Rūpes, ne tikai prieks 2

Suņu īpašnieki atzīst, ka, neskatoties uz to, ka suņi ienes prieku viņu dzīvē un kliedē vientulību, viņu ikdienu sarežģī dārgās vizītes pie vetārsta, grūtības atrast risinājumu dzīvnieka pieskatīšanai ceļojumu laikā, kā arī emocionālais pārdzīvojums pēc mīluļa zaudēšanas. Savukārt vainas apziņa, ka neizdodas sunim veltīt tik daudz laika, cik sākotnēji iecerēts, varot pat novest pie depresijas. 

Šis pētījums lieku reizi atgādina mums visiem, ka suņa iegāde nav tikai emocionāls mirkļa lēmums. Teorētiski šķiet, ka pieaugušiem cilvēkiem tas ir pašsaprotami, tomēr praksē atkal un atkal nākas saskarties ar gadījumiem, kad cilvēki, ļaujoties emocijām vai impulsam, iegādājas suni, bet vēlāk saprot, ka nespēj par viņu pienācīgi rūpēties.

Spilgts piemērs ir haskiji. Šie suņi ir ne tikai ārkārtīgi pievilcīgi, bet arī enerģiski un aktīvi, prasot daudz laika pastaigām un fiziskām aktivitātēm. Diemžēl bieži vien cilvēki, ļaujoties haskiju pievilcībai, nenovērtē šo suņu aprūpes izaicinājumus, un rezultāts nav iepriecinošs – daudzi nespēj nodrošināt viņiem nepieciešamos apstākļus.

Piemēram, kamanu suņu sporta klubā Dodkepu.lv šobrīd mitinās 27 haskiji, no kuriem gandrīz puse – 13 – ir adoptēti. «Dzīvē šiem suņukiem ir visādi gājis. Haskiji dzīves laikā ir cietuši gan no cilvēka rokas, gan viens no otra pāridarījumiem,» stāsta kluba pārstāvji savā mājaslapā.

Dzīvnieku patversmes sastopas ar daudziem skumjiem mājdzīvnieku stāstiem. Taču ne vienmēr jums jādodas tur, lai tos dzirdētu. Kad nesen viesojos Pērnavā, Igaunijā, vecpilsētas veikaliņā pie kases uz galda mierīgi gulēja franču buldogs. Tā kā man pašai ir šīs šķirnes suņi, roka instinktīvi stiepās noglāstīt mazo purniņu. Tomēr pārdevēja ātri mani apturēja un izstāstīja aizkustinošu stāstu par šo suni. Izrādījās, ka viņš nāk no Latvijas laukiem, kur dzīvojis kopā ar lopiem stallī un ticis sists. Suņuks joprojām ir ļoti bailīgs, un, ja viņu pārsteidz, viņš var aizstāvēties kožot. Sākotnējais periods jaunajās mājās bijis ļoti izaicinošs. Pārdevēja pastāstīja, ka sunim bija īpatnība – viņš agresīvi reaģēja, redzot cilvēkus baltās zeķēs, un metās tajās kost. Taču ar pacietību un mīlestību situācija pamazām uzlabojās. Tagad saimniece par viņu gādā no sirds, ņem līdzi uz darbu un velta daudz laika kopā būšanai.

Man laikam nekad nebūs saprotams, kā cilvēki var būt tik bezatbildīgi un cietsirdīgi pret dzīvniekiem un kāpēc vispār iegādāties suni, ja neesi gatavs par viņu pienācīgi rūpēties.