Krustugunīs mazākumtautību kultūra

Šomēnes Ventspilī jau 20. reizi norisināsies starptautiskais bardu saiets Tatjanas diena, ko organizē Ventspils Nacionālo kultūras biedrību asociācija. Tajā piedalīsies pārstāvji no deviņām valstīm. Repertuārā pamatā būs dziesmas krievu valodā, bet piedalīsies arī latviešu dziesminiece, skanēs dziesmas poļu valodā. Kā akcentē pasākuma organizators Aleksandrs Mirvis, maldīgs ir pieņēmums, ka pasākumu apmeklē tikai krievvalodīgā publika – skatītājos katru gadu ir arī latvieši, kuriem tuvs autormūzikas žanrs. Par pasākumu izskan arī kritiskas piezīmes, bet tā bijis arī agrāk. «Kritizē tie, kuri paši neapmeklē šo pasākumu. Ja pieci cilvēki komentāros uzraksta, ka viņiem nepatīk Tatjanas diena, kurā viņi nav bijuši, bet vēl 600 atnāk uz pasākumu, taču neko neuzraksta, var likties, ka tie, kas kliedz visskaļāk, ir vairākumā. Diez vai tā ir! Bet kultūras darbinieku var saprast – lasot, kas rakstīts kādā komentārā vai ko teicis kāds žurnālists vai politiķis, var padomāt: kāpēc radīt sev liekas problēmas,» atzīst Mirvis, pieļaujot iespēju, ka kultūras organizatori var tikt pakļauti pašcenzūrai. Bardu saieta organizatori gan ar to nav saskārušies – vienīgā problēma bijis sarežģītais vīzu noformēšanas jautājums, kā dēļ festivālā šogad nebūs pārstāvju no Krievijas.

Vienlaikus Mirvis neizslēdz varbūtību, ka kultūras dzīvē kopumā pašcenzūra pastāv – nevēloties izsaukt asu sabiedrības reakciju, iespējams, tiek iepauzēts ar kolektīvu aicināšanu uzstāties pasākumos. Piemēram, pērn Pilsētas svētkos nebija citkārt ierastās Ventspils Nacionālo kultūru biedrības asociācijas skatuves. «Tāpat kā nevar no visiem Krievijas krieviem prasīt, lai viņi būtu varoņi un izietu ielās pret Putinu, tāpat mēs nevaram no visiem kultūras darbiniekiem Latvijā prasīt iet pret straumi. Bet varbūt viņiem ir cits iemesls,» pieļauj Mirvis.

Ventspils Kultūras centra paspārnē darbojas ap 50 amatiermākslas kolektīvu, to skaitā baltkrievu dziesmu ansamblis Žuravinka. Kā atzīst Žuravinkas mākslinieciskā vadītāja Anžela Zraičenko, mūsu pilsētā ansamblis pērn nav uzstājies. «Agrāk piedalījāmies daudzos pilsētas pasākumos. Kad beidzās kovida ierobežojumi, mēs gatavojāmies gan Jūras svētkiem, gan Pilsētas svētkiem, bet šoreiz bija tāda koncepcija, kurā mazākumtautību kolektīvi it kā neierakstījās. Protams, tas sāk uztraukt kolektīvu – trīs gadi bez koncertiem, sākumā kovida un tagad citu iemeslu dēļ,» atzīst Zraičenko.

Pērnvasar nenotika arī tradicionālās Baltkrievu kultūras dienas No Līgo līdz Kupalai, ko parasti organizē Ventspils baltkrievu biedrība Spadčina un kam bija paredzēts pašvaldības finansējums – 1500 eiro. «Neteica, ka nevar rīkot, bet: jūs taču saprotat, ir tādi apstākļi, mēs varam aizskart citu pilsētas iedzīvotāju jūtas, un, lai izvairītos no pārpratumiem... Nu, un mēs arī sapratām. Kāpēc skaidrot divas reizes,» saka baltkrievu biedrības Spadčina vadītāja Nataļja Boļšakova. Savukārt Ventspils Kultūras centra direktors Māris Valtenbergs šo situāciju skaidro šādi: «Baltkrievu biedrības vadītāja izteica savas pārdomas un sajūtas, ka šoreiz nevajag organizēt Baltkrievu kultūras dienas. Es nevaru nevienu ne piespiest, ne atrunāt, jo šajā gadījumā Kultūras centram ir administratīva funkcija, operējot ar pašvaldības piešķirto finansējumu. Mēs palīdzam administratīvi un tehniski jau gatavam biedrības projektam. Tas ir viņu lēmums – darīt vai nedarīt.»

