Izbēg no kara kopā ar mīļdzīvnieku

Ventspils Augstskolas dienesta viesnīcā pašlaik mitinās vairākas ģimenes, kas pie mums meklē patvērumu, bēgot no kara Ukrainā. Pagājušās pirmdienas pēcpusdienā Ventspilī ieradās Svetlanas ģimene, kuru šeit no Polijas atveda SIA Ventspils reiss autobuss, kas, šoferu Agra Sniedziņa un Reiņa Rasas stūrēts, bija devies īpaši noorganizētā braucienā.

Atsaucoties basketbola trenera Ainara Bagatska lūgumam atvest no Varšavas uz Latviju jaunos ukraiņu basketbolistus, SIA Ventspils reiss komanda izlēma palīdzēt arī citiem Ukrainas iedzīvotājiem. Vispirms viņi aizveda līdz Ukrainas–Polijas robežai ventspilnieku saziedotās siltās segas un pārtiku un nodeva to tālāk cilvēkiem, kas autobusu bija sagaidījuši. Viņi ar kravas mikroautobusiem nogādāja saziedoto dziļāk Ukrainā tieši tiem, kuriem tas visvairāk nepieciešams. Pēc tam, atpakaļceļā, Ventspils reiss veda cilvēkus, kuriem kara dēļ nācies pamest mājas, pārsvarā māmiņas ar bērniem. Vispirms viņi aizveda 45 cilvēkus no Ukrainas–Polijas robežas līdz Varšavai, tad no Varšavas 34 cilvēkus līdz Lietuvai, Saldum, Rīgai, Tukumam. Visbeidzot uz Ventspils Augstskolas dienesta viesnīcu atgādāja arī Svetlanas ģimeni.

Šoferi palīdz ģimenei izcelt no autobusa mantas. Ceļš nav bijis viegls. «Vienā virzienā braucām vismaz 21 stundu,» stāsta Reinis Rasa. Polijā uzņēmīgi latvieši palīdzējuši saplānot visu loģistiku – no kurienes un uz kurieni jānogādā cilvēki. «Polijā vispār viss ir ļoti labi noorganizēts,» skaidro Agris Sniedziņš, «bēgļu centrā visi apgādāti ar pārtiku un higiēnas precēm. Autiņbiksītes mazuļiem, barība sunīšiem un kaķīšiem – par visu parūpējušies. Arī satiksmes organizācija ļoti laba.» Šoferi ir noguruši, bet atvadoties bilst, ka, ja uzņēmuma vadība teiks, ka jābrauc, tad brauks atkal.

Svetlana un viņas bērni – septiņgadīgais Maksims un vienpadsmitgadīgā Sofija – ir no Harkivas. Ceļu līdz Ukrainas robežai Svetlana raksturo kā vienas vienīgas apšaudes un nemitīgu bombardēšanu. «Braucot vilcienā, Kijivas apkaimē stāvējām stacijā un mums atrāva vilciena aizkarus un kliedza: visiem uz grīdas! Visu laiku skanēja trauksmes sirēnas. Kamēr skanēja sirēnas, gulējām uz vilciena grīdas. Sirēnas skanēja ļoti bieži – te pēc pusstundas, te pēc stundas, te pēc trim. Sēdējām uz grīdas pa astoņiem cilvēkiem kupejās, citi sēdēja koridoros uz somām,» stāsta Svetlana.

Svetlanas vīrs ar draugiem aizbraucis uz Ļvivu karot kā brīvprātīgais. Arī viņš ceļā pavadījis ilgu laiku – apmēram 48 stundas. Svetlana saka, ka Ļvivā ir mazliet mierīgāk. Karotāju gan esot vairāk nekā ieroču un munīcijas. «Visi grib aizstāvēt zemi un ātrāk aizdzīt iebrucējus prom,» stāsta Svetlana.

Visa viņu iedzīve ietilpst divos koferos. Uz tiem gulstas vēl kāds segā ievīstīts sainis. Svetlanai, Sofijai un Maksimam līdzi būrītī visu garo ceļu mērojis ģimenes mīlulis – runcis Kristofers. Ventspils reisa autobuss viņus līdz Ventspilij atvedis no Varšavas. Ventspilī Svetlanu un bērnus sagaida viņas tante Olga, kas palīdzējusi noorganizēt radinieku nokļūšanu līdz šejienei. Savukārt tantei ļoti palīdzējuši gan Ventspils brīvprātīgie, gan Ukraiņu kultūras biedrības Kobzar vadītāja Marija Antonova. Visas trīs dienas, kamēr Svetlanas ģimene braukusi šurp, Olga sazinājusies gan ar Antonovu, gan abiem šoferiem. Autobusa maršruts nemitīgi mainījies, jo šoferiem pienākušas arvien jaunas un jaunas ziņas par cilvēkiem, kuriem nepieciešama palīdzība. Olga radiniekus gaidījusi atbraucam jau piektdien, bet sagaidījusi vien pirmdienā. Viņa ar lepnumu stāsta, ka Svetlana dzied Harkivas filharmonijā. Svetlana piebilst, ka dzied soprānu filharmonijas korī. Olga stāsta, ka koris piedalījies konkursos, tūrēs izbraukāta visa Eiropa. Savukārt Svetlanas meita Sofija dejo sporta dejas un ir vairāku čempionātu uzvarētāja. «Tādi mums kulturāli ļaudis atbraukuši,» pavēsta Olga un palīdz nupat atbraukušajiem, no kara šausmām izbēgušajiem radiniekiem nokļūt līdz dienesta viesnīcai.