Intervija ar Sanitu Peteri: Misija – palīdzēt

Kāds tev ir bijis šis laiks? Vai aizvadītajā ziemā juti kādu priekšvēstnesi?

– Jā, tas bija jau gaidāms. Saspringums bija ļoti saasināts, cilvēku sakāpinātās emocijas pilnīgi visās valstīs. Pārmaiņām pasaulē ir jānotiek, tās notiks. Ļauts ir domāt, pārvērtēt, saprast. Mēs dzīvojām ļoti materiāli, vairs neredzējām cilvēks – cilvēku. Sociālajos tīklos sevi skaisti pozicionējām. Komunicējām attālināti, neapsēdāmies, neaprunājāmies. Tas ir kā iet Santjago ceļu – iesākumā tu ieliec somā visu, lai būtu komforts. Tad ej un pamazām centies no liekā atbrīvoties. Kad atbrauc mājās no tādiem svētceļojumiem, tu skaties uz saviem desmit kurpju pāriem un jautā sev, vai tev tas dzīvei ir nepieciešams. Vai arī ir nepieciešams, lai tavs mīļotais cilvēks tev ir blakus vesels un veiksmīgs. Pasaule bija pārēdusies.

Tu lieto vārdu mēs un droši vien runā par patērētāju kultūru kā tādu. Ko tu juti, kā tavā ikdienā izpaudās pasaules vēsmas?

– Es redzēju un centos apslāpēt to, ko es redzēju. Iet cilvēks pret cilvēku, dvēsele pret dvēseli, sirds pret sirdi, bet tu neko nevari izdarīt. Nekad neesmu šķirojusi pēc rases vai tautības, visi uz zemes mēs esam vienādi. Katrs mēs pasaulē esam nākuši tādi, kādi esam, katrs nesam savu misiju. Katrs mēs kaut ko atstrādājam.

Man ir aizgājis brālis, jau trešais gads, kopš viņa vairs nav. Kad viss sākās, viņš mani rīta pusē pamodināja un teica: Mās, celies, tev būs ļoti daudz darba. Aiz viņa stāvēja ļoti daudz dvēseļu.

Vai atceries kara pirmās dienas un to, kā pieņēmi lēmumu slikto sajūtu transformēt iniciatīvā palīdzēt?

– Sēdēju un sapratu, ka, lai neuzņemtu šo kara informāciju, neuzņemtu ciešanas, ir jārīkojas. Mans mīļākais teiciens ir par pilienu jūrā, kura veido okeānu. Zvanīju pilsētas mēram Jānim Vītoliņam, atraujot no svētdienas darbiem dārzā. Atvainojos par traucēšanu un izstāstīju savu problēmu – ka mans veikaliņš tam ir par mazu un ir nepieciešamas lielākas telpas. Un tad jau pieslēdzās Ventspils ukraiņu biedrība. Apvienoju misijas darbu ar savu uzņēmējas loģisko pieredzi. Tā nepilnās 24 stundās izveidojās mūsu fantastiskā komanda. Mēs bijām pirmie Latvijā, kas jau varēja konsultēt citas pašvaldības, dalīties ar kontaktiem.

No sākuma bija nenormālākais haoss, paši nesapratām – kur un kā. Katru dienu nāca kāda jauna situācija. Palīdzot vienam cilvēkam, aizmirsās pārējais. Visi ar ciešanām par Ukrainu. Vīri palikuši tur. Tās ir ļoti lielas psiholoģiskas traumas. Nesen biju pie bēgļiem viņu mītnes vietā Ventspils Augstskolā un netīšām ieslēdzās signalizācija – meitene bija dušā. Redzēju, kā cilvēki izskrēja gaitenī un ar kādām trauksmes pilnām acīm viņi skatījās! Teicu: Mieru, te nekas nesākas. Tas skatiens man vēl joprojām ir acīs, cik liela viņiem bija baiļu sajūta. Ko viņi ir piedzīvojuši, kam viņi ir izgājuši cauri.

Tu neesi tikai uzņēmēja.

– (Smejas.) Jā, katrs veicam savu misiju. Kopā varam izdarīt lielas lietas. Baznīca un misticisms it kā iet roku rokā, bet tajā pašā laikā kaut kur arī viens otru noliedzam. Tagad arī mēs strādājam kopā, visi kopā vienā komandā, nešķirojot, lai tikai palīdzētu cilvēkiem. Man ir tāds mīļš stāsts par to, ka Dievs ir sūtījis uz zemes trīs savus palīgus – mācītājus, raganas, ārstus. Ja mediķis nespēj palīdzēt, viņš sūta vai nu uz baznīcu, vai pie dziednieces. Tāpat arī mācītāji vai mēs, ja nespējam palīdzēt paši, sūtam pie kāda no šiem trim.

Uzņēmēja Agnese Pastare, sniedzot interviju laikrakstam, atzina, ka pirmajā centra Ventspils atbalsts Ukrainai darbības nedēļā savai firmai laiku atrada tikai svētdienā, kad vairs citādi nevarēja. Kā tev šajā ziņā?

