Arvien biežāk saule rītos visu iekrāso zeltainu, bet vakaros – vara sarkanu un karmīnsārtu, piešķirot pilsētas ainavai dziļumu un krāsu bagātību. Brīvā brīdī gribas iziet laukā un papriecāties par krokusiem, kas izbāzuši no dobes laukā savus košos degunus.

Un ne vienai man tāda vēlme, – krokusus ar neslēptu siltumu balsī apspriež kundzes, no rīta braucot uz pilsētu tārgalniekā. Ikdienišķības seju izkrāso brīži, kad izdodas notvert un piefiksēt kaut ko ārpus ierastā, fokusētā un racionālā. Gan jau arī citiem daudz racionālākiem un strukturētākiem ventspilnieku prātiem pa reizei gribas ļaut skatienam aizslīdēt līdz horizontam un aiz cerību raisošajiem krokusiem ieraudzīt vēl tālāku perspektīvu. Dažkārt šos brīžus gribas notvert fotomirklī.

Kādu perspektīvu ainu pagājušonedēļ uz viadukta gribējās notvert manam dzīvesbiedram, profesionālam fotogrāfam. Slīpu saules staru izgaismoti, tukši sliežu ceļi, kas piešķir ainavai dinamiku, ritmu un aizved skatienu līdz horizontam, – konča, ne bilde! Tā es to iztēlojos, jo foto man tā arī nebija iespējas redzēt. Pēc pārdesmit aparāta klikšķiem fotogrāfam nācās labu brīdi skaidroties ar vairākiem policijas darbiniekiem, kuri, uzreiz gribas piebilst – profesionāli un pieklājīgi, pildīja savus pienākumus, skaidrojot, ka kadrā ir valsts un pilsētas kritiskā infrastruktūra. Valsts policijas darbiniece vairākas uzņemtās fotogrāfijas lūdza izdzēst, bet, piemēram, ciku-caku kokgriezumiem rotātās stacijas foto, kur fonā redzama arī daļa sliežu – ļāva paturēt, atstājot fotogrāfu neziņā, kur ir tā robeža, aiz kuras fotoaparāta slēdzi darbināt nevajadzētu.

Todien biju žurnālistu konferencē Berlīnē. Drēgnajā, pavasara miglas ieskautajā Vācijas pilsētā jau zied tulpes un narcises. Redzēju dzīvajā Marka Rotko Sarkano nr. 5, ar pulsējošu un, gluži kā asinis, plūstošu, siltu horizontālu līniju viducī. Berlīne nemitīgi liek domāt par karu, ciešanām, cilvēka vērtību un atbildību, piedzīvojot absurdu. Kā jau ceļojumā – vairāk nekā ierasts fotografēju un filmēju pilsētas ainavas, kurās ik pa brīdim ieskrēja kāds vilciens.

«Mēs dzīvojam tādos laikos, jābūt uzmanīgiem,» saka Ventspils Pašvaldības policijas priekšnieks Ojārs Rudzītis, komentēdams situāciju ar izdzēstajām fotogrāfijām. Viņš skaidro, ka drošības dienests devis policijai konkrētas instrukcijas, kā pastiprināti uzraudzīt valsts un pašvaldības kritisko infrastruktūru. Bijuši vairāki ar aizdomām par spiegošanu saistīti gadījumi. Precīzs kritiskās infrastruktūras objektu uzskaitījums ir slepens valsts dokuments, kas reizi gadā tiek pārskatīts un pēc vajadzības mainīts. Nacionālās drošības likumā minēts, ka tie ir objekti, sistēmas vai to daļas un pakalpojumi, kuri ir būtiski svarīgu sabiedrības funkciju īstenošanas, kā arī cilvēku veselības aizsardzības, drošības, ekonomiskās vai sociālās labklājības nodrošināšanai un kuru iznīcināšana vai darbības traucējumi būtiski ietekmētu valsts un sabiedrības pamatfunkciju īstenošanu. Tādi laiki.

Komentāri (0)

  • 0
    sranskis Pirms 2 dienām, 19 stundām

    Dīvaini, ka vēl pastāv tādas arhaiskas lietas, kā aizliegums filmēt vai fotografēt iespējamo kritisko infrastruktūru. Un ierindas policists ar savu pārprasto revolucionāro vai kādu citu sirdsapziņu būs tas soģis, kurš ar izpildīta pienākuma apziņu noteiks, ko izdzēst vai ne. It īpaši apstākļos, ka izlūklidmašīnas un satelīti vago debesu un kosmosa plašumus! Vai arī tajā pašā street view redzams viss vai gandrīz viss, ko vien vēlas. Man arī tālajos 198...gados nācās sastapties ar miliciju, kad kā studenti fotografējām Rīgas Centrālo dzelzceļa staciju.

  • -1
    Barons (Freiherr von ...) Pirms 2 dienām, 19 stundām

    Sransk kung.
    Un Milics likk izgaismot Filmiņ?

  • 0
    sranskis Pirms 2 dienām, 19 stundām

    Baron- virs tiem miličiem bija citi miliči, kuri populāri ar mātes vārdiem paskaidroja, ka tie pirmie miliči nepareizi rīkojās.

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: