Darbs ar īpašajiem bērniem ir dzīves misija

Viņa ir pārliecināta, ka savā jomā nevienu apbalvojumu nevar pielīdzināt olimpiskajai zelta medaļai, kas sporta pasaulē ir augstākā virsotne. ''Mēs uz to nepārtraukti tieksimies,'' jo vienmēr būs ģimenes un bērni, kuriem nepieciešama līdzcilvēku palīdzība.

Šķiet, Ventspilī vairs tikai retais nezina vai ne reizi nav dzirdējis par Cimdiņu. Cik nozīmīga loma Cimdiņam ir jūsu dzīvē?

– Pirms Cimdiņa Ventspilī lielāku atpazīstamību bija ieguvis Latvijas Bērnu fonds, un sākumā man likās, ka uz tā fona ventspilnieki nemaz nepamanīs Cimdiņu. Interesanti, ka pirmais variants dienas centra nosaukumam bija Namiņš. Jau bija sagatavoti apsveikumi, izšūtas kartiņas ar namiņa logo, taču tad projekta realizācijas gaitā radās iebildumi. Tobrīd es biju gatava teju visam, lai tikai varam virzīties uz priekšu. Sēžu, skatos uz logo. Ir ar bērna roku zīmēta mājiņa, un uz tās jumta – skurstenītis. Un tad man radās doma – ja skurstenīti pabīda mazliet zemāk un novieto slīpi, sanāk dūrainis. Cimdiņš! Dūrainī ir vieta visiem. Tajā brīdī domāju, ka savā paspārnē varēsim uzņemt visus, kuriem nepieciešama palīdzība, taču lūdzēju jau kopš sākuma kļūst arvien vairāk un vairāk. Šis darbs, Cimdiņš, ir mana mūža misija. Mans galvenais kritērijs, pēc kā vados, pieņemot jebkādu lēmumu, ir sirdsapziņa. Ne vienmēr izvēles ir vieglas. Apzinos, ka nevarēšu palīdzēt pilnīgi visiem. Bieži ir jāmeklē kompromisi. Turklāt, jo vairāk dari, jo lielāka iespēja kļūdīties. Bet cenšos, lai viss, ko daru, kādus lēmumus pieņemu, ir saskaņā ar manu sirdsapziņu. Cimdiņš ir liels darbs, kas padarīts, bet vēl lielāks darbs stāv priekšā. Tas ir darbs bez gala un malas. Šī ir tā vieta, kur nekad nepietiks ar esošajām zināšanām. Mūsu mazulīši, mūsu bērni un jaunieši, kas nāk ar jaunām diagnozēm, kuru saslimšanas gadījumi ir sarežģīti, liek mums nepārtraukti attīstīties.

Lūdzu, pastāstiet par Cimdiņa ceļu līdz šodienai.

– Pirmais atskaites punkts ir 2000. gads, kad man piedzima bērniņš ar īpašām vajadzībām. Diagnoze bija ļoti smaga. Meklēju ārstēšanas, palīdzības un atbalsta iespējas. Izmēģinājām teju visu, kas tolaik bija pieejams, bet, izņemot Rīgu un Lietuvu, kas ir tuvākās, palīdzības iespējas bija ļoti ierobežotas. Pēc nepilniem diviem gadiem savu bērniņu zaudēju… Sāku meklēt iespējas, kā palīdzēt citām ģimenēm, jo es sapratu, ka zinu, ka varu un – kurš cits, ja ne es. Tas bija veids, kā tikt pāri smagajam zaudējumam, lai atgrieztos dzīvē. Pamazāk sāku apkopot informāciju, jo tolaik nebija nekā. Šos bērnus uz ielas neredzēja un par viņiem nezināja. Cilvēki dzīvoja ilūzijās, ka pie mums nav bērnu ar īpašām vajadzībām, taču es apzinājos, ka es kā mamma tāda neesmu viena.

