Ginta Rassa un Uvis Braunfelds ir skriešanas entuziasti ar apmēram vienādu stāstu – aktīvi trenējušies skolas laikā, pēc tam skriešana nedaudz nobīdīta malā, taču pēdējos gados tā atkal kļuvusi par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Abi būs arī daudzo Piedzīvojumu parka pusmaratona dalībnieku vidū un aicina uzdrošināties arī citus.
«Sākums bija ļoti lēns un nesteidzīgs. Skrēju vien pāris apļus stadionā. Pamazām sāku justies arvien labāk, vieglāk bija veikt dažādas distances, bet tagad jau ir tā, ka, ja nav paskriets, tad ir sajūta, ka kaut kā trūkst,» savu atgriešanos pie aktīvas skriešanas raksturo Uvis Braunfelds. Kādu laiku pariņķojis stadionā, Uvis uzzināja, ka Ventspils Maratona kluba biedri regulāri sanāk uz koptreniņiem, un pievienojās tiem, kur arī tika pie trenera Aigara Matisona sastādīta plāna: «Tas jau bija kā skolā uzdots mājasdarbs, kuru obligāti bija jāizpilda. Turklāt koptreniņos tu nekad nebiji viens un skriešana kļuva interesantāka. Tas noteikti palīdzēja saņemties arī tad, kad varbūt nemaz īpaši negribējās neko darīt.» Galvenais ir pacietība, jo uzreiz nekas nenotiek. Ar šādu pieeju Uvis jau ticis līdz savam pirmajam maratonam, kuru šoruden plānots noskriet Frankfurtē: «Negribēju neko sasteigt, jo vajadzēja nobriest ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski, kas ir pat svarīgāk.»
Līdzīgi par skriešanu spriež Ginta Rassa, kura skolas laikā vairāk startējusi īsajās distancēs un tāllēkšanā. Tagad distance pamazām palielināta, taču pie pirmā pusmaratona ķerties viņa nav steigusies: «Skriešana man ir lieliska atpūta pēc smagas darba dienas, un tā tam arī jābūt. Tāpēc noskriet pusmaratonu izlēmu tikai tad, kad jutos tam pilnīgi gatava. Var jau būt, ka laiks pienāks arī maratonam, bet pagaidām par to vēl nedomāju.» Uvim pirmais 21,097 km skrējiens bija vienlaicīgi ar 1. Piedzīvojumu parka pusmaratonu 2010. gadā, savukārt Ginta šādu distanci vispirms veica Vācijas pilsētā Drēzdenē, bet pagājušā gada skrējiens Ventspilī viņai bija pirmais pusmaratons Latvijā.
Abi uzsver Piedzīvojumu parka pusmaratona labo organizāciju, atzīstot, ka par kvalitātes zīmi liecina kaut vai tas, ka ar katru gadu dalībnieku kļūst vairāk. Vienmēr padomāts par kādu rozīnīti, piemēram, pagājušajā gadā skrējienu īpašu darījusi Kenijas sportistu dalība. Ginta un Uvis atzīst, ka Piedzīvojumu parka pusmaratonā nekoncentrēsies uz kāda noteikta laika un vietas sasniegšanu, taču savstarpējā mačošanās klubā tomēr notiekot. Tas gan neesot galvenais: «Galvenais, lai skriešana sniedz baudu. Lai nav tā, ka mačos tu esi sevi tā samocījis, ka vairs vispār negribas skriet. Šādi pasākumi ir interesanti ar to, ka tur ir tik daudz cilvēku, pozitīva gaisotne. Protams, tik un tā tu skrien tik ātri, cik vien vari, bet rezultāts nav galvenais.»
Šo aksiomu skriešanas entuziasti mudina atcerēties arī tiem, kas vēlas, tomēr vēl nepiesakās skrējienam, – vajag uzdrošināties! «Skriešanas pasākumos vienmēr valda labs noskaņojums, un tu nejūti nogurumu. Tieši tāpēc katram, kurš to vēlas, vajag saņemties un izmēģināt noskriet kaut vai piecus kilometrus. Sākumā nevajag uztraukties par kaut kādu īpašu formu, ja nu vienīgi par ērtiem apaviem. Tikai tā tu sapratīsi, kas īsti ir skriešana un ko no tās vari gūt,» uzmundrina Ginta, piebilstot, ka sievietēm jāatceras, ka tā taču sevi var turēt labā formā.
Abi skrējēji ir vienisprātis, ka Ventspilī, pateicoties veloceliņu izbūvei, skriešanai ir lieliski apstākļi: «Veloceliņi ir apgaismoti un izmantojami gan vasarā, gan ziemā, jo regulāri tiek tīrīti. Turklāt tev nevajag riņķot tikai pa vienu maršrutu, bet vari veidot, kādu vien distanci vēlies. Paskatieties, kas notiek uz celiņa Staldzenes virzienā, – tur vienmēr ir kustība!»
Foto paraksts: Ginta Rassa un Uvis Braunfelds uzsver, ka skriešana ir atpūta un tai jānes prieks.
Komentāri (0)