Turpinot interviju sēriju ar šā gada pilsētas balvu nominantiem, uz sarunu tika aicināta Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas Rehabilitācijas nodaļas fizioterapeite Arnita Birziņa. Balva speciālistei tika pasniegta par ilggadēju ieguldījumu rehabilitācijas pakalpojumu attīstībā Ventspilī un pašaizliedzīgām rūpēm par pacientiem.
Arnitai patīk būt savā profesijā, viņai ir svarīgi, lai pacienti justos iespējami labāk. Arnita sevi uzskata par mūžīgo studentu, jo zināšanas var gūt ne tikai daudzajos kursos, kas regulāri tiek apmeklēti, bet arī mācoties no saviem kolēģiem un pacientiem.
Pastāstiet nedaudz par sevi.
– Esmu dzimusi Ventspilī, pabeidzu 5. vidusskolu (tagad Pārventas pamatskola – red. piez.). Tā kā esmu uzaugusi un mācījusies Pārventā un joprojām tur dzīvoju, šī pilsētas daļa man ir nozīmīga – tā ir mana vieta, kurā vienmēr esmu jutusies labi. Redzu, cik ļoti Pārventa ir mainījusies. Esmu gandarīta, ka man ir bijusi iespēja būt klāt šajās pārmaiņās. To pašu es varētu teikt arī par savu darba vietu – Ventspils slimnīcu. Attīstība ir bijusi grandioza, jo ļoti labi atceros, kā bija tad, kad uzsāku savas darba gaitas 2000. gadā, un redzu, kā ir tagad.
Kāpēc tāda izvēle – medicīna?
– Līdz pat pēdējam vidusskolas gadam biju lielā neziņā par to, ko es gribētu darīt nākotnē. Viena meitene no manas mājas pagalma iestājās toreizējā Rīgas 1. medicīnas skolā zobu tehniķos. Iestājos tajā pašā skolā, tikai uz vecmātēm. Iepriekš man nebija nekādas saistības ar medicīnu – mūsu ģimenē nav bijuši ārsti, man nebija nekādu priekšzināšanu vai priekšstata par to, kur es nonākšu. Bet tajā pašā laika manī vienmēr bija milzīga cieņa pret mediķiem, pret viņu darbu. Šī interesantā vide mani vilināja, man gribējās iekļūt slimnīcā – pieskarties tai pasaulei. Mans ceļš medicīnā iesākās no baltas lapas.
Kā pagāja mācību gadi? Vai patika?
– Mācību laiks man ļoti patika – man bija pašai interesanti sevi iepazīt, vai varēšu šīs mācības izturēt, galu galā vai spēšu iedurt adatu cilvēkam. Kad pabeidzu 1. medicīnas skolu, man ļoti gribējās atpakaļ uz Ventspili. Mūsu slimnīcas Dzemdību nodaļā izgāju valsts praksi. Diemžēl tobrīd Dzemdību nodaļā nebija brīvas darba vietas, un man nācās domāt, ko darīt tālāk. Izskatot dažādus variantus, sapratu, ka turpināšu mācīties, un tā nonācu pie Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmas Rehabilitācija. Nākamā izvēle bija starp ergoterapeitu un fizioterapeitu. Toreiz ergoterapeitiem tas bija pirmais studiju gads, tā bija absolūti sveša profesija. Arī par fizioterapeitiem sākotnēji nebija pārāk daudz informācijas un priekšstata, tomēr interese par šo profesiju ar katru studijas gadu man arvien pieauga. Mūsu pasniedzēji ārsti paši tolaik brauca uz Dāniju mācīties fizioterapiju. Atbraukuši atpakaļ, veidoja studiju programmas, kas katru gadu tika mainītas, uzlabotas. Praktiski ārsti mācījās kopā ar mums. Mums nebija grāmatu, izmantojām no Dānijas un Zviedrijas atvesto literatūru. Pēc četriem studiju gadiem ieguvu bakalaura grādu programmā Fizioterapija. Un 2009. gadā ieguvu arī maģistra grādu šajā profesijā.
Vai kādā citā medicīnas iestādē arī tika gūta prakse pirms darba Ventspilī?
– Kad studēju Stradiņos bakalaura programmas 3. kursā, sāku strādāt kā fizioterapeita asistente Nacionālajā rehabilitācijas centrā Vaivari. Tā man bija ļoti laba skola – visvairāk man sanāca pastrādāt insultu nodaļā. Tur gūtās zināšanas man ielika pamatus praktiskajā darbā un palīdzēja skaidri apzināt, cik ļoti man patīk izvēlētā profesija.
Kādas pārmaiņas ir piedzīvotas no tā brīža, kad uzsākāt strādāt Ventspils slimnīcā kā fizioterapeite?
– Ļoti lielas. Uzsākot darbu, bijām vien divi cilvēki fizioterapijas jomā, kas veica pamatdarbu ar slimnīcas pacientiem un, ja atlika laiks, tad arī ar ambulatorajiem. Pakāpeniski rehabilitācijas speciālistu skaits arvien pieauga. Jūtamākas izmaiņas aizsākās 2015. gadā, kad Ventspils slimnīcā sāka strādāt fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste Agita Kukaine, kurai nedaudz vēlāk pievienojās arī Ulla Bambīte, tagadējā Kurzemes rehabilitācijas centra vadītāja. Sākumā darbojāmies mazmazītiņā telpā, tagad esam izauguši līdz veselam rehabilitācijas centram. Es vienmēr apzinājos, ka mans darbs tiek vērtēts, lai radītu to pienesumu un apliecinājumu, ka lielākas telpas, kurās tagad darbojamies, vairāk speciālistu spēs sevi attaisnot. Ir interesanti atskatīties, kā viss veidojies un attīstījies.
Kā jūs raksturotu šā brīža Kurzemes rehabilitācijas centra fizioterapeitu komandu?
– Komanda ir ļoti jauka, gados jauna, mērķtiecīga. Tas ir ļoti interesanti, ka komandā ienāk jaunie cilvēki, jo viņiem ir sava pieeja, katram savs raksturs un savs rokraksts, jo katrs mēs strādājam pilnīgi atšķirīgi. Šobrīd darbojamies visi kopā vienā lielā zālē; jāatzīst, tas zināmā mērā ir milzīgs izaicinājums, tomēr tas arī dod iespēju pamanīt un redzēt, kā un ar kādu pieeju strādā kolēģi. Esmu prasīga pret sevi, pie kolēģiem prasīgums izpaužas vairāk lūguma formā. Jaunie kolēģi palīdz neatslābt, jo, tiklīdz paliec pārāk pašpārliecināts, pastāv iespēja, ka vari pieļaut kļūdas un atkal savā darbībā nonākt sākumpunktā. Ir veselīgi reizēm nedaudz arī pašaubīties, būt piesardzīgākam un, strādājot ar pacientu, izdomāt vairākus terapijas variantus, kā palīdzēt.
Varbūt tas ir tikai mīts – tomēr nepamet sajūta, ka fizioterapeits šobrīd ir modes profesija un doties pie fizioterapeita ir stilīgi.
– Es teiktu – gan jā, gan nē. Fizioterapeita darbs ir ļoti interesants, viņš var strādāt dažādos lauciņos, jo viņa darbības spektrs ir ļoti plašs. Fizioterapeits var strādāt ar pieaugušajiem, ar bērniem, ar dažādām saslimšanām, var strādāt tikai vienā jomā, piemēram, ar zīdaiņiem, bērniem, skolēniem, sportistiem, insulta pacientiem, skoliozes pacientiem. Fizioterapeits var strādāt slimnīcā, veselības centrā, sporta centrā, doktorātā, var veidot savu privātpraksi. Manas jomas speciālistam noteikti nebūtu pamata teikt, ka viņš nevar atrast darbu, jo pieprasījums no pacientu puses ir milzīgs. Latvijas Fizioterapeitu asociācija ir izvirzījusi uzstādījumu – katram savu fizioterapeitu, un sabiedrība to uztver, saprot, ka fizioterapija ir svarīga, sāk vairāk uzmanības pievērst savai veselībai, pašsajūtai, labbūtībai. Daudzi cilvēki preventīvos nolūkos grib sevi uzturēt labā formā, nepieļaut kļūdas savās sportiskajās aktivitātēs. Vecākā paaudze saprot, ka viņiem ir veselības problēmas, ir hroniskas saslimšanas, ar kurām viņi grib vairāk strādāt. Tas ir normāli, ka cilvēks vēlas uzlabot savu veselību un apmeklē fizioterapeitu, lai saņemtu nepieciešamo palīdzību, un tas ir normāli, ka katram ir arī savs fizioterapeits. Tikai pie mums nav tik daudz iestāžu, kas sniedz fizioterapijas pakalpojumus, kaut vai salīdzinājumā ar to pašu Rīgu. Reģionos ir izteikti mazāk fizioterapeitu. Ļoti atzinīgi darbojas mūsu Latvijas Fizioterapeitu asociācija, sniedzot daudz noderīgas informācijas gan jomas speciālistiem, gan pacientiem. Viņi arī veiksmīgi popularizē profesiju.
