Pāvels Pikuza: Katram jādara tas, ko viņš var

Kara pirmajās dienās Ukrainā daudzu Facebook lietotāju uzmanību pievērsa Pāvela Pikuza ieraksts par savu ieceri doties uz Polijas un Ukrainas robežu, lai brīvprātīgi sniegtu palīdzību sievietēm un bērniem, kas dodas prom no Ukrainas, un piegādāt humānās kravas. Lai īstenotu iecerēto, Pāvels lūdza atsaukties kādu, kas varētu iznomāt automašīnu vai mikroautobusu.

Devās palīgā tautiešiem

Mašīnu Pāvelam nodrošināja viens no adventistu kopienas, kurai viņš arī pats pieder. Ventspilnieki savāca viņam naudu ceļa izdevumiem – degvielai un citām vajadzībām. Kad Pāvels devās no Ventspils ceļā, viņš vēl nezināja, kas viņu sagaida. «Tās bija pirmās dienas pēc agresijas sākuma, informācijas nebija, es tikai zināju, ka uz robežas veidojas lielas bēgļu rindas,» atceras Pāvels. Pēc aptuveni 17 ceļā pavadītām stundām viņš ieradās pie Ukrainas–Polijas robežas. Ar saviem ceļa iespaidiem par visu, kas ar viņu notika brauciena laikā, Pāvels dalījās savā Facebook profilā.

«Staroboitovas robežpunkts. 27. februāris plkst. 15.00. No Ukrainas izlaiž tikai ar transportu (personīgo un autobusos). Šeit stāv vismaz divsimt automašīnas, gaida savus tuviniekus. Vidējais gaidīšanas laiks – puse dienas. Ir poļi, kas staigā un piedāvā ēdienu. Brīdī, kad tur biju, piebrauca divas mašīnas no robežas – dažas sievietes un līdz desmit bērnu. Teica, ka esot ceļā bijuši trīs dienas. Meklējot hosteli. Tāpat ir informācija, ka Ustilugas–Zosinas punktā laiž tos, kas iet kājām. Plānoju aizbraukt uz turieni un paskatīties. Domāju, ka tur ir vairāk cilvēku, kam nepieciešama palīdzība.»

Pāvels pamanīja, ka daudzus bēgļus no Ukrainas Polijas pusē sagaidīja tuvinieki vai paziņas. No Polijas puses nebija mazums arī tādu cilvēku, kas stāvēja ar uzrakstiem, piedāvājot bezmaksas palīdzību. Pāvels sastapa vairākas ģimenes, kas ieradās no Ukrainas, un aizveda tās uz dzelzceļa staciju vai uz citām pilsētām, kur ģimenes tika jau gaidītas.

Rinda kā pēc maizes

«1. marts. Ja īsi, tad šodien es vedu cilvēkus uz Gdaņsku. Diena bija gara un tikko noslēdzās. Vakar, kad atbraucu pie robežas, es uzrakstīju, ka visus, kas šķērso robežu, sagaida, un pat ir cilvēki, kuri gatavi aizvest tos, kurus vēl nesagaida. Tad es nesapratu, kāpēc tā, bet šodien, aprunājoties ar bēgļiem, es sapratu. Paņemot ģimeni (mamma un divi bērni) Helmē, kur viņi bija ieradušies ar vilcienu no Ļvivas, man viņus vajadzēja aizvest uz Ļubļinu un iesēdināt vilcienā līdz Varšavai. Tur viņiem vajadzēja pārsēsties līdz Gdaņskai. Kad bijām atbraukuši uz Ļubļinu, es aizgāju pēc biļetēm (bēgļiem tās ir bez maksas, taču bez tām nav iespējams iekāpt vilcienā), viņi palūdza atpūsties mašīnā, līdz uzzināšu, kad ir vilciens. Kasē bija rinda (kā pēc maizes padomju laikā), un bija skaidrs, ka uz tuvāko elektrisko vilcienu, kas dodas ik pēc pusstundas, pagūt teju nav iespējams, nākamais – pēc 1,5 stundas. Radās arī jautājums: kā viņi pārsēdīsies Varšavā? Noguruši (aizvadītas divas negulētas naktis), tālruņi un lādētāju akumulatori izlādējušies, valodu nezina, tāpat arī nepārzina staciju... Visticamāk, viņus sagaidīs trešā nakts ceļā... Es ierakstīju kartē galapunktu un ieraudzīju, ka līdz Gdaņskai jābrauc piecas stundas. Un mēs sākām braukt (..) Ļoti sirsnīgi pateicās, bet es neaizmirsu pateikt, ka ne jau es viens esmu viņu labā centies. Šodien mēs kopā palīdzējām trim cilvēkiem gulēt mierīgi, siltā gultā, nebaidoties par savu dzīvību.»