Komentējot amatiermākslas kolektīvu iesaistīšanu pilsētas pasākumos, Valtenbergs uzsver, ka Kultūras centra paspārnē darbojas liels skaits – ap 50 – amatiermākslas kolektīvu. «Šis amatiermākslas kolektīvu pulks ir tik daudzkrāsains, tik dažāds gan saturiskajā piedāvājumā, gan arī mākslinieciskajā līmenī. Skaidrs, ka vispirms izkristalizējas tie, kas spēj sagatavot ļoti kvalitatīvas augstas raudzes programmu, un tādi, kas programmas spēj sagatavot ne mazāk kvalitatīvas, bet arī tādas, kas ir interesantas masām. Jāskatās, kas ir interesants svētku programmai,» saka Valtenbergs. Viņš neuzskatot par pareizu agrāko praksi veidot atsevišķu Nacionālo kultūras biedrību asociācijas skatuvi – šāda nodalīšana, viņaprāt, neveicina sabiedrības integrāciju. «Jūras svētku laikā bija starptautiskais folkloras festivāls Baltica – tur piedalījās folkloras kolektīvi, tajā skaitā arī, piemēram, krievu folkloras kopa Jurjev denj,» kā pozitīvu piemēru min Valtenbergs.

Pērn Ventspilī nenotika arī Krievu kultūras dienas, ko parasti organizē Ventspils Nacionālo kultūras biedrību asociācija. «Ģeopolitiskā situācija ir sarežģīta, un, lai spriedze vēl vairāk nepieaugtu, nolēmām pagaidām paņemt pauzi. Turklāt koris Slavjaņe izjuka, kopš diriģente Ilga Buntika aizgāja mūžībā. Izjucis arī krievu folkloras ansamblis Zdravica. Bija skaidrs, ka arī resursu pagaidām nepietiek,» skaidro asociācijas priekšsēdētāja Vera Perepeļica.

Sociālanotrolpologs Klāvs Sedlenieks atzīst, ka atsevišķu mazākumtautību amatiermākslas kolektīvu pašreizējā neskaidrā situācija Latvijas kultūras dzīves kontekstā ir problēma. «Šādās situācijās bieži vien tiek pieprasīts gandrīz vai vispār atteikties no savas nacionālās identitātes un tikai tad varētu sagaidīt, ka viņi tiek pieņemti, vai arī viņiem ir jāizrāda ļoti aktīva darbošanās pret Krievijas politiku, lai viņi varētu kaut kā balansēt šo stereotipu par viņiem kā pēc noklusējuma šīs politikas atbalstītājiem. Kara apstākļos cilvēki ļoti polarizējas, un līdz ar to visi tie, kas ir tādā neskaidrā sfērā, piemēram, varbūt šajā gadījumā baltkrievi, var tikt ierindoti tajā negatīvajā pusē, bet skaidrs, ka tāda visu krievu vai krieviski runājošo stereotipizēta ierindošana Krievijas politikas vai kara atbalstītājos ir tāda lieta, kas ir sagaidāma un kas arī notiek. Un tas noticis ir vienmēr. Tur neko nevar darīt. Var tikai mēģināt nepakļauties un neļauties iesaistīties tādā stereotipizēšanā,» saka Sedlenieks.

«Tas, ka cilvēki ļoti piesargājas – tā ir pašcenzūra un šajā gadījumā man šķiet pārspīlējums. Bet cilvēki jau ir nobijušies visos virzienos. Tā ka tas arī nepārsteidz, ja kāds domā, ka labāk jau mīļā miera labad, drošs paliek nedrošs tomēr arī baltkrievus ieskaitīt tajā problemātiskajā pusē. Tas ir cilvēciski saprotams,» atzīst Sedlenieks. «No otras puses, mana personiskā nostāja ir tāda, ka visādi mēģinājumi mūsu iekšējo dažādību apspiest īsti tomēr neiet kopā ar to mērķi, kāpēc mēs vispār esam izveidojuši šo mūsu demokrātisko valsti. Jo mēs vairāk apspiežam kaut kādas lietas un mēģinām piespiest cilvēkus būt pēc viena ģīmja un līdzības, jo vairāk īstenībā mēs līdzināmies tam mūsu kaimiņam austrumos. Es ieteiktu pēc iespējas censties izvairīties no tā,» rezumē sociālantropologs.