Kāpēc cilvēks nonāk pie fizioterapeita?
– Lielākoties tādēļ, ka viņam kaut kas sāp, viņš ar kaut ko nav mierā savā ķermenī, kaut kas viņam traucē dzīvot kvalitatīvi. Bieži vien pacients nevēlas lietot zāles, bet grib sevi sakārtot ar kustību palīdzību, jo atzīst tās kā terapijas metodi. Pirmo reizi satiekoties ar pacientu, fizioterapeits noskaidro sūdzības, slimības, dzīvesveidu, veic funkcionālo novērtēšanu, izanalizē saņemto informāciju, kopā ar pacientu vienojas par sasniedzamiem mērķiem un uzsāk nepieciešamo terapiju. Fizioterapijā ir pieejamas ļoti mierīgas terapijas metodes, kuras var piedāvāt arī akūtam pacientam. Speciālistam ir rūpīgi jāizvērtē, vai palīdzēt konkrētā gadījumā ir viņa kompetence vai tomēr pacientam ir nepieciešama ārstējošā ārsta vai cita speciālista palīdzība. Mums ir jāorientējas dažādās saslimšanās – neiroloģijā, pediatrijā, iekšķīgajās slimībās un daudzās citās. Mēdzu salīdzināt – fizioterapeits ir kā ģimenes ārsts, bet tikai kustību jomā.
Vai savā darba praksē ir nācies novērot izmaiņas cilvēku ķermeņos, vai ir nākušas klāt jaunas saslimšanas, kādas iepriekš netika novērotas?
– Es negribētu teikt, ka cilvēki būtu kļuvuši izteikti līkāki, izteikti apaļāki, varbūt trauksmaināki gan. Ilgstoša stresa stāvoklis rada sūdzības par ķermeni. Joprojām ikdienā saskaros ar vienmēr aktuālajām problēmām – muguras sāpes, kustību traucējumi –, turklāt šīs problēmas nav aktuālas tikai senioriem, tās skar arī pusaudžus, jaunus cilvēkus, mazus bērnus. Te gan jāsaka, ka interneta un telefonu aktīvā lietošana veicinājusi to, ka fizioterapeitu arvien biežāk apmeklē skolas vecuma bērni. Kad sāku strādāt, arī tad sēdošais darbs bija aktuāla problēma, līdz ar to man gribas domāt, ka saslimšanas palikušas tās pašas un cilvēki nav pārāk mainījušies, drīzāk – medicīna iemācījusies sniegt labāku palīdzību. Kovida periods gan ieviesa savas korekcijas, cilvēkiem atstājot sekas – elpošanas, sirds un asinsvadu sistēmas traucējumus, fiziskās izturības samazināšanos.
Vai vēlreiz izvēlētos studēt medicīnu?
– Jā. Iespējams, otru reizi es būtu daudz drošāka un pārliecinātāka savā izvēlē, jo brīdī, kad man bija jāizdara izvēle savā profesijā, es biju tik nedroša. Bet kaut kāds izaicinājums un aicinājums uz šo profesiju man bija. Pati nereti esmu brīnījusies par to, kāpēc izvēlējos medicīnas ceļu. Bet šis ceļš ir interesants, uz profesionālo izaugsmi vērsts. Man šī izvēle ir bijusi ļoti veiksmīga. Es nekad neesmu nožēlojusi savu izvēli, un man nekad nav bijis jādomā, ko es savā profesijā daru.
Kas ir dzīves lielākā vērtība?
– Viennozīmīgi – tā ir veselība, ģimene un tuvie cilvēki. Ja ģimenē valda savstarpēja saskaņa, tad tas ir pamatu pamats, lai dzīvē viss izdotos. Darbs šai vērtībai arī stāv ļoti tuvu. Ja šīs lietas ir nodefinētas sev pašam, visu ir daudz vieglāk uztvert un izdarīt.
