Ukraina ir īsta valsts

Vai jūs uz Ventspili braucāt tiešā ceļā no Ukrainas?

– Jā. Dzīvoju Kijivas apgabalā, Barišivkā, kas ir apmēram stundas brauciena attālumā no galvaspilsētas. No mājām izbraucu 27. februārī. Līdz Kijivai braucu ar vilcienu, pēc tam ar autobusu līdz Polijai. Tad apmēram piecpadsmit stundas pavadīju Polijā, dzelzceļa stacijā un tikai tad tiku autobusā, kas mani atveda līdz Rīgai. Tad vēl trīs stundas braucu ar autobusu no Rīgas uz Ventspili. Kopā ceļā pavadīju apmēram 50 stundas.

Vai Barišivkā arī norit karadarbība?

– Kad izbraucu, vēl īsti ne, bet tagad ir. 24. februāra rītā pamodos no sprādzienu radīta trokšņa. Tas bija ļoti agri, ap pusčetriem pieciem no rīta. Mans tēvs vēl gulēja, un es nesapratu, kas notiek. Tēvs pamodās, un piezvanīja mūsu paziņa, sakot: «Tas ir sācies. Karš ir sācies.» Torīt bombardēja Borispiļu, kur ir mūsu starptautiskā lidosta. Tagad ziņas par uzbrukumiem netālu no mājām saņemu bieži. Pirms divām dienām netālu no mums krievu tanki stāvēja privātmāju pagalmos tā, lai ukraiņu karavīri nevarētu šaut. Vairāki ukraiņi apsardzes posteņos tika ievainoti un iznīcināti vairāki tilti.

Diezgan tuvu mūsu ciematam brauca arī tanku kolonna, bet to mūsu karavīri apšaudīja. Daudzi krievu karavīri krita, daļa aizbēga mežā. Bēgošajiem iedzīvotāji dzinās pakaļ. Informācijas ir ļoti daudz, nemitīgi uzzinu par jauniem un jauniem notikumiem.

Kā jūs saņemat informāciju par notikumiem Ukrainā?

– Kādu laiku netiku pie interneta. Varēju tikai sazvanīties ar tēvu. No viņa arī lielākoties uzzināju par notikumiem mūsu apkaimē. Sazvanāmies vismaz reizi dienā. Ieva no Rakstnieku un tulkotāju mājas piedāvāja arī manam tēvam braukt līdzi uz Ventspili, bet viņš atteicās. Viņš nevēlējās pamest māju. Turklāt mans tēvs kā ārsts var palīdzēt cilvēkiem Ukrainā. Tēvam ir septiņdesmit gadu, viņš ir ārsts un vēl aizvien strādā slimnīcā.

Jūs jau vairākus mēnešus iepriekš izlēmāt braukt uz Latviju. Vai kara sākums lika jums pārvērtēt šo lēmumu?

– Jā, par stipendiju un braucienu uzzināju vairākus mēnešus iepriekš. Domāju, – atbraukšu tulkošu grāmatu, satikšu cilvēkus. Man bija nopirktas biļetes. Trīs dienas pirms paredzētā lidojuma sākās karš un es nekur negribēju braukt. Teicu tēvam, ka palikšu ar viņu un palīdzēšu aizstāvēt mūsu zemi, kā vien pratīšu. Tēvs man teica: «Ko tu šeit darīsi? Visapkārt šauj. Tev ir bail palikt vienai, kad esmu nakts dežūrā. Tu zini divas svešvalodas, – tur tu ukraiņiem vari palīdzēt daudz vairāk, nekā paliekot šeit mūsu mazajā ciematā.» Šeit es tiešām varu palīdzēt tautiešiem.

Es esmu pateicīga Marijai Antonovai (no Ukraiņu kultūras biedrības «Kobzar» – red. piez.) par to, ko viņa dara! Viņa palīdzēja uz Ventspili atbraukt maniem draugiem – ukraiņu ģimenei, kuras nepilnus četrus gadus vecais bērns uzlidojumu laikā bija vienās šausmās. Raudāja vairākas stundas bez mitas. Esmu bezgalīgi pateicīga Marijai un visiem iesaistītajiem par palīdzību. Es esmu tik ļoti pateicīga Latvijai, latviešiem, Ventspilij un tās cilvēkiem – visiem, kas palīdz. Mēs nevarējām pat iztēloties to milzīgo atbalstu, kādu no jums saņemam. Latvija bija viena no pirmajām, ja ne pati pirmā, kas mūs atbalstīja ar militāro tehniku. Mūsu karavīru un brīvprātīgo militārais aprīkojums iesākumā bija tiešām neliels.

Jūsu tautieši ir ļoti drosmīgi! Vai ir arī saliedēti?

