Dzimtā valoda 2

Portālā Letonika.lv lasāms gana šokējošs fakts: katru mēnesi pasaulē izzūd vairākas valodas, un līdz ar tām ‒ šo valodu pārstāvētais kultūras mantojums. Pasaulē ir aptuveni 6700 valodu, bet daudzām no tām ir mazāk kā 1000 runātāju. Pastāv liela varbūtība, ka šīs valodas var izzust tuvāko 50 gadu laikā. Ļoti apdraudēto valodu īpatsvars ir aptuveni 40% jeb gandrīz 4000 valodu.

Kā uz šī fona izskatās latviešu valodas pozīcijas? Nomierinoša atziņa – lai arī pasaules kartē esam neliela valsts, latviešu valoda nav apdraudēto skaitā. Esam starp tām vien aptuveni 200 pasaules valodām, kurās runātāju skaits pārsniedz vienu miljonu un kuras nav apdraudētas. Tomēr tas nenozīmē, ka varam atļauties zaudēt modrību un atstāt dzimtās valodas jautājumus pašplūsmā. Valodas pastāvēšanai ilgtermiņā ir pietiekami daudz potenciālu draudu, kas, kā to ne reizi ir pierādījusi vēsture, var būt gan ārēji, ar brutālu spēku uzspiesti, gan iekšēji, pašiem nekritiski ļaujoties ārējām ietekmēm un piesārņojot dzimto valodu ar nevajadzīgiem un nevēlamiem barbarismiem, kā tas dažādos laikos ir noticis ar aizguvumiem no vācu un krievu valodas, bet pašlaik – ar anglicismiem. Turklāt šīs pārmaiņas ir notikušas tik strauji, ka saprast mūsdienu jauniešu leksiku varētu būt izaicinājums ne tikai viņu vecvecāku, bet arī pat vecāku paaudzei. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka ar nevēlamiem aizguvumiem ir piesārņota arī vidējās un vecākās paaudzes leksika, tikai ietekmes avots ir cita valoda. Mūsdienās valodas bagātības un daudzveidības saglabāšanai ir parādījies arī jauns drauds – mākslīgais intelekts, kas vismaz tā pašreizējā attīstības posmā latviešu valodu noplicina, padara sausu, stīvu un, man gribētos teikt, nedzīvu.

Taču, neskatoties uz šiem apdraudējumiem, mums nevajadzētu baidīties no tā, ka valoda mainās un turpinās transformēties arī nākotnē. Pārmaiņas, ja tās ir dabiskas un gudri virzītas, ne tik vien nav drauds valodas pastāvēšanai. Tieši pretēji – manuprāt, valodas pielāgošana sabiedrības attīstības tendencēm un jaunajai realitātei ir galvenais priekšnosacījums tam, lai valoda vispār dzīvotu un nākotnē nekļūtu par lingua morta jeb sastingušo valodu, kas vairs dabiski neattīstās. To, ka valodu nevar noturēt ar tradīciju, bet gan ar jaunu un svaigu saturu, kas šo valodu piepilda, kādā intervijā atzīst dzejnieks, grupas Alejas mūziķis Kirils Ēcis, skaidrojot, kādēļ grupai ir svarīgi turēties pie latviešu valodas savā mūzikā. 

Ar šādu attieksmi – pastāvēs, kas mainīsies, – turēsim dzimto valodu dzīvu.