Ja strādā ar mīlestību, augs to pašu dod pretī

Taču ģimenei saikne ar Ventspili izveidojusies daudz ciešāka – šī ir vieta, ko tagad viņi sauc par savām mājām. Par visu plašāk sarunā ar Ilmāru Zirni.

Esam satikušies hortenziju ziedēšanas laikā. Vai jums kā hortenziju audzētājam šis laiks ir svētki?

– Savā ziņā jā! Šobrīd ir liels gandarījums, ka mums izdevies, neskatoties uz to, ka visu ziemu un arī pavasarī bija ārkārtīgi nelabvēlīgi laikapstākļi. Jāsaka, ka laikapstākļu dēļ ļoti sarežģīti bijuši arī iepriekšējie pāris gadi, bet tik grūts, kā šis gads, manā praksē, šķiet, ir pirmo reizi. Ilgstošais kailsals ziemā, ļoti mainīgais pavasaris – tad silts un tad auksts. Tas viss nelabvēlīgi ietekmē hortenziju augšanu. Šis pavasaris vispār bija ļoti nesaprotams. Dažbrīd pat viesās sajūta, ka neko vairs negribas, bet galvenais, ka esam veiksmīgi tikuši tam cauri. Kad izdodas, tad grūtības kaut kā aizmirstas. Tad atkal var smaidīt un priecāties par darba augļiem!

Līdz hortenziju ziedēšanas kulminācijai vēl mirkli jāpagaida, bet ziedēšanas laiks ir sācies. Agrākās šķirnes jau kādu brīdi zied.

Kāpēc nolēmāt pievērsties tieši hortenziju audzēšanai?

– Ar hortenziju audzēšanu nodarbojamies pēdējos nu jau vairāk nekā desmit gadus. Iepriekš ilgus gadus strādājām ar dekoratīvo augu potēšanu. Visam pa vidu vēl bija tūju ēra, kas tobrīd bija ļoti populāras. Tikai vēlāk sākās mūsu aizraušanās ar hortenzijām. Tad arī sapratām, ka visam vienā dārzā būs par šauru, tāpēc izvēlējāmies šo nišu.

Bet jāsāk ar to, ka dārzniecība mani interesē jau kopš agras mazotnes. Arī mani vecāki bija saistīti ar dārzniecību. Kopš sevi atceros, man bija jābrauc līdzi uz tirgu pārdot puķes, bija jāpalīdz dārza darbos. Ja pašā sākumā to visu uztvēru kā pienākumus spiestā kārtā, tad ar laiku man iepatikās.

Esmu pabeidzis Buldurus – daiļdārzniekus, pēc tam studēju vēlākajā Latvijas Lauksaimniecības universitātē agronomos. Man kaut kā ir paveicies! Stažējoties Holandē, tiku iepazīstināts ar kādu vietējo hortenziju audzētāju, un ar to viss arī sākās – drīz uz mājām atvedu savu pirmo hortenziju kravu. Un tā mazpamazām sāku saprast, kas mūsu klimatiskajiem apstākļiem der, kas – ne. No pirmās reizes ir palikusi viena hortenzija, kas mums pašiem tagad aug pie mājas. Kaut arī tā nav īsti piemērota Latvijas apstākļiem, tomēr ir tiktāl aklimatizējusies, ka spēj pārziemot.

Pievēršoties hortenziju audzēšanai, viens no mūsu pirmajiem galvenajiem uzdevumiem bija pārbaudīt jaunās šķirnes, kas pieejamas starptautiskajā tirgū. Tagad man ir pilnīgi skaidrs, kas Latvijas apstākļiem ir piemērots un kas ne, un saviem klientiem varam sniegt godīgus, pašu pārbaudītus ieteikumus. Tālākais ir katra saimnieka rokās – izvērtēt savas iespējas un dārza mikroklimatu, lai saprastu, vai konkrētās šķirnes hortenzijai patiks augt viņa dārzā.

Kādi ir jūsu saimniecības mērogi?