– Divas pirmās nedēļas es atliku visus citus savus darbus. Uzņēmējdarbībā kopumā šobrīd notiek restarts. Lekcijas es lasu. Skatoties uz cenu kāpumu, saprotam, ka tas mainīs pasauli pilnībā. Tagad pamazām atgriežos pie saviem darbiem. Sākumā tas nebija variants – darīt kaut ko paralēli. Visas bijām pārgurušas. Pirmie bēgļi ienāca naktī – sagaidījām, paēdinājām, izguldījām. Autobusi mums gāja naktī ārā, centrs joprojām strādā līdz vēlam vakaram. To nebija iespējams apvienot ar saviem ierastajiem darbiem. Tagad jau vilciens mazliet iet pats.

Jūs arī esat izsludinājuši papildspēku nepieciešamību.

– Jā, kāds brīvprātīgais atgriežas pie saviem ikdienas darbiem, kāds piesakās vietā. Mūsu centrs jau ir izaudzis – ir ne tikai Andreja iela 11, tagad mums telpas ir arī Andrejnamā – blakus ēkā. Viena ir humānā palīdzība, kuru sūtam prom, otra – kura nepieciešama bēgļiem Ventspilī. Abas telpas mums savā labvēlībā ir piešķīrusi pašvaldība.

Esi teikusi par septiņiem grūtiem gadiem, no kuriem četrus jau esam piedzīvojuši. No kurienes tas?

– Tas ir arī bībeliskais. Tas ir sen jau nācis, saistīts arī ar pandēmiju. Punkts, kad mainās pasaule. Pirms šiem notikumiem es jutu, ka man biežāk ir nepieciešams braukt uz klosteriem. Biju gan mūsu Valgundes klosterī Jelgavā, gan Pihticā Igaunijā. Es stāvēju pie ikonām, un viena mūķene ukrainiete man jautāja: Sanita, ko tu domā par velnu? Un tad teica, ka velns uz zemes vienmēr ir bijis, bet ar viņu var vienoties, lai viņš atstājas. Uz astes viņam kāpt nevajag. Viņas, mūķenes, ir ļoti redzošas sievietes, tāpat kā es to daru ikdienā, arī viņas konsultē cilvēkus. Man ar viņām ir ļoti laba draudzība. Saucu viņas par matuškām.

Teologs Juris Rubenis runā par cilvēka ēnu. Vai tavā izpratnē velns ir šī ēna vai vēl kas cits?

– Piekrītu un nepiekrītu. Tas ir kārdinājums drīzāk. Kas ir zem velna? Nauda, vara, egoisms. Tā ir lielākā cilvēka ēna. Netiecas jau cilvēki pēc mīlestības! Tiecas pēc mīlestības, kurai ir nauda. Vai tad nav tā? Mēs tiecamies pēc materiālām vērtībām. Velns dīda cilvēku uz priekšu: man vajag, es gribu – tagad un tūlīt.

Ventas Balss portālā parādās pa komentāram, ka Ukrainas bēgļi gribētu vairāk nekā viņiem tiek dots. Ne visi, protams. Vai esat jau ar ko tādu saskārušies?

– Jā, cilvēki nāk no dažādām sociālajām grupām. Tas ir atkarīgs, no kuras pilsētas viņš ir atbraucis. Kijiva un pārējā Ukraina ir divi dažādi stāsti. Ja esi dzīvojis lielā komfortā un tad paliec ar vienu koferi... Tā ir tava mācība, tavs lūzums. Tu esi dzīvs un spēj elpot. Par to ir jāpriecājas.

Līdz šim darbā ar bēgļiem ar ļoti lielām prasībām neesam saskārušies. Kādam varbūt iznāk kāds sīkums ārā, bet tad mēs apsēžamies un mierīgi izrunājamies. Jau pirmajās nedēļās teicu meitenēm, ka, darot labu, var izdarīt arī ļaunu. Mēs visi esam gatavi dot, lai cilvēkiem atkal ir komforts. Kad pieradīs, prasības augs. Ja nevarēsim tās vairs apmierināt, sāksies agresija pret mums. Labsirdība ir sodāma – tas arī ir viens no maniem mīļākajiem teicieniem. Kopsapulcēs runājam, ka varam iedot tikai to, ko varam.

Tad varētu teikt tā, ka, pateicoties vadības komandas dzīves pieredzei, šos riskus laikus apzinājāt un novērsāt?

– Ja kādam ir papildu nepieciešamības, izskatām. Kādai meitenei, piemēram, bija kontaktlēcas. Uztaisījām viņai brilles no saziedotās naudas. Risinām dzirdes aparātu jautājumus, ar dermatoloģijas problēmām saistītas lietas – ūdens maiņa ietekmē cilvēkus, piemeklējam medicīnisko kosmētiku. Vai kaķim smiltis. Bērniem augļus. Tas ir tas, ko varam iedot papildus. Taču ļoti vēlamies, lai cilvēki paši sāk domāt, adaptēties vidē un meklēt risinājumus sava komforta nodrošināšanai. Ja gribi kaut ko papildus, sāc meklēt darbu un mācīties latviešu valodu. Papildus apgādājām arī ar higiēnas precēm – sieviešu cikls neapstājas. Mums ir arī divas grūtnieces, kurām, izskatās, dzemdības būs vai nu vienā dienā, vai ar nelielu starpību! Apgādājam šīs māmiņas, tajā skaitā cenšamies veltīt viņām papildu uzmanību. Ir daudz mazu bērniņu, piemeklējam gultiņas, ratiņus.

