Bijušais profesionālais basketbolists Dāvis Čoders, šobrīd komandas Rīgas Zeļļi galvenā trenera asistents, Mārupes novada sporta skolas treneris, aktīvi darbojas savā jomā, sastopoties ar dažādiem izaicinājumus. Dāvis ir pārliecināts, ka, iemīlot sportisku dzīvesveidu, daudzas lietas dzīvē ir daudz vieglāk pārvaramas.
Biedrība Ball for Society sadarbībā ar Ventspils Tehnikumu desmito gadu organizēja sporta pasākumu Raita Silarāja kauss 3x3 basketbolā.
Šogad Raita Silarāja kausam jubilejas gads – aprit desmit gadu. Visus šos gadus esi bijis ar to saistīts?
– Savu profesionālā basketbolista karjeru, Latvijas Basketbola līgā aizvadot piecas sezonas, noslēdzu 2015. gadā. Tad sāku darboties kā treneris un sporta organizators Ventspils Tehnikumā. Tajā pašā gadā tika atklāts jaunuzceltais tehnikums. Tobrīd arī ķēros pie Raita Silarāja kausa organizēšanas. Tā kā basketbols manā dzīvē bija jau kopš bērnības un Raitis Silarājs bija mans pirmais treneris, doma nosaukt šo pasākumu viņa vārdā šķita ļoti pašsaprotama – gribēju viņam tādējādi pateikt paldies, godināt viņa ieguldījumu, kas manā skatījumā Ventspils sporta dzīvē ir ļoti liels. Raitis Silarājs ir ilggadējs, ļoti veiksmīgs un cienījams basketbola treneris, sporta skolotājs un mentors. Viņš ir aizvedis vairākas Ventspils sporta skolas komandas dažādos vecumos līdz Latvijas Jaunatnes basketbola līgas čempionu titulam, trenējis Latvijas kadetu izlases Eiropas čempionātā, ievirzījis neskaitāmus jauniešus gan basketbolā, gan sportā kopumā. Raitis Silarājs ir bijis daudzu jauno censoņu iedvesmotājs un atbalsts. Jūtos ļoti pateicīgs savam pirmajam trenerim par to, ka viņš spēja atklāt man basketbola pasauli, palīdzēt to iemīlēt un vienmēr bijis kopā ar mani. Es aicinātu biežāk teikt paldies saviem vecākiem, skolotājiem un treneriem, jo viņu loma mūsu katra izaugsmē ir iespaidīga.
Turnīra pirmsākumos jutu, cik liels mulsums Raitim Silarājam bija par to, ka turnīrs nosaukts viņa vārdā, bet šobrīd es zinu un jūtu, ka viņam šis pasākums patīk, tas patiesi sniedz viņam gandarījumu un viņš to gaida. Arī šogad Silarājs man zvanīja un interesējās, vai notiek gatavošanās, vai viss rit pēc plāna, piedāvāja arī savu palīdzību un atbalstu.
Viens no pasākuma mērķiem ir godināt trenera Raita Silarāja veikumu, bet tas noteikti nav vienīgais šī turnīra mērķis?