– Mūsu hortenziju dārzs atrodas Jelgavā, netālu no pilsētas centra. Šo sezonu iesākām ar nedaudz vairāk kā 100 šķirnēm. Lielu daļu no tām var apskatīt mūsu ierīkotajos apstādījumos, tādējādi cilvēki var izvērtēt, kā augs izskatās dabā, cik daudz vietas dobē aizņem, kādos toņos mainās ziedu krāsa. Tas, protams, ir retums, bet ir klienti, kas pie mums atnāk vairākkārt, līdz izdara savu izvēli.

Vai divatā tiekat ar visu galā?

– Periodiski mums ir pa kādam palīgam, bet lielākoties saimniekojam divatā. Darba ir daudz, bet apzināti un mērķtiecīgi esam vienojušies par to, ka svētdiena mums ir brīvdiena. Pēdējos gados atpūtā dodamies uz Ventspili, pie jūras.

Lūdzu, iepazīstiniet ar hortenziju pasaules daudzveidību!

– Ir vairākas hortenziju grupas. Lielākā un viena no populārākajām ir skarainās hortenzijas, kas prasa vismazāk rūpju un uzmanības. Nākamās lielās grupas ir liellapu un robainās hortenzijas, kas ne visur Latvijā tīkos augt. Ir arī ozollapu hortenzijas, kas lielākoties nav īsti piemērotas mūsu apstākļiem, arī vīteņhortenzija. Taču daudzām šķirnēm nereti tieši Kurzeme ar savu maigo piejūras klimatu ir izņēmums.

Pērn Ventspilij uzdāvinājāt hortenziju dižstādus, kas priecē Jaunpilsētas laukumā, savukārt šovasar 60 hortenziju stādus, kas izkārtoti jaunā dobē Zviedru valnī. Kāda ir jūsu ideja šiem dāvinājumiem?

– Ņemot vērā, ka esam vieni no hortenziju audzēšanas aizsācējiem Latvijā, man ar sieviņu gribējās dot Ventspilij kaut ko paliekošu. Līdzīgi kā rakstnieks saraksta grāmatu, dzejnieks izdod dzejas krājumu... Dzīve mums visiem ir viena. Kāpēc neizmantot savas iespējas? Mēs priecājamies par to, ko darām, un vēlamies, lai priecājas arī citi. Turklāt daudzi lāgā nemaz nezina, kas tā hortenzija tāda ir un ka tā ir vienkārši audzējama Latvijas apstākļos. Protams, katram augam ir savi audzēšanas noteikumi, un hortenziju gadījumā tie ir salīdzinoši viegli izpildāmi. Savā ziņā lomu nospēlēja arī tas, ka savu nākamo dzīves periodu vēlamies saistīt ar Ventspili, un, dzīvojot šeit, vēlamies arī dot no sevis.

Vairums hortenziju šķirņu pirmajā gadā vēl neparāda visas sev raksturīgās iezīmes. Stādiem ir jānobriest. Tāpēc, runājot par jauno hortenziju dobi, pilnā krāšņumā tā varētu atklāties pēc diviem trim gadiem. Mums jābūt pacietīgiem.

Izbrīna fakts, ka Latvijā hortenzija vēl ir salīdzinoši sveša.

– Jā! Kad sākām nodarboties ar hortenziju audzēšanu, Latvijā tolaik tā bija eksotika. Izņemot tos, kuriem bija sanācis pabraukāt pa pasauli un redzēt hortenzijas citur, jo Eiropā tās ir jau ļoti sen. Hortenziju audzēšanu pēdējos gados sauc par modes lietu, bet ne visi skrien līdzi modei. Vēl aizvien pie manis nāk cilvēki, kuriem dārzā nav nevienas hortenzijas.

Kā vērtējat Ventspils zaļumsaimniecību un apstādījumus?

– Nr. 1 Latvijā! Domāju, ka nekļūdīgi varu teikt – esam labākie! Tik daudz ziedu, kā Ventspilī, nav nekur citur Latvijā. Turklāt apstādījumi ir sakopti, labā kvalitātē, aprūpēti un apčubināti. Ainavu arhitektūrā tendences mainās, bet ir vērtības, kas paliek nemainīgas – roze, ceriņkrūms, jasmīns. Un hortenzija šajā ansamblī ir jaunpienācēja, kaut arī pazīstama jau sen.

Pērn tikāt uzaicināts iesaistīties dārzu konkursa Pilsētas rota vērtēšanas komisijā. Kāda bija šī pieredze?

– Man ļoti patika! Biju patīkami pārsteigts par to, ko redzēju. Turklāt katram no mums, kas darbojāmies komisijā, ir savs redzējums, un tas ir ļoti interesanti. Atkal kaut kas jauns.

Kāds ir ventspilnieka dārzs pēc tā, ko redzējāt?

– Ļoti sakopts. Par tiem, ko redzējām, vispār nav runas. Bija redzams, ka cilvēki ļoti rūpējas par apkārtni ap sevi. Tas ārkārtīgi priecē! Cilvēki sakopj ne tikai sētas iekšpusi, bet arī ārpusi. Cilvēki grib dzīvot skaistā vidē, par to liecina ne tikai privātie dārzi, bet arī pati Ventspils. Tas ir apsveicami! Cilvēki, kas dzīvo sakārtotā vidē, ir citādāki, viņi nav tik agresīvi, tik naidīgi. Dzīvo vairāk ar smaidu, jo apkārt ir, par ko priecāties. Tāds ir mans redzējums un personīgie novērojumi. Mans tēvs bija ļoti sabiedrisks cilvēks, un, kad viņam bija iespēja runāt auditorijas priekšā, kā šodien atceros tēva teikto, ka vispirms sakopsim katrs savu sētu un tādējādi kopā sakopsim arī savu Latviju. Atklāti sakot, man tā bija arī viena no motivācijām, kāpēc toreiz izvēlējos savu profesiju. Iespēja darīt labu ne tikai savā, bet arī citu labā ir milzīgs virzītājspēks.

Arī Jelgavā katru gadu notiek konkurss Sakoptākais pilsētvides objekts, līdzīgi kā Pilsētas rota Ventspilī. Mēs pagājušajā gadā uzvarējām nominācijā Sakoptākais uzņēmums. Līdz šim brīdim nezinu, kas mūs bija pieteicis, bet tas ir ļoti patīkami, ka tevi novērtē! Dārzniecībā mēdz gadīties, ka sava darba augļi ir ilgi jāgaida, bet, kad tas notiek, prieks ir neizmērojams.

Kā jums izveidojusies saikne ar Ventspili?

– Man ir palaimējies satikt pretimnākošus, saprotošus, zinošus cilvēkus, kuri dzīvē grib darīt un sasniegt vairāk, un caur viņiem pamazām arī pati Ventspils man kļuva aizvien tuvāka. Man šeit patīk, es gribu darboties Ventspilī, un tā, lai rezultāts būtu nevis labs, bet ļoti labs. Mērķiem neapšaubāmi ir jābūt augstiem. Laikam tā esmu audzināts. Brīvajā laikā es nodarbojos ar skriešanas sportu, un arī tur vienmēr to cenšos atcerēties.

Esmu dzimis Talsos. Mana mamma bija no Aizputes, tēvs – vidzemnieks, taču pats viennozīmīgi jūtos kurzemnieks.

Vai plānojat pārcelties uz Ventspili?

– Jā! Mums ir iegādāts īpašums Staldzenē. Pavadām tur brīvdienas – piejūras klusumā un mierā. Blakus ir mežs. Rudeņos varam iet sēņot. Ir, kur skriet, ir, kur ar riteni braukt. Jelgava ir steidzīga, skaļa. Jelgavā mūsu dzīvesvieta atrodas vietā, kur blakus ir intensīva satiksme, trokšņi. Ar laiku no tā ļoti nogurst. Pie tam – es uzskatu, ka darbs un mājas vienā vietā savā ziņā ir katastrofa. Ir brīvdiena, bet acu priekšā nepārtraukti ir darāmie darbi, ko šķietami nevar atlikt. Līdz ar to faktiski brīvdienu nav. Tas bija primārais iemesls, kāpēc nolēmām pārcelties. Gadiem ilgi meklējām, līdz sagaidījām un izvēlējāmies labāko vietu, kur vēlamies dzīvot. Darbs paliks Jelgavā. Dzīve, protams, rādīs, kā ar laiku viss sakārtoties, bet ļoti ceru, ka šeit nebūs nekādu hortenziju (smejas). Ja Jelgavā pa dārzu stumju ķerru – tas ir darbs, bet, ja Ventspilī – tā jau ir atpūta. Pats uz savas ādas esmu piedzīvojis to, kas notiek ar cilvēku, ja gadiem ilgi nav bijusi atpūta, un otrreiz savā dzīvē ar to vairs negribu saskarties.