Palīdzēja aprīkot uzņemšanas punktu

Atgriezies no Gdaņskas, Pāvels apmetās Ļubļinā, kur ar adventistu kopienas atbalstu tika organizēts pārtikas punkts bēgļu uzņemšanai. Pāvels palīdzēja vietējās kopienas kalpotājam aprīkot punktu – braukāja pa veikaliem, pirka mantas, montēja mēbeles, veda bēgļus no robežas, nodrošināja viņiem atpūtu, veda uz staciju. «Biju saziņā ar divām ģimenēm. Tām nav kur braukt, domā, ko darīt. Pastāstīju ģimenēm par [palīdzības] programmu, ko sniedz Latvija,» savā profilā raksta Pāvels. Kad pie robežas tika sakārtota organizēta bēgļu uzņemšana, Pāvels saprata, ka var atgriezties mājās. «Vakar (3. martā) uzņēmu ģimeni (mammu un četrus bērnus) un atvedu uz Ventspili. Situācija uz robežas stabilizējas, cilvēku pārvadāšanas, dzīvošanas un citas nianses jau tiek organizētas valstiskā līmenī. Uz Ventspili, piemēram, cilvēkus ved ar autobusu. Tādēļ nav izteiktas vajadzības braukt ar mašīnām, turklāt jutos gana noguris pa šīm dienām. Un tagad varēšu jau palīdzēt bēgļiem šeit, Ventspilī. Paldies visiem, kas man palīdzēja!» Pāvels saka, ka starp palīgiem ir gan vietējie ukraiņi, gan citi ventspilnieki, gan pilsētas administrācijas pārstāvji.

Gados vecāki nevēlas aizbraukt

Pāvels atveda ģimeni no Luckas uz Ventspili, palīdzēja viņiem iekārtoties Ventspils Augstskolas viesnīcā, bet pats saslima ar kovidu. Tagad Pāvels jau jūtas labāk un plāno pēc pilnīgas atveseļošanās atgriezties darbā. «Es sapratu, ka no Ventspils pēc bēgļiem dodas Ventspils reisa autobusi, tādēļ mana palīdzība tur jau vairs nav tik efektīva,» viņš saka. Pāvels vērš uzmanību, ka nav vienīgais Ventspilī, kas ir gatavs sniegt palīdzību bēgļiem no Ukrainas. Nesen uz Ventspili atbrauca viņa sievas mamma un vecmāmiņa, kuri dzīvoja Dnipro. Viņus atveda kāds ar privāto autotransportu – tāpat kā Pāvels ģimeni no Luckas.

Pāvela sievas vecāki pēc izcelsmes ir latvieši, tādēļ viņi šobrīd cenšas pārcelties uz Latviju. Savukārt Pāvela tuvinieki ir ukraiņi, viņi pagaidām nevēlas pamest savu dzimteni. Pāvels pārdzīvo par savu brāli, kurš ar ģimeni un mazu bērniņu dzīvo Harkivā. Viņa vecāki arī pagaidām paliek Ukrainā, dzīvo netālu no Dnipro. «Gados vecāki ukraiņi nevēlas pamest Ukrainu,» saka Pāvels.

