, uzskatu, varu gūt labus rezultātus. Kad apgūstu jaunu cīņas paņēmienu, man ir vajadzīgs krietni vairāk laika nekā maniem komandas biedriem. Vēl es gribētu iemācīties tik ļoti par visu neuztraukties, tostarp arī pirms pašām sacensībām.

Vai tev ir kādi īpaši rituāli pirms sacensībām?

– Galvenais ir labi izgulēties un ievērot pareizu ēšanas režīmu, lai nebūtu jāpiedzīvo nepatīkami pārsteigumi, uzkāpjot uz svariem pirms sacensībām (smejas). Kā jau jebkuram sportistam, ir svarīgi iemācīties ievērot zināmu režīmu – treniņi, kvalitatīvs un pareizs uzturs, veselīgs un pietiekams miegs. Tāpat man ir ļoti nozīmīgs ģimenes atbalsts pirms sacensībām. Mans tētis dodas kopā ar mani uz visām sacensībām un noskaņo cīņai. Šo gadu laikā mums ir izveidojušās savas tradīcijas, kas palīdz labāk sakoncentrēties startam.

Vai redzi sevi profesionālajā sportā?

– Jā, gribu turpināt sportot – uzlabot savus rezultātus, piedalīties nopietnākās un vērienīgākās sacensībās. Savu nākotnes karjeru arī vēlos saistīt ar sportu. Nav tā, ka manā dzīvē ir tikai sambo vai džudo, vēl man patīk slidot, braukt ar skrituļslidām. Tāpat manā dzīvē ir bijis jāšanas sports. Vecāki man un manai māsai palīdzējuši attīstīties daudzpusīgi, lai vēlāk būtu vieglāk saprast, kurā virzienā dzīvē raudzīties. Esmu ļoti pateicīga vecākiem par tik lielu atbalstu. Cenšos sev ikdienā izvirzīt tādus mazos mērķīšus sportā, lai tiktu pie lielajiem, varbūt pat kādreiz pārstāvēt Latviju Olimpiskajās spēlēs. Ar maziem soļiem, bet uz priekšu.

Kā tev pašai šķiet, džudo ir populārs Latvijā?

– Pirms kovida pandēmijas tas bija pietiekami populārs – puišiem vienmēr bijusi liela konkurence, meitenēm ne tik liela, kas, no vienas puses, ir labi, bet, no otras puses, gribas arī kaut kādu daudzveidību, lai nav tā, ka katrās sacensībās iznāk tikties ar vienām un tām pašām pretiniecēm četru gadu garumā. Diemžēl kovids veicināja sportistu atbirumu – ja agrāk daudzi aktīvi nāca un trenējās, tad tagad labāk izvēlas palikt mājās un neko nedarīt.

Vai kovids tev pašai arī sagādāja problēmas sporta ziņā?

– Diemžēl, jā. 2018./2019. gada sezona man personīgi bija ļoti veiksmīga, jau biju ieguvusi brūno jostu, gatavojos startiem Eiropas čempionātā džudo, kas man kā sportistei būtu bijis ļoti svarīgi, bet kovida dēļ Eiropas čempionāts tika atcelts, kas man nogrieza turpmāko attīstības ceļu. Patiesībā šī pandēmija man diezgan stipri pabojāja karjeru, jo 17 gadi ir laiks, kad jāpāriet jaunā līmenī – no sacensībām Baltijas valstu līmenī uz Eiropas līmeņa sacensībām, ja vēlies sasniegt kaut ko vairāk. Man šis pārejas posms iztrūka – pārtrūka treniņi, nenotika pašattīstība, visa iegūtā tehnikas meistarība apsīka. Protams, kaut kā jau trenējos, bet tas nebija tik nopietni, kā to spēj nodrošināt regulāri treniņi, līdz ar to kovida dēļ zaudēju ļoti nozīmīgu laiku savā sportistes karjerā. Tagad centīšos iedzīt iekavēto. Šie divi gadi pandēmijas ēnā visiem bijis lielu pārdomu laiks.

Tu šogad pabeigsi 12. klasi. Ko tu plāno darīt tālāk?