Vai Ventspilī izdevies izjust māju sajūtu?

– Jā! Neapšaubāmi. Es šeit jūtos piederīgs. Jelgavā esmu ienācējs, jo pēc akadēmijas paliku tur strādāt un dzīvot. Un, kaut arī Jelgava ir gājusi uz priekšu, palikusi modernāka, skaistāka, tā nekad nav bijusi mana pilsēta. Mana sirds ir Ventspilī. Te ir mana vieta. To varu teikt skaļā balsī pilnīgi godīgi.

Vai Ventspils īpašumā plānots arī iekopt dārzu?

– Jā! To darām jau no pirmās dienas. Pamazām šo to stādām. Teritorija, ko šeit varam iekopt, ir daudz lielāka par to, kāda mums ir Jelgavā savam priekam, nevis darbam. Ar stādīšanu nekur nesteidzamies. Ļoti izvērtējam, kas mums der un ko gribam. Apkārt īpašumam ir dažas divsimtgadīgas priedes, lieli bērzi, simtgadīga liepa. Arī paši stādām kokus, tostarp arī dažādas izmeklētas šķirnes, jo tas ir tas, kā mums trūka Jelgavā.

Vai dārzā paredzēta vieta arī hortenzijām?

– Pagājušajā gadā dažas iestādījām, bet aizvedām atpakaļ uz Jelgavu. Kas zina, varbūt šogad iestādīsim vēl kādu (smejas).

Minējāt, ka nodarbojaties ar skriešanu. Kā tas sākās?

– Bija vairāki iemesli, kas mani mudināja pievērsties skriešanai, pārsvarā nepatīkami. Man nāca apskaidrība, ka vēlos uzlabot savu veselību un izskatu un atkal justies labi. Jau pēc dažiem mēnešiem, kopš biju sācis skriet, piedalījos pirmajās sacensībās – Rīgas RIMI maratonā. Atceros, toreiz piedalījās milzīgs skaits cilvēku, un man izdevās ieskriet pirmajā tūkstotī. Tas man bija tāds grūdiens uz priekšu! Ja es varēju pirmajās sacensībās, otrajās varēšu vēl labāk. Es atguvu ticību sev. Sākumā kādu laiku biju sporta klubā Tērauds Rīgā, tagad esmu pie Aigara Matisona Matisons Runner's Club Ventspilī. Man ir paveicies ar treneriem!

Man patīk kalnu skriešana. Līdz šim viens no lielākajiem izaicinājumiem bija Eilatas maratons Izraēlā, tuksnesī. Tam gatavojos divus gadus. Bija nenormāls karstums, bet man izdevās, pie tam ļoti labi.

Arī tagad ik pa laikam aizbraucu uz sacīkstēm. Emociju, ko tur gūstu, pietiek ilgam laikam. Šobrīd man ir jauns mērķis. Esmu sācies gatavoties lielām sacensībām, bet par to vairāk pastāstīšu pēc tam, kad būšu finišējis.

Ikdienā redzot sadrūmušas sejas, pelēko vidi, skriešana man palīdz justies labi. Esot kustībā, jūtos dzīvs. Cilvēks nedrīkst nolaisties. Ir jātic! Ir jābūt sapņiem! Es nevarētu dzīvot, ja man nebūtu sapņu. Un, ja ir sapnis, tad arī jābūt ceļam, kā to sasniegt. Un ceļš ir ne mazāk interesants, kā pats sapņa piepildījums. Dzīve sastāv no daudziem, daudziem maziem mirkļiem. No sīkumiem. Ja tu labi jūties, vari strādāt. Un, ja vari labi strādāt, labi jūties. Tā šis aplis nemitīgi griežas. Pa vidu ir kāpumi, ir kritumi, bet tik un tā jāiet uz priekšu.

Kā tikt pāri kritumiem?

– Uzstādot jaunus mērķus, un augstākus par iepriekšējiem. Manā skatījumā tikai tā. Ja pakriti, tad ir jāceļas. Cik ilgi sēdēsi uz zemes.