– Pilnīgi noteikti. Pasākuma mērķis ir veicināt veselīgu un aktīvu dzīvesveidu sabiedrībā, popularizēt 3x3 basketbolu, sacensību garu un veselīgu konkurenci jauniešu un sporta entuziastu vidū. Rast iespēju ikvienam ventspilniekam, Ventspils viesiem un viņu ģimenēm brīvā un sportiskā gaisotnē pavadīt dienu pašā pilsētas centrā. Kad turnīrs tikko iesākās, tajā piedalījās tikai tehnikuma audzēkņi vai tie, kas kaut kādā ziņā bija saistīti ar tehnikumu, piemēram, tur kādreiz mācījušies. Taču tagad turnīrā laipni aicināts pieteikties ikviens sporta entuziasts, jo mēs, organizatori, sapratām, ka nav nepieciešamības šim pasākumam uzlikt kaut kādu rāmi. Un, lai arī Ventspils Tehnikumā vairs nestrādāju, joprojām tehnikums atbalsta turnīru katru gadu ar dažādiem resursiem. Tiklīdz Ventspilī tika izveidoti 3x3 basketbola laukumi pie ģimnāzijas, turnīrs sāka notikt tur – jau kādus četrus piecus gadus. Šajā jubilejas gadā turnīra koncepts ir tāds, ka esam paši par sevi, neesam piesaistīti nevienam citam turnīra veidolam, lielāku uzsvaru liekot uz vietējiem sportistiem, sporta entuziastiem. Turnīrā startē vairākas vecuma grupas U11, U13, U15, U17 un Open jeb pieaugušo grupa: piecas puišu konkurencē, viena meiteņu. Paralēli turnīram notiks arī Bucher Municipal skills challenge jeb veiklības un 3 punktu metienu konkurss, bērnu radošais stūrītis un skatītāju konkursi. Par muzikālo pavadījumu rūpēsies DJ Otto Vočtavs. Gribam šo turnīru pārvērst par tādiem kā ģimenes svētkiem, parādot to, ka sports – tā nav tikai spēle laukumā, tas ir aktīvs dzīvesveids. Vēlos mudināt ģimenes doties laukā, būt aktīvām un apzināties, ka kustība ir daļa no mūsu veselības.
Vai pasākumā ir arī dalības maksa?
– Dalības maksa ir ziedojums labdarībā. Pasākuma laikā būs iespējams piedalīties labdarības izsolē, savā īpašumā iegūstot Latvijas izlases basketbolistu spēles kreklus. Basketbolistu uzvārdus pagaidām vēl neatklāšu, piebildīšu tikai to, ka tie ir pietiekami skaļi uzvārdi. Lai saglabājas neliela intriga. Šogad ar turnīra starpniecību sniegsim savu atbalstu pirmsskolas izglītības iestādei Eglīte, novirzot visus iegūtos ziedojumus bērnudārza nepieciešamā inventāra iegādei.
Tava ikdiena ir pietiekami saspringta – esi Latvijas–Igaunijas līgas komandas Rīgas Zeļļi galvenā trenera asistents, Mārupes novada sporta skolas jauniešu basketbola komandas treneris. Kas ir tavs dzinulis, kas tevi dzen uz priekšu?
– Man patīk basketbols, man ļoti patīk tas, ko es daru – tā ir visa mana dzīve. Man patīk būt cilvēkos, organizēt. Un, ja tu redzi, ka arī cilvēkiem tas patīk, tad ir vērts to darīt, tad jau arī savam vaļaspriekam vienmēr var atrast laiku. Turklāt manas ieceres un darbošanos atbalsta ļoti daudz līdzcilvēku. Ļoti labi apzinos, ka viens nav karotājs, un, gūstot savējo atbalstu, iznāk veiksmīgi virzīties uz priekšu. Ventspilī vietējie uzņēmēji, uzņēmumi, pilsētas iestādes, Ventspils Tehnikums vienmēr snieguši lielu atbalstu. Mana ģimene, sieva ir ļoti liels atspaids tajā, ko es daru. Sieva aktīvi iesaistās organizatoriskajā darbībā, kas ir ļoti nozīmīgi. Šādos brīžos es nekad savu laiku nerēķinu.
Kā tu bērnībā nonāci basketbolā?