– Man ir plāns A un plāns B. Pirmais plāns saistās ar Latvijas Sporta akadēmiju, kur es gribētu iestāties un iegūt treneres diplomu, vēlāk apgūt fizioterapiju, lai nebūtu tā, ka visu dienu pavadu tikai zālē, bet varu vēl kaut ko darīt. Plāns B man pašai patīk daudz vairāk – gribētu pamēģināt studēt ārzemēs, kur apgūstamā profesija man būtu saistošāka, proti, fiziskā kultūra personām ar fiziskām novirzēm, proti, palīdzēt cilvēkiem, kuri guvuši kaut kādas nopietnas traumas vai kuri jau piedzimuši ar zināmiem fiziskiem defektiem, lai ar rehabilitāciju palīdzētu atgūties vai atvieglotu dzīvi. Es kā sportiste pati esmu saskārusies ar traumām, zinu, cik svarīga ir pareiza un profesionāla palīdzība.

Tev droši vien nav bailīgi atrasties vēlā vakara stundā uz ielas? Jūties droši?

– Jā, esmu droša, katru vakaru dodos pastaigā un līdzi ņemu suni (smejas). Varbūt šī pašaizsardzība, cīņas paņēmieni ir vairāk aktuāli puišiem, mēs, meitenes, lai kāds būtu sporta veids, ar ko nodarbojamies, tik un tā esam meitenes, un, ja pēkšņi kāds liela auguma vīrietis uzbruks, šaubos, vai kāda sāks rādīt savas profesionālās iemaņas, kā nolikt uzbrucēju uz lāpstiņām, tik un tā sāks darboties pašsaglabāšanās instinkts un gribēsies aizbēgt.

Vai puiši nebaidās ar tevi iepazīties, zinot, ka nodarbojies ar džudo?

– Domāju, ka nebaidās, lai gan visādi gadās. Mans ārējais izskats pārāk neliecina par to, ka nodarbojos profesionāli ar šo cīņas mākslu, esmu tāda pati meitene kā visas citas, esmu mierīga un pacietīga. Lai gan bija reiz gadījums, kad iepazinos ar vienu puisi sacensību laikā, kurš pēc kāda laika atzina, ka esmu ne tikai jauka, bet izrādās arī labsirdīga. Viņš bija mani redzējis sacensībās un nobijies, baidījies man pietuvoties. Tagad, kad satiekamies sacensībās, vienmēr draudzīgi aprunājamies.

Līdztekus sportam tev noteikti ir vēl kādas intereses. Kā pavadi savu brīvo laiku?

– Nesen mūsu ģimenē ir ienācis suns – labradors. Pirms tam bija vien kāmīši, tas bija vienīgais, uz ko vecāki parakstījās, un šis kāmīšu prieks ilga maksimāli divus gadus. Mana jaunākā māsa ļoti lūdza vecākiem sunīti, pēdējā laikā tikai ap to grozījās visas mūsu ģimenes sarunas. Ja nevarēja citādi, tad māsa zīmēja suņus un zīmējumus lika pie ledusskapja, lai taču kaut kā vecāki pamanītu un saprastu, cik stipri viņa to vēlas. Un vecāki padevās – jau vairāk nekā pusgadu mūsu ģimenē dzīvo suns, par kuru visi ir sajūsmā un laimīgi. Un viens no maniem vaļaspriekiem ir doties pastaigās ar mūsu mīluli, kurš ir iekarojis visu mūsu sirdis. Suns mūsu ģimenē ir ienesis milzīgu prieku, mums vairs nav nekādas rutīnas. Vēl man ļoti patīk gatavot ēst, zīmēt, ceļot. Esam ļoti draudzīga ģimene, visu darām kopā un cits citam sniedzam lielu atbalstu.

Ko tev nozīmē laime?

– Grūts jautājums. Laikam laime tas ir tad, kad man viss sanāk, sanāk arī kaut kas jauns, kad gūstu atbalstu no savas ģimenes, kad visi ir veseli. Laime – tas ir būt starp savējiem cilvēkiem, izjust viņu mīlestību, kad esi mierā ar visu un baudi dzīvi.

VIZĪTKARTE
18 gadu, 7. maijā paliks 19
Dzimusi Ventspilī
Mācās Ventspils 6. vidusskolas 12. klasē
Ar džudo nodarbojas no 8 gadu vecuma
Sporta skolas Spars audzēkne
Eiropas čempione sambo U18
Latvijas U18 čempionāta uzvarētāja džudo
Latvijas pieaugušo čempionāta bronzas medaļniece
Treneri Vadims Popovs un Vladimirs Vasjuks
Patīk darboties virtuvē, zīmēt, ceļot