Kā ukraiņi nonāk Polijā

Savā Facebook profilā Pāvels aprakstījis veidus, kā ukraiņi nonāk Polijā. «Ir divi ceļi. Pirmais – kājām vai ar mašīnu, izbraucot robežas caurlaides punktus. Otrs – ar vilcienu no Ļvivas. Pirmā varianta īpatnības: mašīnu rindas pie robežām ir 25 kilometru garumā. Var iedomāties, cik laika vajadzīgs, lai veiktu šo pārbraukšanu. Ir iespēja šķērsot robežu kājām. Bija mēģinājumi ar spēku šķērsot robežas no ārzemnieku puses (kā man sacīja, arābi). Tika atklāta uguns un bija cietušie. Otrā varianta īpatnības: no daudzām pilsētām kursē vilcieni – evakuācijas reisi, pārsvarā uz Ļvivu. Tādā vilcienā sākumā iekāpj cilvēki, kuriem ir biļetes, pēc tam bez biļetēm tik daudz, ka katrā kupejā ir pa astoņiem cilvēkiem, un beigās ielaiž koridorā un tamburā. Precīzāk, viņi ielien tur patvaļīgi un pavadoņi neko nevar padarīt. Tikt vilcienā – tā ir liela veiksme, tādēļ daudzi pavada garas stundas, lai mēģinātu iekļūt glābšanas reisā. Pavadoņi cenšas iesēdināt vispirms ģimenes ar bērniem, pēc tam vecus cilvēkus, un pēc tam jau visus pārējos... Galu galā pēc vairākiem mēģinājumiem iekļūt reisā uz Poliju cilvēki gatavi ar elkoņiem izbrīvēt sev ceļu, ka tikai tiktu kārtējā vilcienā. Beigās vilciens ierodas Polijā, visi iziet muitu, un viņus sagaida draugi vai paziņas.»

Atgriezās senču dzimtenē

Pāvels Pikuza ir programmētājs, viņa sieva – angļu valodas skolotāja, šobrīd bērna kopšanas atvaļinājumā. Ģimenē ir divi mazi bērniņi. Vēl nesen viņi dzīvoja Dnipropetrosvkā. «Mēs jau sen bijām nolēmuši aizbraukt no Ukrainas un meklējām piemērotus variantus. Es padomāju, ka ģimenei būtu drošāk dzīvot kaut kur citā vietā. Latviju izvēlējāmies tādēļ, ka manas sievas vectēvs bija latvietis Princis no Valmieras puses, un šeit bija iespēja iegūt uzturēšanās atļauju,» pastāstīja Pāvels. Turklāt ģimeni spert tādu soli mudināja arī kovids, kura laikā daudzi sāka strādāt attālināti un darbinieka ģeogrāfiskā atrašanās vairs nebija tik svarīga, jo īpaši IT jomas pārstāvjiem. Pirms gada jaunā ģimene pārcēlās uz pastāvīgu dzīvošanu Ventspilī.

Mūsu pilsētu Pāvels kopā ar ģimeni izvēlējās tādēļ, ka «gribējās dzīvot tālāk no Krievijas, un tādēļ, ka iepatikās arī pati pilsēta ar jūras krastu un labu infrastruktūru bērniem». Pēc pārcelšanās uz citu valsti Pāvelam nevajadzēja pat aiziet no iepriekšējās darba vietas. Gadu nodzīvojis Ventspilī, viņš atzīst: «Dzīve šeit ir dārgāka, salīdzinot ar Ukrainu, taču ir arī savi plusi – piemēram, ļoti laba medicīna. Un cilvēki šeit ir labi, atsaucīgi.» Apstiprinājumu sacītajam Pāvels saredz arī šajās dienās, kad daudzi ventspilnieki ar visu sirdi un dvēseli cenšas palīdzēt ukraiņiem. «Laiks tagad ir tāds, ka katram ir jādara tas, ko viņš var,» saka Pāvels.

Foto: Šo ģimeni Pāvels vispirms domāja aizvest uz staciju Ļubļinā un iesēdināt vilcienā līdz Varšavai, kur viņiem vajadzēja pārsēsties vilcienā uz Gdaņsku. Taču, ieraudzījis rindas pēc biļetēm stacijā un uz platformas un zinot, ka ģimene divas diennaktis ir bijusi jau ceļā, Pāvels pats viņus aizveda uz Gdaņsku.