Sākām ar labdarības pasākumiem Ziemassvētkos. Nebaidos teikt, ka esam tie, kas Ventspilī iedibināja labdarības tradīcijas, jo, uzsākot šo ceļu, cilvēki nezināja, kā tas ir – ziedot. Aptuveni desmit gadus darbojāmies bez telpām. Rīkojām nometnes, izglītojošus pasākumus, aktīvi apzinājām ģimenes, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām, un nemitīgi urdījām šo problēmu. Iesaistījāmies visās iespējamajās organizācijās. Rakstījām neskaitāmus projektus. Kārtējā projektā bijām palikuši pirmie aiz strīpas. Bet, tā kā valstī sākās lielā krīze un citas rehabilitācijas iestādes atteicās realizēt savus projektus, mēs tikām pie iespējas veidot dienas centru Atpūtas ielā 16. Tas ir otrs lielais atskaites punkts.

Kad uzsākām dienas centra izveidi, tas bija paredzēts 20 bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, bet Cimdiņa atklāšanā pie mums bija jau ap 60 bērnu. Mūsu pirmajā mājvietā Atpūtas ielā bijām desmit gadus, kuru laikā klientu skaits arvien turpināja pieaugt. Pateicoties tam, ka Ventspils pašvaldība iesaistījās valsts deinstitucionalizācijas projektā, Cimdiņš tika pie jaunām, plašākām telpām Kuldīgas ielā 4, kas ir nākamais atskaites punkts.

Šobrīd Cimdiņa telpās ik dienas uzturas 95 bērni, jaunieši un pieaugušie, taču kopumā mums ir aptuveni 300 klientu. Šobrīd mūsu mērķa grupa ir bērni, jaunieši un pieaugušie ar vidējiem un smagiem traucējumiem. Diemžēl jau sen vairs nevaram palīdzēt tiem, kam ir diagnosticēti viegli traucējumi. Taču priecājos, ka mums ir izdevies šo problēmu aktualizēt un ka bērnudārzos un skolās tagad ir atbalsta personāls – logopēds, speciālie pedagogi. Lai kā mēs sūdzētos, lai ko mēs darītu, sociālā joma vienmēr ir bijusi un būs tā, kas nekad nebūs pietiekama, taču, neskaitoties uz to, notiek pakāpeniska virzība uz priekšu.

Kādas ir jūsu šī brīža sajūtas, salīdzinot toreiz un tagad?

– Toreiz – drūmums un bezizeja. Zinu vairākas mammas, kas, nonākušas bezizejā, ir mēģinājušas izdarīt pašnāvību. Diemžēl arī ar traģisku iznākumu. Citas mammas bija spiestas braukt uz ārzemēm, jo nav naudas, ko samaksāt par dzīvokli, no dzīvokļa izliek, atbalsta sistēmas nav... Bērns nonāk sociālās aprūpes iestādē, mamma ārzemēs mēģina savilkt galus.

Notiekot traģēdijai ģimenē vai tuvinieku lokā, mēģinām pārciest sāpes un pamazām to pieņemt, bet ir ģimenes, kur traģēdija velkas gadiem. Vecākiem ir jāatrod veids, kā būt gataviem uz sliktāko, gaidīt labāko un vienlaikus dzīvot tagadnē – tikt galā ar sadzīvi, pelnīt iztiku un darīt iespējami labāko. Tie ir visi trauksmes aspekti vienkopus. Nekad nevienai mammai nepārmetīšu par viņas lēmumu, jo es zinu, cik tie ir smagi. Šeit es runāju par ģimenēm, kurās ir bērni ar smagām diagnozēm. Šodien viņus sauc par paliatīviem bērniem. Tie ir bērniņi, kas šodien ir kopā ar mums laicīgajā pasaulē, bet viņu dzīvība ir trausla. Viņiem ir nepieciešama aprūpe 24 stundas diennaktī.

Kā aizrit ikdiena Cimdiņā?

– Mūsu ir daudz, tāpēc laiku un telpu noslodzi cenšamies plānot pēc iespējas efektīvi. Dienas pirmajā pusē Cimdiņā uzturas jaunieši, kas nemācās vispārējā izglītībā. Pēcpusdienā pie mums nāk skolēni. Visas dienas garumā mūsu telpas apdzīvo paliatīvā grupiņa. Ceturtā mūsu grupa ir mazulīši, no dzimšanas līdz sākumskolas vecumam, bet ar viņiem pamatā darbojamies individuāli. Diemžēl šobrīd aizvien izteiktāk izkristalizējas vēl viena grupa – pieaugušie ar sirds un asinsvadu slimību radītajām sekām. Atceros, jau tad, kad vēl studēju akadēmijā, tā bija viena no izplatītākajām slimību grupām, un diemžēl joprojām ir starp līderiem. Pēdējā laikā aizvien biežāk mūsu redzeslokā nonāk jauni, 30–50 gadus veci cilvēki, kuri pārcietuši insultu, infarktu ar paliekošām sekām. Liela daļa no viņiem ieņēmuši vadošus amatus, veiksmīgi attīstījuši karjeru, bieži roku rokā ar stresu un pārstrādāšanos. Šai grupai diemžēl šobrīd nav izveidota atbalsta sistēma. Bet ko darīt tālāk?

Mēs savu iespēju robežās cenšamies palīdzēt ar nodarbinātību, lai mudinātu šos cilvēkus iznākt ārpus mājām. Lai viņiem veidotos dienas ritms. Bet šajos gadījumos situācija nemaz nav vienkārša, jo vairumā gadījumu tie ir cilvēki, kas ir raduši būt neatkarīgi un vēl uzņemties atbildību par citiem. Tas ir milzīgs psiholoģisks pārdzīvojums, jo nav viegli pieņemt nedz sevi, nedz situāciju tādu, kāda tā ir.

Iepriekš minējāt, ka pie jums nonāk arvien vairāk bērnu ar dažādām saslimšanām. Kāds tam varētu būt izskaidrojums?

– Jā! Diemžēl ļoti krasi palielinās bērnu skaits ar dažādām diagnozēm. Ar ko tas saistīts un kāpēc tā ir? Nezinu… Teorijas, protams, ir visdažādākās, bet, jo vairāk minējumu, jo grūtāk tos pamatot. Piemēram, vienu brīdi izplatīta diagnoze bija celiakija. Daļēji tas bija saistīts ar pseidodiagnostiku, nosakot saslimšanu pēc simptomiem. Taču, ar laiku uzlabojot diagnostikas iespējas, vairākos gadījumos saslimšana tomēr neapstiprinājās. Simptomi ir, bet to iemesls – cits. Situācija mēdz būt ļoti mainīga. Turklāt vienlaikus jāsaprot arī tas, ka sabiedrībā skaļāk būs dzirdamas aktīvo vecāku bērnu diagnozes un tie, kuriem situācija salīdzinoši nav tik sarežģīta. Savukārt tie, kuriem ir ļoti smagi slimi bērni, kuri savā dzīvē ir nomocīti un ierauti līdz matu galiņiem, – viņiem ir grūti iziet, kur nu vēl par to daudz runāt. Ar šo gribu teikt, ka ir ļoti, ļoti daudz dažādu aspektu, kas jāņem vērā. Laikam ejot, ir uzlabojušās slimību diagnostikas iespējas, kā rezultātā tagad var plašāk, ātrāk un precīzāk noteikt dažādas saslimšanas. Starp tām parādās gan salīdzinoši jaunas, gan arī laikmetīgās diagnozes ar specifiskām īpatnībām.

Kā ir mainījusies sabiedrības izpratne par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām?