– Jā. Tāda ir mūs daba – grūtos brīžos mēs sanākam kopā, atbalstām cits citu. Liela daļa cilvēku okupētajā Krimā un Donbasā ir Krievijas propagandas ietekmēti, bet tagad mūsu tauta ir vienota cīņā pret Krieviju. Ir daudz Krievijas apmaksātu žurnālistu un televīzijas kanālu. Ir arī prokrieviski noskaņoti cilvēki Ukrainā. Viktors Medvedčuks, piemēram, braucis pie Putina pat vairākkārt. Austrumukrainas un Rietumukrainas vēsture ir nedaudz atšķirīga – komunisti, protams, bija abās pusēs, bet, tā kā Rietumukraina ir blakus Polijai, tur tomēr ir mazāk prokrieviski noskaņotu cilvēku. Austrumukrainā ir ļoti daudz skolu, kur bērni mācās tikai krievu valodā, daudzi skatās tikai Krievijas sponsorētus televīzijas kanālus. Šī situācija sasniedza kulmināciju prezidenta Viktora Janukoviča laikā. Liela daļa ukraiņu, arī es un mana ģimene viņu neakceptēja, nepieņēma. Protams, bija arī cilvēki, kas viņu atbalstīja.

Ko šie cilvēki darīja, kad Krievijas karaspēks iebruka Ukrainā?

– Liela daļa ņēma rokās ieročus un sāka cīnīties. Arī Austrumukrainā tagad dzied Ukrainas valsts himnu un dzen krievu karavīrus. Protams, ne jau visi. Krievu karaspēks nešķiro – cieš visi. Pieļauju, ka arī šeit Krievijas propaganda darbojas līdzīgi. Es ļoti atbalstu to, ko jūs darāt Latvijā – uzsverat, ka latviešu valoda ir jāmācās visiem, jau no agras bērnības. Tas dod cilvēkiem iespēju izvēlēties informāciju, izvēlēties, ko skatīties, ko klausīties.

Kā bērni dzīvo šādā sašķeltā sabiedrībā?

– Tā arī dzīvo. Spēlē kariņus un vieni sauc otrus par banderoviešiem. Tas no mūsu nacionālā varoņa Banderas vārda. Arī tā ir Krievijas propaganda – stāstīt, ka mūsu tautas aizstāvis bija noziedznieks. Kāds mans slovāku draugs reiz teica: Putins nav Krievija, Putins ir Putins un krievu cilvēki ir krievu cilvēki. Es toreiz nestrīdējos, bet tas nav pareizi, tie ir krievi, arī krievu mātes, kas sūta savus bērnus karā pret Ukrainu. Tie, kuri atbalsta savu prezidentu, atbalsta karu Ukrainā. Viņi atbalstīja karu Ukrainā, pirms vēl tas bija sācies. Krievijā cilvēki tikpat kā nemaz neprotestēja pret iebrukumu Krimā, pret notikumiem Donbasā. Bija daži protesti, kamēr Ņemcovs vēl bija dzīvs. Krievijā ir tik daudz cilvēku ar saknēm Ukrainā! Tie ir tie, kuri tagad piedalās protestos.

Cik sen jūs interesējaties par politiku?

– Skolas laikā politika mani pārāk neinteresēja. Mums nebija interneta, bija daži ziņu kanāli, bet tie manu interesi nesaistīja. Mans tēvs vairākkārt tika ievēlēts kā deputāts mūsu pašvaldībā, viņš vienmēr ir darījis Ukrainas labā, cik vien spēj. Bieži vien, pārnākot no darba pilsētas administrācijā, viņš stāstīja par dažādām norisēm un problēmām – piemēram, par to, ka medicīnas darbinieku algas ir pārāk zemas. Viņš pat iesaistījās medicīnas darbinieku protesta mītiņu organizēšanā. Mana mamma tad vēl bija dzīva un vienmēr bija viņam blakus.

Kad uzsāku studijas Kijivā, sāku nedaudz vairāk lasīt ziņas, bet ne pārāk aizrautīgi. 2004. gadā, kad sākās Oranžā revolūcija, tā laika politiskie notikumi kļuva ievērojamāki, pacilājošāki un es arvien aizrautīgāk sāku sekot tiem līdzi. Nopietns pavērsiena punkts bija Eiromaidans 2013. gada nogalē. Gāju uz protestiem Maidana laukumā – piedalījos kā savas valsts patriote.