Fizioterapijas darbs paredz ciešu kontaktu ar cilvēkiem. Kā nepagurt no tā?
– Man noteikti vajag izgulēties, man vajag miegu. Ja brīvdienās esmu atpūtusies, tad darba nedēļa ir viegla. Man ļoti labi galvu izvēdina vējš, tāpat dažādi kultūras pasākumi, kurus labprāt apmeklēju gan koncertzālē Latvija, gan Jūras vārtos. Un vēl man vajag arī kādu vienatnes devu, kad esmu pati ar sevi; lai varu sakārtot domas, man ir vajadzīgs klusums. Esmu vairāk individuāliste, vērotāja, tamdēļ patīk strādāt maksimāli ar diviem cilvēkiem – tad varu viņus apčubināt un uzturēt vajadzīgo kontaktu, kontrolēt situāciju. Man ļoti patīk dot laiku cilvēkiem, ja viņiem ir nepieciešama mana palīdzība. Reizēm iekavējos ar pacientu, jo gribas dot vairāk nekā tikai tik, cik to paredz vizītei atvēlētais laiks. Zinu, ka tas ir mans mīnusiņš, jo cilvēkiem nereti iznāk uz mani pagaidīt.
Vai kādreiz ir izmantota kolēģu palīdzība? Kā pašai izdodas sevi uzturēt formā?
– Esmu izmantojusi ārstu, fizioterapeitu, masieru palīdzību, bet, kamēr es tieku pati ar sevi galā un saprotu, ka es to varu, mēģinu strādāt pati ar sevi. Nepieciešamības gadījumā noteikti lūgšu kolēģu palīdzību. Tas ir ļoti interesanti, kad saproti, kurā brīdī tu vari sev palīdzēt un kurā ne. Tāpēc vien man fizioterapeita profesija ļoti patīk. Pateicoties savām zināšanām, man ir vieglāk izprast arī saslimšanas gaitu. Kas attiecas uz manu formu, pieļauju, ka man to izdodas uzturēt, pateicoties vecāku dotam mantojumam, tāpat ilgus gadus nodejoju tautas dejās, esmu savulaik aizrāvusies ar skriešanu, peldēšanu. Cenšos brīvdienās sev izbrīvēt kādu pusotru stundu vingrošanai. Jebkura kustība – tas ir spēks, bet nenoliegšu, ka saldumi man arī garšo, tikai cenšos neieslīgt galējībās.
Kādi ir lielākie izaicinājumi darbā, ar kuriem nākas sastapties?
– Savu nesenāko izaicinājumu tikko veiksmīgi izdzīvoju, saņemot pilsētas Balvu (smejas). Tāds nopietns izaicinājums tika piedzīvots, kad no slimnīcas telpām pārgājām uz jauno Kurzemes rehabilitācijas centru, kad notika ēkas būvniecības process, sadarbība ar arhitekti, būvniekiem. Bija patīkami, ka piesaistīja arī mūs, rehabilitācijas speciālistus, un ar mums konsultējās. Rezultātā esam ieguvuši brīnišķīgu ēku, interjeru. Nākamais izaicinājums bija noslīpēt kolēģu kopīgu darbošanos jaunajās telpās. Pilnīgi neticami, ka rudenī jau svinēsim centra divu gadu jubileju.
Nav noslēpums, ka mākslīgais intelekts medicīnā jau ir klāt. Vai nav bažas par nopietno konkurentu?
– Šobrīd vēl ne. Iespējams, tālākā nākotnē mākslīgais intelekts arvien vairāk ienāks medicīnā. Fizioterapeita darbā tomēr veidojas ciešs kontakts ar cilvēku, speciālists veic roku darbu, tādēļ ļoti svarīga ir tauste, pieskaršanās, tvēriens, runāšana, cilvēka redzēšana, emocijas. Tas viss ir ļoti nozīmīgi fizioterapijā. Jo tikai tad, kad esi cilvēkam klāt, tu vari viņu pilnvērtīgāk sajust ar visām maņām, izprast un no sevis dot visvairāk.
Kuri ir jūsu ģimenes mīļākie svētki?
– Tie noteikti ir Ziemassvētki, Jāņu dienas sagaidīšana, cenšamies sanākt kopā un nosvinēt dzimšanas dienas, vārdadienas. Mums patīk sanākt kopa valsts svētkos 18. novembrī.
Komentāri (0)