– Toreiz, uzsākot šo ceļu, kad pie mums šķietami nebija cilvēku ar īpašām vajadzībām, kad daudziem vēl bija sveša labdarības ideja, es sapratu, ka, nepalīdzot sabiedrībai augt, arī es pati tālu netikšu. Par laimi, jau uzreiz sapratu, ka sabiedrības attieksmi un priekšstatu par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām varam izmainīt tikai mēs paši, esot redzami, stāstot un rādot. Arī tagad pie mums uz Cimdiņu nāk ciemos bērni no skolām un bērnudārziem. Ar lielāko prieku saņemam uzaicinājumus, piedalāmies pasākumos un aktivitātēs. Mums nemitīgi ir jābūt mijiedarbībā ar sabiedrību.

Toreiz, kad Ventspils ostā ienāca prāmji no Dānijas, Vācijas un starp pasažieriem bija cilvēki, kas no kuģa nobrauca ratiņkrēslā, visu skatieni bija pievērsti tikai viņiem. Cilvēki brīnījās kā fantastiku ieraudzījuši, jo mūsējos ratiņkrēslā nebija ierasts manīt. Tāpēc jau kopš laika gala mēs apzināti ejam ārpus telpām, jo arī Cimdiņa bērni grib redzēt filmu, grib apmeklēt koncertus, grib piedalīties un būt. Sākums nebija viegls. Atklāti sakot, tas bija briesmīgs pārbaudījums. Sākumā mūs sēdināja zāles tālākajā stūrī, jo mazums, kas nu būs. Arī mēs vienlaikus mācījāmies, kā, esot sabiedrībā, labāk sadzīvot ar bērnu īpašajām vajadzībām, lai labi justos visi. Jāatzīst, ka šobrīd man ir vieglāk aiziet uz publisku pasākumu ar saviem Cimdiņa bērniem nekā ar skolas parasto klasi. Lielāko daļu cimdiņbērnu vieno garīgās atpalicības traucējumi, un tam viena no izpausmēm ir apgrūtināta abstraktā domāšana. Viņi pamatā domā kategorijās labs un slikts, pareizs un nepareizs, kamēr citi, kuriem nav šādu traucējumu, variē savos uzskatos un pieredzē. Līdz ar to ar mūsu bērniem ir nedaudz vieglāk, bet, lai iemācītu pareizi un nepareizi, tas ir daudzu gadu darbs.

Cik liels ir jūsu kolektīvs?

– To ir grūti izmērīt, jo daļa speciālistu ir piesaistīti uz konkrētu slodzi, tāpat mums ir liels brīvprātīgā atbalsta personāls. Neskaitot pārējos mūsu darbības virzienus, kuros piesaistām speciālistus, dienas centra darbu ikdienā nodrošina astoņi cilvēki, bet Ziemassvētkos man ir jāsarūpē 35 dāvanas.

Kolektīvs ir mans zelta fonds, uz ko turas viss Cimdiņš. Speciālistiem ir jāgrib, jāvar, jāprot, un man ir ļoti paveicies, ka mums ir šādi cilvēki.

Kas šobrīd ir aktuālākais jautājums sociālās jomas dienaskārtībā?

– Tādi ir vairāki, bet viens no jautājumiem, kas jārisina akūti, ir mūsu jauniešu nodarbinātība. Man ir jāatrod veids, kā palīdzēt spējīgajiem jauniešiem iziet no dienas centra un iekļauties darba tirgū.

Valdībā šobrīd tiek izskatīti likuma grozījumi atcelt nodokļu atlaides uzņēmumiem, kas ziedo. Rezultātā sanāk, ka uzņēmumiem papildus ziedojumam vēl būs jāsamaksā arī papildu nodoklis. Tāpat nevalstiskajām biedrībām bez sabiedriskā labuma organizācijas statusa no nākamā gada grib piemērot uzņēmuma ienākuma nodokli. Šobrīd mēģina gremdēt jebkādu iniciatīvu. No valsts puses nemitīgi tā ir kā spēle, kad vienubrīd kaut kam iedod, bet nākamajā kam citam atņem.

Vai jums izdodas norobežoties no sāpēm, ko izdzīvo ģimenes, kas iet cauri smagiem dzīves brīžiem?

