Freimanim īsti nepatika Dzejas dienas. Un arī par dzejnieku viņam ne visai patika sevi saukt. “Es esmu kokosrieksts – jāsadauza piere, lai iztecētu piens,” tā Freimis.

dipadu dapadu bum

mans kaimiņš atkal augšā dun

viņš dejo

viņš bieži dejo

un tad sāk snigt

apmetums sīkām pārslām

pārvērš manas mājas par alpiem

vēl viens dipadu dapadu

un es vilkšu kājās slēpes

pašā vasaras vidū

un snieg

un tad es padomāju

varbūt mans kaimiņš

ir Dievs

/Mārtiņš Freimanis/


Freimaņa dzeja, tāpat kā viņa dziesmu teksti – iraid piesātināti, nepiepucēti un tādējādi ļoti dzīvi. Viņa cilvēcīgās esības pilni. Kur sadzīves lielumam un globālajam mazumam ir vienlīdz liela loma. Kur cilvēciskie vājumi ir vienlīdz vērti, kā spēks. Paradoksi, kontrasti, smeldze, ironija, humors un cauri visam milzīgas ilgas. Pēc kā viņš ilgojas? Nu tieši pēc tā paša, pēc kā mēs visi.

Ar kūpošu cigareti vienā un bezgalīgu mākoņlauku otrā rokās. Saplēstās džinsās uz sarkanā paklāja. Ar allaž atpogātu kreklu un dvēseli vaļā. Ar smiekliem līdz asarām. Un klusumu starp tām.

 

Komentāri (0)

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: