Staldzenes ainava mainās

Nojaucot laika zoba skartās būves, vide kļūst sakoptāka, bet vienlaikus šīs pārmaiņas raisa arī nostalģiskas atmiņas par aizgājušajiem laikiem.

Mājiņa balansēja uz krants malas

Kā stāsta Staldzenes iedzīvotāji, būves šajā teritorijā, Bangu ielā 61, blakus noejas kāpnēm uz pludmali, šoruden nojauktas aptuveni mēneša laikā. Daudzi, kuri kādreiz devušies pastaigās gar jūras krastu, atceras, ka vēl nesen uz pašas krants malas atradās būve, kas teju jau draudēja nogrūt. Pilsētas domes Būvniecības administratīvās inspekcijas vadītājs Jurģis Rasa apstiprina, ka īpašniekam par to ticis norādīts. «Bija redzams, ka viena no būves balstiem jau reāli vairs nav un ka tā jau bija sašķiebusies. Tas bija tikai laika jautājums, kad tā nokritīs. Pārējo būvju pastāvēšana jau arī bija stingri zem jautājuma zīmes. Jau iepriekšējie īpašnieki, kas tur saimniekoja, teica, ka jājauc nost, bet savstarpēji vienkārši nespēja nonākt pie tā, ko darīt tālāk,» pastāstīja Rasa. Zemesgabalam, uz kuras atradās būves, agrāk bija vairāki īpašnieki, bet šobrīd situācija ir mainījusies – īpašnieks ir viens. Tiesa, vairumam būvju, kas atradās teritorijā, nebija juridiski sakārtotas īpašumtiesības. Tās bija sakārtotas tikai vienai pamatbūvei – ēkai, kas nodega 2017. gadā. «Pārējās bija nosacīti bezsaimnieka ēkas, tās nekur nebija reģistrētas, bet bija vienkārši iemērītas. Bija vai nu jāsakārto tām īpašumtiesības, vai tās jānovāc – cita varianta īsti nav,» skaidroja Rasa un piebilda: «Domāju, ka par to aizvākšanu mums no pilsētvides viedokļa tikai jāpriecājas, ka pilsētvide kļūst sakoptāka. Šīs būves noteikti neko vizuāli labu pilsētai nedeva.» Par zemes īpašnieka iespējamajiem nākotnes plāniem šajā teritorijā Būvnicības administratīvās inspekcijas rīcībā informācijas nav.

Kāda Staldzenes iedzīvotāja zināja pastāstīt vairāk par šīs vietas vēsturi: «Vēsturiski tas ir bijis tā sauktais valgums jeb vieta pie jūras, no kuras iet zvejot. No šejienes jau ulmaņlaikos, pirms kara, ir iets jūrā, gan ar zēģelēm, gan vēlāk ar motorlaivām.» Padomju laikā zvejnieku kolkoza Sarkanā bāka Staldzenes brigādes vajadzībām uzbūvēts garš šķūnis, kas nodega 2017. gadā, un vēl dažas palīgēkas, tai skaitā te atradās vinčas būda, no kuras ar trosi vilka laivas no jūras. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas savu uzņēmumu nodibināja un teritorijā saimniekoja kādreizējā zvejnieku kolhoza zvejnieki. Vēl pērn viens no vecajiem zvejniekiem gājis jūrā, un viņa laiva joprojām ir turpat krastā, taču jūrā gan viņš šogad vairs neesot gājis. Jau atjaunotās neatkarības laikā uz šejieni atvestas un noliktas divas mājiņas un tāds kā kiosks, apkārt uzbūvēts žogs. «Tās mājiņas nav būvētas, tās, nesaistītas ar zvejniecību, vienkārši šeit atveda un nolika, un tā viņas tur stāvēja,» atminējās Staldzenes iedzīvotāja. Pēdējos gados tajās nekāda rosība nebija manīta. Savukārt krasta erozijas rezultātā viena no mājiņām beidzamajā laikā jau atradās uz pašas krants malas.

Krasts turpina atkāpties

Staldzenes ainava krasta erozijas rezultātā gadu gaitā kopumā ir stipri mainījusies, un paredzams, ka mainīsies arī nākotnē. 2018. gadā krita viens no Staldzenes stāvkrasta simboliem, kas bieži iemūžināts fotogrāfijās un izpelnījies arī vietu starp Ventspils suvenīriem, – Staldzenes līkā priede. Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes docents, ģeoloģijas doktors Jānis Lapinskis saka, ka vienkārša un īsa atbilde par krasta atkāpšanās ātrumu visam Staldzenes posmam no Ventspils naftas termināļa līdz pilsētas ziemeļu robežai ir vidēji aptuveni viens metrs gadā. «Protams, dažādās vietās tas ir atšķirīgi. Vienā vētrā jūra krastu nograuž kādā vienā posmā vairāk un citā – mazāk. Pēdējos 50 gados krasta atkāpšanās ātrums ir bijis viens, varbūt pusotrs metrs gadā vai pat divi metri visaktīvāk noskalotajās vietās. Patiesībā tieši pie tām zvejnieku būdām pēdējos vismaz 15 gadus relatīvi lēni jūra mācās virsū. Krasta atkāpšanās ātrums tieši tajā posmā bija samazinājies, ja salīdzina ar 80. un 90. gadiem. 20. gadsimta pašās beigās tur krasts atkāpās agresīvi, bet pēc 2005. gada janvāra orkāna krasta atkāpšanās tieši tajā vietā mazinājās,» sacīja Lapinskis. Vienkārša un acīmredzama skaidrojuma tam neesot – tas noteikti esot vairāku faktoru kombinācija. «Droši vien kaut kur zemūdens nogāzē ir izveidojies kaut kāds sanesumu sēklis, kas mazliet varbūt bremzē viļņu enerģiju tieši šajā posmā. Arī krasta erozija, kas notiek uz dienvidiem no šī posma, ir diezgan aktīva, un no noskalotā materiāla veidojas tāds kā buferis. Vienā vētrā no krasta tiek noskalots ievērojams apjoms smilšu, un tās smiltis jau nekur nepazūd, tās turpat gar krasta malu ar viļņiem tiek izvazātas nākamajos gados un palīdz vismaz uz laiku piebremzēt krasta eroziju citās vietās. Ar laiku, protams, smiltis aizceļo tālāk uz ziemeļiem, uzkrājas kaut kur pie Ovišiem vai vispār Irbes šaurumā, bet kādu laiku tās darbojas kā erozijas bremze.»

Runājot par nojauktajām būvēm Staldzenē, ģeologs atzīst, ka dažkārt citur pasaulē cilvēki cenšas ar jebkādiem līdzekļiem cīnīties pret krasta eroziju. «Arī šādas būves varētu principā mēģināt glābt, bet tas, protams, būtu neadekvāti dārgi, ieguvums neatbilstu tēriņiem. Tāpēc es principā idejiski atbalstu pieeju, ka tādus, ne pārāk vērtīgus, objektus, kas ir krasta erozijas apdraudētajā zonā, vai nu pārvieto, vai gluži vienkārši nojauc, lai neveidojas atkritumi un gruži, jo jūra tos sagraus jebkurā gadījumā. Tā ka šī ir pilnīgi pareiza rīcība manā vērtējumā.»

Ģeologs atzīst, ka visiem gribas ieskatīties nākotnē un uzmodelēt situāciju, kā krasta erozija turpinās attīsties, tomēr precīzi to uzmodelēt neesot iespējams. «Tas patiešām ir sarežģīti, un nav daudz tādu labu piemēru pasaulē, kur tas būtu izdevies un prognoze būtu labi piepildījusies. Taču aptuvenas prognozes mums ir, kā tas varētu attīstīties, ņemot vērā arī to, ka ūdens līmenis turpinās lēnām, bet tomēr paaugstināties, un droši vien arī tās ziemas, kurās gar krastu veidojas ledus, paliks vai nu ļoti retas, vai vispār nemaz tādu vairs nebūs. Tas arī, starp citu, ir viens no faktoriem, kas veicina krasta eroziju. Jāņem vērā arī tas, ka Ventspils osta nekur nepazudīs un ostas mols ir galvenais iemesls, kāpēc vispār visā šajā posmā krasta erozija notiek. Ja mēs pieņemam mēreno, vidējo nākotnes attīstības scenāriju par klimatu, tad jādomā, ka šajā gadsimtā krasta atkāpšanās ātrums pieaugs ļoti pakāpeniski, tas nebūs ļoti acīmredzams. Varbūt gadsimta beigās, ko mēs vairs nepiedzīvosim, vidējais krasta atkāpšanās ātrums būs ne vairs viens metrs, bet vidēji divi metri gadā. Mēs varētu progonozēt, ka pie Staldzenes 2100. gadā krasts varētu būt atkāpies par kādiem 200 metriem no pašreizējās vietas, taču tā būtu ļoti aptuvena, 100 metru šurp vai turp, prognoze. Precīzāk es neņemos prognozēt.»