– Mani paši pirmie soļi basketbolā tika sperti Ventspils 6. vidusskolā, kur tētis ar saviem domubiedriem pa vakariem spēlēja basketbolu savam priekam. Gāju viņam līdzi, kur sākumā driblēju bumbu pa maliņu. Uzsākot skolas gaitas, pievērsos basketbola treniņiem. Paralēli tiem gāju arī uz teikvondo. Šie divi sporta veidi paralēli manā dzīvē bija līdz pat 13 gadu vecumam. Esmu komandas spēlētājs, būt vienam un darīt kaut ko vienam – tas nav līdz galam mans, tomēr es teikvondo ieteiktu jebkuram, kā vienu no sporta veidiem, jo tas palīdz attīstīt gan fiziskās, gan garīgās spējas. Un, atšķirībā no basketbola, kas ir komandas sports, teikvondo māca spēju koncentrēties, uzņemties atbildību, iemāca atbrīvoties no bailēm jau agrā vecumā. Tas, ka manā dzīvē dominē sports, ir viegli izskaidrojams – es nāku no ļoti sportiskas ģimenes. Mēs pavisam esam četri: esmu vecākais, divus gadus jaunākais brālis spēlēja basketbolu līdz skolas beigām, tagad ir aktīvs profesionāls basketbola tiesnesis, māsa apmeklē basketbola treniņus, savukārt mazais brālis šobrīd ir aizrāvies ar futbolu. Arī manas sievas ģimene ir ļoti sportiska – saistīta ar motokrosu. Pavisam nesen manā ģimenē pirmdzimtajai meitiņai Esterei pievienojās arī māsiņa Terēze. Mans svarīgākais uzdevums kā tētim būs palīdzēt meitām iemīlēt sportu, rast no tā prieku.
Kas basketbolā ir tas maģiskais, kas tevi visus šos gadus tajā ir noturējis?
– Basketbola spēle ir ļoti atraktīva, dinamiska, gudra, tā nav garlaicīga. Tas ir komandas spēles faktors. Savā ikdienā nodarbojos gan ar trenera darbu, gan skatos un analizēju spēļu video, un man joprojām brīvajā laikā skatīties basketbolu sagādā baudījumu. Tas cilvēku daudzums, ar kuru esmu apaudzis, spēlējot basketbolu dažādos laikos, ir tik patīkami liels. Viss šis apstākļu kopums manī rada prieku par šo sporta veidu. Tikko paņemu kādu brīvu brīdi no treniņiem, uzreiz jūtu, ka manī sāk kaut kas zust, slinkumiņš piezogas. Man patīk, ja mans ķermenis ir tonusā, tas arī manu prātu padara asāku. Šīs pašas izjūtas var gūt arī ar aktīvu pastaigu, 30 minūšu pavingrošanu.
Tu šobrīd darbojies arī kā treneris. Kāds ir tavs galvenais uzdevums, ko esi izvirzījis?
– Veicināt katrā bērnā prieku par sportu. Nevienu nemudinu, sakot, ka basketbols – tas ir labākais sporta veids. Esmu par to, ka līdz 12 gadu vecumam vajadzētu ļaut bērniem pamēģināt dažādus sporta veidus, jo mēs nekad nevaram zināt, kas viņam patiks visvairāk un kur viņš sevi atradīs. Vecākiem, treneriem nevajadzētu īstenot pārāk lielu spiedienu uz bērniem. Skatāmies uz skaļajiem vārdiem, veiksmes stāstiem, bet tas procents, kas patiešām nonāk līdz profesionālajam sportam un pelna to milzīgo naudu, ir tik niecīgs. Tas kaut kā nedaudz sabiedrībai aizmiglo acis, un liekas, ka katrs bērns tagad būs superzvaigzne. Emu pārliecināts par to, ka Kristapa Porziņģa, kas ir viena no mūsu Latvijas lielākajām zvaigznēm, vecāki neaudzināja dēlu tikai par NBA zvaigzni – viņi veda viņu uz sportu, viņam tas patika, un tas viss veidojās organiski. Kad šis nevajadzīgais spiediens nonāk līdz bērnam, redzu arī ikdienā, cik viņam to ir grūti panest. Ļaujiet bērnam priecāties par sportu un ļaujiet viņam vienkārši attīstīties. Un, ja būs lemts iekļūt tai vienā izcilnieku procentiņā, viss notiks. Protams, mēs kā treneri varam palīdzēt, bet vienlaikus ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai nenogalinātu bērnos prieku sportot. Mans galvenais uzdevums ir atbalstīt, virzīt, panākt to, lai komanda spētu darboties arī it kā bez manis, spēlētājiem protot sastrādāties citam ar citu. Tas ir mans ideāls, uz ko es eju. Es arī pats mācos, piedzīvoju klupienus, bet tad ceļos un atkal eju tālāk.
Komentāri (0)