Freimanim īsti nepatika Dzejas dienas. Un arī par dzejnieku viņam ne visai patika sevi saukt. “Es esmu kokosrieksts – jāsadauza piere, lai iztecētu piens,” tā Freimis.
Es esmu kokosrieksts, - tā Freimis. 0
17. septembris, 10:23, 2021 | Maija Kalniņadipadu dapadu bum
mans kaimiņš atkal augšā dun
viņš dejo
viņš bieži dejo
un tad sāk snigt
apmetums sīkām pārslām
pārvērš manas mājas par alpiem
vēl viens dipadu dapadu
un es vilkšu kājās slēpes
pašā vasaras vidū
un snieg
un tad es padomāju
varbūt mans kaimiņš
ir Dievs
/Mārtiņš Freimanis/
Freimaņa dzeja, tāpat kā viņa dziesmu teksti – iraid piesātināti, nepiepucēti un tādējādi ļoti dzīvi. Viņa cilvēcīgās esības pilni. Kur sadzīves lielumam un globālajam mazumam ir vienlīdz liela loma. Kur cilvēciskie vājumi ir vienlīdz vērti, kā spēks. Paradoksi, kontrasti, smeldze, ironija, humors un cauri visam milzīgas ilgas. Pēc kā viņš ilgojas? Nu tieši pēc tā paša, pēc kā mēs visi.
Ar kūpošu cigareti vienā un bezgalīgu mākoņlauku otrā rokās. Saplēstās džinsās uz sarkanā paklāja. Ar allaž atpogātu kreklu un dvēseli vaļā. Ar smiekliem līdz asarām. Un klusumu starp tām.
Komentāri (0)