– Lai izveidotu Cimdiņu, lai nonāktu tur, kur esam šobrīd, man ir jāpielaiž līdzcilvēku grūtums sev tuvu klāt, lai nezaudētu motivāciju. Ja es emocionāli pilnībā norobežotos, man šķiet, kādā brīdī varētu pazaudēt fokusu no tā, kas ir pats svarīgākais – ka mans darbs un palīdzība ir nepieciešama. Daudzos gadījumos pēc viena atteikuma, otrā, trešā mēs esam pēdējais posms, kur ģimenes meklē glābiņu. Un tad nav variantu, ir jāmeklē risinājums! Jā, nevaru noliegt, tas mani zināmā mērā nodedzina...

Šobrīd darba apjoms ir tik liels, ka es vairs neesmu diendienā kopā ar mazajiem. Ir pat tādas dienas, kad aizņemtības dēļ savus bērnus un jauniešus tikpat kā nesatieku. Pēdējie divi gadi man bijuši ļoti grūti. Viss bija tikai par un ap diviem lieliem Eiropas fondu projektiem.

Ventspilī daudziem esat pazīstama kā Cimdiņieva, sieviete ar lielām darbspējām un plašu sirdi. Taču kas stāv aiz šīs lomas?

– Redz, tā sanāk, ka šie pēdējie divi gadi, par kuriem iepriekš minēju, ir kā sava veida robežšķirtne. Pēdējos divos gados, izejot no Cimdiņa mammas lomas, man kā Ievai paliek pusotra stunda kopā ar suni kāpās pie jūras. Vairāk laika sev man nebija. Darbs pie projektiem paņēma ļoti daudz. Patiesībā līdzīgi bijis arī iepriekš. Vakarā, pārnākot mājās, ir ļoti grūti atslēgties no darba. Kad pārguruma dēļ nespēju vairs pat reaģēt uz meitas saucienu mammu, viņa jau bija iemanījusies uzsaukt – Cimdiņš!. Tas vien jau bija rādītājs, ka biju iebraukusi baigā grāvī.

Mājās man ir minizoo, kaut arī pati tur esmu salīdzinoši maz. Bērnībā man neļāva ņemt dzīvniekus, tāpēc tagad to varu kompensēt ar uzviju. Man ir degu peles, zarkukaiņi, kaķis, suns un pļavā ganās zirgs. Šobrīd, aizejot mājās, nepārdzīvoju par nepadarītajiem mājas darbiem, nav vairs jātur rūpe par meitas skolas lietām, jo viņa kļūst aizvien patstāvīgāka. Manā dzīvē sāk atbrīvoties jauna niša. Nezinu, iespējams, to atkal piepildīs Cimdiņieva, taču domāju, ka man to vajadzētu paturēt sev. Mana vieta atpūtai ir daba – mežs, jūra. Esmu mantojusi purvu Ovišu pusē – tā ir mana miera osta. Ļoti vēlos, lai man ir laiks tikai sev. Biju nonākusi līdz tam, ka pat naktī nevarēju aiziet izmest atkritumu maisu konteinerā tā, lai kāds mani pa ceļam nepārtvertu ar darbu saistītos jautājumos. Esmu ārkārtīgi pateicīga cilvēkiem, kuri kā dienā, tā naktī ir gatavi ziedot un atbalstīt Cimdiņu, kuri interesējas par mums, bet tajā pašā laikā esmu sapratusi, ka man vajag arī telpu, laiku, vietu tikai sev. Šovasar pēc ilgiem laikiem biju pilnvērtīgā atvaļinājumā. Meitenes pagājušā gada rudenī rezervēja ceļojumu uz Gruziju. Biju aizmirsusi, ka ir dzīve ārpus darba un ka pasaule ir tik plaša, ar tik daudz ko neredzētu un pārsteidzošu. Tagad man beidzot gribas redzēt, man gribas baudīt dzīvi. Man gribas vairāk atgriezties pie sevis.