Kopš 2008. gada strādāju par redaktori. Saņēmu stipendiju un aizbraucu studēt uz Vāciju doktorantūrā. Tad atgriezos mājās un atkal strādāju par redaktori Tagad strādāju par ārštata tulkotāju. Esmu pārtulkojusi no angļu valodas ukraiņu valodā Austrālijā izdotu grāmatu Izsalkušo bērnu apklusušās balsis par holodomoru – badu, kuru Staļins no 1932. līdz 1933. gadam mākslīgi izraisīja Ukrainā. Tie ir izdzīvojušo cilvēku stāsti. No bada nomira 10,5 miljoni cilvēku – tāda ir apstiprinātā informācija –, bet, zinot, ka visas dokumentālās liecības tika glabātas Maskavā, es ticu, ka mirušo skaits bija daudz lielāks.

Tātad jau pirms kara esat pētījusi jūsu tautas vēsturi un Kremļa politikas ilgstošo ietekmi uz to. Kā jūs saredzat to, kas notiek Ukrainā šobrīd?

– Šobrīd es gribu ticēt, ka mēs uzvarēsim. Es paļaujos uz mūsu karavīriem un brīvprātīgajiem, kā arī tiem, kuri ieradušies mums palīgā no citām valstīm. Jau Donbasā mūsu pusē cīnījās daudz gruzīnu un čečenu karavīru. Piemēram, čečeniem ir rūgta pieredze. Grozniju teju vai noslaucīja no zemes virsmas. Savukārt Kadirova cilvēki pievienojušies Krievijas karaspēkam. Un tomēr – daļa Krievijas karavīru padodas teju uzreiz pēc ierašanās Ukrainā. Viņi neiztur psiholoģisko spriedzi. Krievijas armija bija pārliecināta, ka Ukrainu iekarot būs tikpat viegli kā Krimu. Viņi ticēja, ka ukraiņi viņus sagaidīs ar ziediem kā atbrīvotājus, un negaidīja lielo pretestību. Krievijas karaspēks bija plānojis, ka četru stundu laikā Kijiva būs viņu rokās, bet tā nenotika. Daudzi krievu karavīri ir pavisam apjukuši, daļa no viņiem ir piedzērušies. Viņi pārdod tanku degvielu, lai nopirktu alkoholu. Bail iztēloties, kāds neprāts valda viņu galvās! Viņi sagrābuši Černobiļu un bombardē AES Zaporižjē. Un atomkara draudi – patiešām bail iedomāties, kāds karš tad varētu sākties. Es ļoti ceru, ka Kijivai izdosies noturēties. Tajā pašā laikā, jau šobrīd liela daļa Ukrainas pilsētu ir tā izpostītas, ka to fotogrāfijas nevar apskatīt neraudot. Tomēr, paraugoties, kā mūsu cilvēki cīnās, tā drosme, izturība un pleca sajūta – tas ir apbrīnojami. Tas pilnībā izmaina to, kā cilvēki saredz šo pasauli un cits citu. Pasaule mainījās dažu stundu laikā.

Cik daudzi tagad katru rītu ar aizturētu elpu gaida, ko šodien pavēstīs Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis!

– Jā! Turklāt dīvainā kārtā ne es, ne mans tēvs nebijām viņa atbalstītāji. Domājām, ka viņš kara gadījumā pametīs valsti. Tomēr ir pavisam savādāk.

Tādi ir ukraiņi – mēs grūtos brīžos mobilizējamies, sanākam kopā. Mēs esam brīvību mīloša tauta! Kad jautāju saviem draugiem Ukrainā, ko, viņuprāt, man vajadzētu stāstīt vai lūgt latviešiem, kad šeit atbraukšu, man rakstīja, lai stāstu, kā darbojas Krievijas propaganda. Man teica: «Lūdzu, pastāsti, ka Ukraina nav izdomāta un neīsta valsts, ka mēs neesam daļa no Krievijas.» Ukraiņi un krievi ir divas atsevišķas tautas. Piemēram, Krievija stāsta, ka jau Senās Krievzemes laikos mēs bijām viena tauta. Dažādos vārdu savienojumos apspēlē vārda sakni rus-, kuru no mums Pēteris II pārņēma 18. gs. Ukraiņu tauta ar savu valodu, tradīcijām, vēsturi un kultūru uz šīs zemes bija vēl vairākus gadsimtus pirms Maskavas pilsētas dibināšanas. Krievija bieži vien piesavinās mūsu vēstures notikumus, mūsu ievērojamos cilvēkus. Lūdzu, Vikipēdijas krievu versiju lasiet tikai izpētes nolūkos un ļoti kritiski,– tur ir tik daudz sagrozītu faktu! Vairākus gadsimtus mūsu valoda ir bijusi aizliegta, dedzinātas mūsu grāmatas. Ukraina cīnās par savu neatkarību jau gadsimtiem, gadsimtiem ilgi.