Daļa sabiedrības neizsakās atzinīgi par dzīvnieku evakuēšanu no Ukrainas.

– Arī dzīvnieki ir dzīva radība. Dieva priekšā mēs visi esam vienādi. Izglābtie dzīvnieki saviem saimniekiem var būt milzīgs psiholoģiskais atbalsts. Turklāt, ja saimnieki dzīvniekus būtu atstājuši, tās būtu arī mocības pašpārmetumos. Bet, esot blakus, dzīvnieks ir cilvēkam mierinājums arī par to, kas notiek dzimtenē.

Man ir kaķis, kuram ir viena acs. Mazo kaķīti uz veterināro klīniku atveda nošpricēt, jo bērni bija viņam izbakstījuši actiņu. Bērni izdarīja, vecmāmiņa atnesa. Mēs tieši tur gadījāmies. Nāve nav risinājums, tā ir atbrīvošanās no problēmas. Ko vecmāmiņa ar to māca bērniem? Kad vecumdienās viņa būs nespējīga, bērni arī, iespējams, no viņas atbrīvosies.

Strādājot ar lielām materiālam vērtībām, esat jau saskārušies ar savstarpēju neuzticēšanos?

– Nē! Mēs komandā esam pašpietiekami cilvēki, kuriem pašiem visa kā ir gana. Finansiālo ziedojumu pārskats ir redzams visiem. Lēmumus pieņemam kopā. Ja ir vajadzīgs televizors vai veļas mašīna, izrunājam, vai finansējam to no ziedojumiem vai meklējam investoru. Liekam lietā savus personīgos kontaktus. Ir arī uzņēmēji, kas preci nevar noziedot, bet var mums to pārdot par pašizmaksu – anonimitāti no savas puses garantējam.

Kur ir tas noslēpums, ka viss tik jaudīgi izvērties?

– Manā skatījumā tā ir šī krīzes situācija. Jā, esam speciālisti dažādās jomās, bet cilvēcība un griba palīdzēt ir tā, kas mūs vieno. Spējam pārkāpt pāri kādām senām nesaprašanās situācijām, pat tā ir ar mums noticis. Komandā ienāca cilvēki, kuru starpā kādreiz ir bijušas domstarpības, bet te (smejas) – karmiskā atstrāde. Mēs noliekam malā savas ambīcijas un vienkārši darām.

Īpaši sākumā dzirdēju pārmetumus – kāpēc palīdzat ukraiņiem, bet ne mūsu valsts cilvēkiem. Tagad varu teikt, ka mūsu komanda ir iezīmējusi vīziju. Visas mantas jau tagad marķējam, – kad bēgļiem tās vairs nebūs vajadzīgas, mēs izskatīsim vietējo cilvēku problēmas. Atdāvināsim mazturīgām ģimenēm. Mēs tās nevedīsim uz savam mājām, mums ir katram savs ledusskapis. Pat divi – otrs saldētām ogām un tējām. (Smejas.)

Pēc tevis teiktā sanāk tā, ka cilvēkiem vēl gadus trīs ir jārēķinās ar dzīvi tādā saspringtā režīmā?

– Kad jūtu, ka man ir nepieciešama emocionāla attīrīšanās un pabūšana ar sevi, es dodos uz klosteriem. Tur, ja tu netiec ar sevi galā, vienmēr ir pieejama arī darba terapija. (Smejas.)

Mainās ekonomika, mainās viss. Pasaule pārkārtojas. Cilvēki ir aicināti mainīties. Mēs atgriežamies un arvien vairāk atgriezīsimies pie savam saknēm, pie dabas. Pat pie smagām iesnām, piemēram, palīdz medūdens degunā! Otrā dienā iesnu vairs nav. Tas ir dabīgais kālijs, kas dezinficē un nosit visus vīrusus. Vajag paprovēt, arī bērniem tas strādā.

Tikko nosvinēji dzimšanas dienu. Šogad aicināji visus, kas vēlas tevi apsveikt, nevis dāvināt tev puķes, bet ziedot Ventspils ukraiņu biedrībai.

– Gribu pateikties visiem manas dzimšanas dienas atbalstītajiem, saziedots ir ļoti, ļoti daudz. Pat necerēju! Ventspils ukraiņu kultūras biedrības Kobzar kontā kā dāvana man dzimšanas dienā ieskaitīti 2062 eiro. Tie ir cilvēki, kuriem esmu dzīvē palīdzējusi. Viņiem viss ir labi un viņi spēj tagad palīdzēt tālāk nākamajiem.