Aptaujas liecina, ka Latvijas iedzīvotāji lasa arvien mazāk grāmatu. Piemēram, 2022. gadā pētījumu centrs SKDS respondentiem jautāja, cik daudz grāmatu viņi izlasījuši pēdējo sešu mēnešu laikā, un 59,9% norādīja, ka nav izlasījuši nevienu grāmatu.
Nedrīkstam pazaudēt 2
26. marts, 08:08 | Līga GabrāneAptaujā atbildot uz jautājumu, cik grāmatu no vāka līdz vākam ir izlasījis viens iedzīvotājs aizvadīto sešu mēnešu laikā, 2013. gada jūlijā tās bija 3,3 grāmatas, 2016. gada jūlijā – 3,2 grāmatas, 2019. gada jūlijā – 2,8, savukārt 2022. gada jūlijā – tikai 1,6 grāmatas. Tajā pašā gadā Centrālās statistikas pārvaldes veiktajā aptaujā secināts, ka apmēram puse Latvijas iedzīvotāju vecumā no 16 gadiem grāmatas nelasa. Tāpat aptauja parādījusi, ka 61,6% sieviešu un tikai 36,3% vīriešu bija lasījuši grāmatas pēdējo 12 mēnešu laikā.
Līdzīgu uzskaitījumu varētu turpināt. Taču nav jau nemaz nepieciešama statistika, lai pamanītu to, ka lielie grāmatplaukti kā mēbele pamazām pazūd no radu, draugu, paziņu mājām un dzīvokļiem, un grāmatas no tiem straumēm plūst uz Labiekārtošanas kombināta grāmatu maiņas punktiem. Nu labi, iespējams, lielākoties tie ir padomju laika izdevumi, un tomēr – tendence ir redzama. Kad pēdējo reizi redzējāt kafejnīcā apmeklētāju sēžam ar grāmatu rokās, nevis telefonu vai datoru?
Ne jau Latvija vienīgā piedzīvo šīs tendences. Un, atklāti sakot, man ir skumji būt daļai no šī laikmeta. Zinātnieki skaidro, ka iemesli, kāpēc mūsdienās cilvēki lasa aizvien mazāk, ir viedtālruņi, sociālie tīkli, video un citu viegli uztveramu formātu dominance, informācijas pārslodze, ko rada internets, laika trūkums, dzīves temps u. c.
Un tas viss jau arī notiek ar mums, tāpēc es patiešām apbrīnoju visus tos cilvēkus, kuri lasa tikpat daudz, cik agrāk, vai pat vairāk. Un viņi visi kā viens uz manu jautājumu, kā viņiem tas izdodas, ir atbildējuši vienu – manā dienas režīmā ir ieplānots laiks grāmatu lasīšanai. Kādam tas ir rīts, kādam varbūt diena vai vakars. Taču skaidrs ir viens – ka lasīšana, visticamāk, nenotiks pati no sevis, ja tā nebūs ieplānota, jo ir tik daudz citu stimulu. Līdzīgi kā fiziskas aktivitātes vai jebkas cits, ar ko vēlamies nodarboties ikdienā.
Grāmatu lasīšana ir ļoti būtiska mums visiem. Mēs nedrīkstam zaudēt dziļāku, niansētāku skatījumu uz pasauli, nedrīkstam dzīvot tikai no informācijas fragmentiem, ko iegūstam sociālajos tīklos. Nedrīkstam pazaudēt kritisko domāšanu, ko varam uzturēt lasot, analizējot, salīdzinot un izvērtējot idejas. Nedrīkstam pazaudēt empātiju pret citu un citādo, ko gūstam, iejūtoties grāmatu varoņu dzīvēs, citās pasaulēs, laikos un kultūrās. Nedrīkstam pazaudēt spēju iztēloties un domāt ārpus ierastajiem rāmjiem. Grāmata vienmēr ir bijusi arī zināšanu nesējs, ko cilvēki glabājuši no paaudzes paaudzē, papildinājuši šīs zināšanas un nodevuši tālāk, mums tas ir jāturpina.
Komentāri (0)
Tēma gandrīz vietā, bet vai malā nav palicis galvenais- kāpēc nelasa? Vai par to ir pētījumi un zinātnieku atziņas? Gan jau, ka ir, bet kā ar to cīnīties, ka nelasa (bloga sākumā minēts pat skolas vecums). Un- vai vajag cīnīties, jo mazāk zinošu pūli ir vieglāk vadīt. Atzīšos- grāmatnīcās pēdējos gados neesmu bijis daudz- galvenokārt darba lietās vai lai pameklētu kādu karti, kuras protams nav. Bet tikko atvēru Jāņa Rozes grāmatnīcas mājas lapas sadaļu, kur piedāvā kriminālromānus, trillerus un līdzīgu literatūru. Tad lūk secinājums- pirmās desmit grāmatas krievu valodā ar izdošanas valsti- Krievija. Līdzīgi citās sadaļās. Es gan lasu krieviski, gan runāju un rakstu, bet nu, piedodiet! Beigās īsumā- to pašu vai gandrīz to pašu var izlasīt internetā, jaunu grāmatu augstā cena, kvalitatīvas literatūras praktiska neesamība (grāmatas tiek sacerētas pēc pasūtījuma, nevis iedvesmas), jauniešiem tas nav iemācīts. Un gan jau daudzi domā- kur to putekļu uzkrājēju likt manā mazajā būcenītī?
Nu jā ,bet vai tad tagad tai rakstniecībā arī nav krīze. Par 21 gadsimtu lasīts ir labi ja 0,1% no visa piedāvātā. Tas gan par daiļlitratūru. Es te aizrāvos ar visu kas saistīts ar alpinismu. Tad ir te literatūra par dažadām tautam un valstīm. Tas pats Lato Lapsas ,,Razbainieku salas,, ir vērts izlasīt. Ir darbi par izsūtīšanu, tos gan nelasīju (pietiek jau līdz kaklam visu mūžu klausīties mutiskos)